Rīga +4°C 
Jūlija sākumā Mežaparka estrādē izskanēja koru koncerts Manai dzimtenei ar Raimonda Paula dziesmām, un Dita Lūriņa-Egliena bija tā režisore. Iecere bija skaista, bet negaidot sacēlās skandāls, kāds Latvijā vēl nebija pieredzēts, – komponists pateica, ka nevēlas, lai šie svētki notiktu. Tagad intervijā žurnālam Ieva Dita atklāj savas sajūtas par šo situāciju: «Bija emociju buķete. Man ir žēl par visu kopumā – te es domāju kaislības ap koncertu. Patiesībā jau es pat nespēju izsekot un nespēju saprast – kas ir kas un kur ir problēma. Kad koncerta rīkotājs Jānis Ķirsis mani uzrunāja, uzreiz teicu jā idejai. Man tā likās brīnišķīga. Tas bija vienīgais, pie kā es turējos un ko aizstāvēju. Bet, kad viss krita un bruka – viens atsakās piedalīties, otrs nodemonstrē visu, ko var nodemonstrēt, – man tas likās absurdi. Bet koristi apliecināja, ka, par spīti visam, grib dziedāt. Un tad, kad joprojām bija daudz koru, kad sākās kustība Dziedam kopā – nu kā tu tagad pateiksi, ka svētku nebūs?»
«Šis ļembasts skaidri parādīja, kas mēs katrs esam un ko slēpjam sev aiz muguras.
Tajā visā ir daudz sāpīgu zaudējumu – ne man, bet latviešu tautai,» saka Dita. Tiesāšanās ar koncertu oragnizatoriem vēl nav noslēgusies. «Bet, paldies Dievam, tajā es neesmu. Jo nebiju ne pie naudas, ne pie skaitļiem, ne pie mārketinga – nekur. Es biju it kā pašā viducī, bet tajā pašā laikā ļoti pasargāta. Esmu režisore, nevis skaitļu cilvēks. Par laimi, tad, kad bija visskaļākā šļura, es biju Igaunijā. Tas bija veselīgs attālums,» atzīst režisore.
Īpaši nepatīkami tas vis izvērties tādēļ, ka Dita tiek uzskatīta par vienu no Paula aktrisēm, daudz dziedājusi viņa dziesmas. Dita neslēpj – pēc šī nepatīkamā notikuma ar Maestro nav runājusi.
«Man ir ļoti žēl par to, kā viņš ir juties vai jūtas joprojām,
ļoti žēl par to nepatieso informāciju, kas viņam ir pienesta,
un par to, ka viņam apkārt ir tādi cilvēki, kuri apzināti maldina savu interešu dēļ. Es Maestro mīlu un cienu, bet arī zinu, ka ar viņu sarunāties nav vienkārši, un negribu šajā brīdī to visu vēlreiz urdīt,» atzīst Lūriņa-Egliena. «Nezinu, kādas pašlaik ir viņa emocijas, arī attiecībā uz mani, bet sirdī esmu pārliecināta – ja nebūtu šo sakāpināto emociju, viņš saprastu, kāpēc es tur biju, kāpēc paliku un kas bija tā ideja, par kuru stāvēju. Maestro bija atnācis uz Silmaču izrādi, un tajā brīdī gan es domāju – viņš ir teātrī, iešu parunāt! Bet, kad aizgāju, viņš jau bija projām. Tātad nē,» atceras Dita.
Vairāk lasi ŠEIT:
