Santa.lv
  • Cik naudas ar savu gudrību nopelnījis erudīcijas spēļu zvaigzne Andris Spricis

  • SAGLABĀ RAKSTU
    27.09.2026
  • Zane Piļka
    Andris Spričs.
    Foto: Picture Agency
    Andris Spričs.
    18 uzvaras pēc kārtas TV raidījumā «15 jautājumi» Andri Sprici padarīja par spilgtu Latvijas erudīcijas spēļu personību. Taču arī viņam ir savi klupšanas akmeņi. Sarunā viņš atklāj, kā darbojas «tarakāni» galvā, kāpēc atteicies no alkohola un cik patiesībā izdevīgi ir būt gudram.

    Esi redzēts daudzās Latvijas Televīziju veidotajās erudīcijas spēlēs. Vai esi bijis visās?

    Tā kaut kā sanācis. Esmu piedalījies gan vecajā, gan jaunajā Prāta bankā, V.I.P. un daudzās citās. Vienīgā, kur neesmu bijis, – Gribi būt miljonārs?

    Vai atceries savu pirmo spēli?

    Ja runājam par televīziju, tā bija ļoti sen – aptuveni 1996. gadā, kad sāku studēt. Tolaik bija Picca TV un spēle Lampu drudzis, ko vadīja Viesturs Dūle. Man viss bija kaut kas neredzēts. Pirmajā reizē lielāks stress bija nevis par jautājumiem, bet kā izskatās televīzija, kas tur notiek.

    Ar labiem rezultātiem sākās šī karjera?

    Ne visai… Toreiz neuzvarēju.

    Kas tevi ievilka erudīcijas spēlēs?

    Pēc horoskopa esmu Auns, tāpēc vēlme sevi parādīt un pierādīt vienmēr ir bijusi. Prāta spēles mani interesē jau kopš pamatskolas. Ar azartu piedalījos dažādās viktorīnās, pats arī gatavoju spēlītes. Viss sākās ar radio raidījumu Lieliskais piecnieks, kuru vada mans novadnieks Ivo Krumholcs. Abi esam no Ainažiem. Kad man bija 15 gadu, radio dzirdēju, ka tiek rīkota jauniešu spēle. Pieteicu tālsarunu ar Rīgu, sazvanīju, un man teica, lai braucu.

    Pat vecākiem to nepastāstījis, devos uz Rīgu.

    Man rokās bija no vecas telefongrāmatas izgriezta Vecrīgas karte. Tajā laikā nebija ne Waze, ne navigācijas, un no autoostas taču vajadzēja nokļūt Doma laukumā, kur ir Latvijas Radio ēka.

    Tagad prāta spēles notiek teju katrā krogā, un cilvēku motivācija piedalīties ir dažāda. Lielākā daļa vēlas jauki pavadīt laiku kompānijā, es tomēr vairāk esmu tendēts uz rezultātu – man svarīgi cīnīties par pirmo vietu. Protams, ne vienmēr var uzvarēt, bet cīnīties par to vajag vienmēr. Kaut ko darīt tikai darīšanas pēc laikam nav par mani.

    Sporta viktorīnā.
    Sporta viktorīnā.

     

    Vai spēj saskaitīt, cik spēlēs esi piedalījies?

    Neesmu pat sācis skaitīt, to ir bijis ļoti daudz. Varētu būt jau tūkstoši. Latvija šajā ziņā ir labā līmenī, gandrīz katru vakaru Rīgā un arī citās pilsētās kādā krogā savācas kompānijas un spēlē. Šis fenomens ienācis no Lielbritānijas, tikai tur jautājumi lielākoties ir par alu un sportu, taču Latvijā tēmu loks ir plašāks – no vēstures līdz Harijam Poteram. Daudziem pietiek pāris reižu uzspēlēt, lai tas kļūtu par azartu, tādu atkarību šī vārda labā nozīmē.

    Spēlē 15 jautājumi tev izdevās uzvarēt 18 reizes. Tas ir rekords. Tavu uzvaru sēriju pārtrauca radio dīdžejs Toms Grēviņš. Ko juti pēc zaudējuma?

    Mums šis rekords ir dalīts ar Sintiju Meijeri – arī viņai izdevās uzvarēt 18 spēles pēc kārtas. Es gāju, lai uzvarētu. Nesanāca. Neuztvēru to kā pasaules galu – kaut kad jau tam bija jānotiek. Protams, būtu forši aizvadīt revanša dueli, bet laiks rādīs.

    Vai joprojām atceries jautājumu, ar kuru Toms tevi uzveica?

    Mani iegāza jautājums par Šmakovkas muzeju. Ņemot vērā, ka alkoholu nelietoju jau vairāk nekā astoņus gadus, nespēju uz to atbildēt.

    Ar alkoholu bija problēmas?

    Jā, bija gan. Taču labāk pastāstīšu, kā izdevās no šī netikuma atteikties. Šajā stāstā iesaistīta sabiedrībā zināma persona – kinorežisors Dzintars Dreibergs, ko pazīstu no erudīcijas spēlēm un viktorīnām. Tas bija periods, kad biju vairāk nekā vajadzētu sadraudzējies ar zaļo pūķi. Kādā pasākumā Dzintars pienāca un teica: «Andri, man šķiet, ka ar tevi nav īsti labi.»

    Toreiz savu 40 gadu jubileju svinēju jau trešo dienu.

    Viņš piedāvāja: «Saderam – tu divus mēnešus atturēsies no alkohola, un tad es tevi iefilmēšu Dvēseļu putenī.» Man kā Aunam tas uzreiz bija izaicinājums. Sākumā, protams,  viegli nebija – organisms nesaprata, taču divus mēnešus izturēju, un veiksmīgi turos jau daudzus gadus. Dzintars savu solījumu turēja un patiešām nofilmēja mani Dvēseļu putenī.

    Filmā «Dvēseļu putenis».
    Filmā «Dvēseļu putenis».

     

    Cerams, ne kaujā krituša lomā?

    Nē, nē! Filmā esmu luterāņu mācītājs. Ja ieskatās, divās epizodēs esmu redzams.

    Vai ir kāda īpaša sistēma, kā gatavojies erudīcijas spēlēm?

    Tas ir līdzīgi kā ar jebkuru nodarbošanos. Nevar šodien izdomāt, ka skriesi maratonu un pēc nedēļas to labi noskriet. Jāgatavojas ikdienā, nevis iepriekšējā vakarā pirms starta.

    Viens no maniem plusiem ir tas, ka pats gatavoju jautājumus erudīcijas spēlēm, visu laiku jāseko līdzi informācijai, kaut kas jāmeklē.

    Varbūt konkrētais jautājums, ko esi izpētījis, nekad neparādīsies tavā spēlē, bet kāds cits to uzdos, un tu varēsi atbildēt.

    Katru dienu aptuveni vienu vai divas stundas veltu šim hobijam. Lasu aktualitātes, sekoju skandāliem, jaunākajām tehnoloģijām. Viktorīnās pieredzējušiem erudītiem ir problēmas ar aktualitātēm – viņi nezina, kas mūsdienās notiek. Bet es zinu, ka bāru spēlēs noteikti kaut ko tādu pajautās.

    Kuri jautājumi tev ir lielākais klupšanas akmens?

    Amerikāņu kultūra. Viss, kas tur notiek, nav mana stiprā puse. Drīzāk varu pateikt savus plusus – tās ir zināšanas par Latviju: latviešu mūziku, vēsturi, sportu, dabu. Visu, kas saistās ar mūsu dzimteni.

    Vieglāk spēlēt pret vīriešiem vai sievietēm?

    Viss atkarīgs no jautājumiem. Ja pretī ir dāma un jautājumi ir par skaistumkopšanu vai Bredu Pitu, droši vien man būs grūtāk. Bet citādi es nemulstu, ja jāspēlē pret skaistu sievieti. Dzimumam nav nozīmes – visu izšķir tēmas.

    Ja jautājumu īsti nezini, kas palīdz nonākt pie atbildes – intuīcija, loģika, varbūt asociācijas?

    Tie ir tarakāni manā galvā! Man ir teorija, ka galvā ir tāds plauktiņš ar informāciju, un brīdī, kad tiek uzdots jautājums, tarakāni skrien pēc atbildes. Galvenais ir atrast īsceļus. Informācija galvā ir, bet vajag, lai tarakāns to atrod pēc iespējas ātrāk, jo atbildei laiks ir ierobežots. Ja atbildi nezinu pa tiešo, jāizdomā, kā pie tās varētu nonākt. Ļoti palīdz arī personiskie dzīves fakti.

    Tu esi aktīvs ceļotājs un orientierists. Vai šīs nodarbes trenē arī erudīciju?

    Protams. Pēdējā laikā gan vairāk esmu aizrāvies ar rogainingu. Man vispār patīk pētīt vietu vēsturi. Jau kādu laiku vadu ekskursijas Sarkandaugavā, tur stāstu, cik tā ir burvīga vieta. Daudzi saka: «Tur taču nekā nav!» Man ir mērķis pierādīt, ka viņi rūgti maldās. Sarkandaugavas vēsture ir ļoti interesanta – kas tik te nav bijis!

    Vai, piemēram, zinājāt, ka tur ražots linolejs kuģim Titāniks?

    Vai – ka Žils Verns Sarkandaugavā sarakstījis grāmatu? Ekskursija ilgst četras līdz piecas stundas, jo stāstāmā ir daudz. Tā nav mana komercdarbība – daru to ar prieku draugiem, kompānijām un cilvēkiem, kuriem ir interese.

    Kas attiecas uz ceļošanu, kurp dodies nākamreiz?

    Šonakt lidoju uz Tivatu Melnkalnē. Soma jau sakrāmēta.

    Kāpēc tieši turp?

    Tas bija mans sens sapnis. Kad piedalījos 15 jautājumos, spēles vadītājs Magnuss Eriņš man visu laiku jautāja, kā tērēšu laimēto naudu. Man bija divas lietas, ko vēlējos piepildīt. Viena – uzlabot smaidu, otra – aizbraukt ceļojumā uz Balkāniem. Skatītājiem neesmu mānījies – abus mērķus esmu piepildījis.

    Erudīcijas spēlē «Viens pret visiem».
    Erudīcijas spēlē «Viens pret visiem».

     

    Esi no Ainažiem. Cik daudz no tā, kas esi šodien, nāk no šīs mazās piejūras pilsētas?

    Tur man ielikts pamatu pamats. Mīlestība uz zināšanām man iedzimusi no tēva. Viņš nebija augstās skolās gājis, pabeidza tikai astoņas klases, taču viņš bija prasmīgs visās lietās un man – liels paraugs.

    Esmu audzis blakus jūrai, un Ainažos ir arī jūrskola, taču par jūrnieku gan nekad neesmu gribējis kļūt.

    Esmu no tiem, kuriem jūra neizraisa milzu sajūsmu. Bet tā jau laikam ir visiem, kuri dzīvojuši blakus jūrai – tā šķiet pašsaprotama. Tagad ar ģimeni jau daudzus gadus dzīvoju Rīgā.

    Tātad esi aizņemts vīrs?

    Tieši tā, precību sludinājuma nebūs. (Smejas.) Starp citu, šodien ir fantastisks brīdis – manai jaunākajai meitai paliek 18 gadi. Viņa mācās 12. klasē un aizraujas ar sportu. Savukārt dēlam ir 22 gadi, un viņš studē medicīnu.

    Tu esi piedalījies daudzās spēlēs un arī laimējis naudu. Vai skaiti, cik esi nopelnījis ar savām zināšanām?

    (Ilgi domā.) Nu, kādi 10 000 eiro noteikti ir. Būt gudram ir izdevīgi. Spēļu, kurās iespējams iegūt naudas laimestus ar erudīciju, nav daudz, bet iespējas ir. Tagad vēl ir šovs Pārņem laukumu, kurā gan neesmu piedalījies un arī negrasos, jo tas nav mans profils. Taču tur var dabūt smuku summu, ja izdodas.

    Vai uz ielas cilvēki tevi jau atpazīst?

    O, jā! Pēc dalības 15 jautājumos popularitāte ir nākusi klāt. Tas man bija pamatīgs pārsteigums. Sāka sociālajos tīklos rakstīt sveši cilvēki, sakot, ka tur par mani īkšķi. Arī uz ielas cilvēki nākuši klāt un teikuši labus vārdus. Tas bija patīkami. Tagad astoņās spēlēs būšu redzams erudīcijas šovā Viens pret visiem. Man patiesībā šis formāts patīk, lai gan jautājumi ir par pakāpi vieglāki nekā 15 jautājumos.

    Ja tev būtu iespēja izvēlēties vienu cilvēku pasaulē, ar kuru aizvadīt ideālo erudīcijas dueli, kurš tas būtu?

    Tas noteikti būtu Alberts Einšteins. Viņš ir mans talismans, un viņa kaklasaite man vienmēr ir līdzi – tā man nes veiksmi.

    Uzmanības centrā

    Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit

    Satura mārketings

    Lasi vēl

    Lasi vēl

    Jaunākie raksti