Rīga +14°C 
Bailes turēja pie zemes
«Beidzamajos divos gados esmu izgājis cauri dažādiem dzīvi mainošiem posmiem, arī briesmīgām lietām,» žurnālam Privātā Dzīve stāsta Amuna Davis. Viņš sapratis, ka bailes bieži vien kļūst par šķērsli, kas neļauj cilvēkam sasniegt jaunus apvāršņus. «Tās vienkārši tur pie zemes. Daudz ko neuzdrīkstos darīt tikai tāpēc, ka man ir bail.» Viņš atzīst, ka katram gadam dzīvē mēdz piešķirt kādu īpašu tēmu – pārmaiņas, jaunas iespējas vai ko citu. Šoreiz tā ir drosme stāties pretī tam, kas līdz šim šķitis nepārvarams.
Viena no pirmajām fobijām, kurai Davis ķēries klāt, bijušas čūskas. Tas noticis ceļojumā uz Šrilanku, kur viņam bija privātais šoferis. Uzzinot par puiša bailēm, viņš ieteicis aizbraukt uz čūsku fermu.
«Sākumā domāju, ka aizbraukšu tikai paskatīties.
Bet beigās pats nezinu, kā tas notika un kā man izdevās saņemties, – paņēmu čūsku rokā,» atceras Davis. Viņš stāsta, ka šīs fobijas sākums meklējams pusaudža gados, kad noskatīta pirmā šausmu filma, un tā bijusi Anakonda. «Kopš tā laika man parādījās paniskas bailes no čūskām, kuras zuda mirklī, kad paņēmu rāpuli rokās,» saka puisis. Un jau tad viņš nolēmis spert nākamo soli – stāties pretī bailēm no augstuma.
Saslimis ar kalniem
Augstums dragkvīnu biedējis visu līdzšinējo dzīvi. «Jau par to iedomājoties, man reibst galva un kājas trīc. Esmu kritis no liela augstuma arī sapņos, murgos,» viņš atzīst. Taču šoreiz viņš negribēja palikt savu baiļu varā. Davis viens devies uz Zakopani Polijā, lai pirmo reizi dzīvē kāptu Tatru kalnos. «Tur ir daudz dažādu ceļu un taku, sākot no ļoti vieglām un beidzot ar sarežģītām un pat bīstamām. Tā ir pati labākā vieta Eiropā, kur saprast: kalnos kāpšana patīk vai ne,» pārliecināts viņš.
Puiša pirmais lielais pārgājiens izvērtās par nopietnu pārbaudījumu, jo vienā dienā viņš pievārēja trīs virsotnes – Gievontu, Kondracka Kopu un Kasprovas kalnu. 29 kilometrus garais pārgājiens ar atpūtas pauzēm ilga 12 stundas.
«Tieši tur uzkāpu savus pirmos 2000 metrus virs jūras līmeņa.
Pieredzējušie kāpēji droši vien domā – tas taču nekas nav, bet tas man ir daudz. Kāp augšā un redzēju, ka atgriezties nevaru, jo aiz manis ir rinda. Vietām jākāpj augšā tādā kā ķēdē,» atminas Amuna. Taču pats galvenais – bailes viņu neapturēja. «Man tik ļoti iepatikās, ka, atbraucot mājās, nevaru mierīgi nosēdēt dīvānā. Tagad jau esmu saplānojis nākamo braucienu un nopircis biļetes.» Viņa nākamais mērķis ir Polijas augstākais kalns Risi, kas ir aptuveni 2500 metru augsts. Davis smejoties piebilst: «Tā jau saka – ja saslimsti ar kalniem, tad uz mūžu.» Viņu īpaši sajūsmināja skati, kas paveras no virsotnēm. «Tanī mirklī aizmirsu visas grūtības, kas bija kāpiena laikā. Biju tikai es un dabas varenība.»
Saticis daudz jauku cilvēku
Davis atklāj, ka pirmajā kāpienā kalnos lielas kļūdas viņš nav pieļāvis. Vienīgais – nebija paņēmis pārgājienu nūjas. «Bez tām arī var kāpt, tās vienkārši atvieglo iešanu un saudzē ceļus. Ja jutu, ka kājas nogurušas un rauj krampī, apsēdos un atpūtos. Tas daudz dod.»
Latvietis ievērojis, ka daudzi kāpēji cenšas skriet. «Redzēju, ka citi mauc bez apstājas, sacenšoties, kurš vairāk. Tāpēc nav brīnums, ka beigās nekur tālu netiek.» Viņaprāt, kalnos vislabākā stratēģija ir turēties savā tempā. «Pareizi jau dzied tajā dziesmā – lēnāk brauksi, tālāk tiksi. To man atzinuši arī pieredzējuši haikeri, ar kuriem sadraudzējos. Nav jāmēģina kādam kaut ko pierādīt.»
Amuna Davis Tatros
Lai arī ekspedīcijā Davis devies viens, vientulību viņš tur nav izjutis. Gluži pretēji – apkārt bijis daudz jauku cilvēku, viņš saticis arī latviešus. «Man uzrunāja tā kalnu kultūra, kur, satiekoties uz takas, cits citu sveicina, aprunājas, uzmundrina.» Amuna stāsta, ka pēdējos gados arvien vairāk iecienījis ceļot vienatnē un arī citus mudina to pamēģināt. «Tas ir daudz vairāk un nozīmīgāk, un, ja tā var teikt, arī ārstējoši.» Pārgājiens kalnos vienam viņam bija sava veida terapija. «Kāpu un biju viens ar savām domām. Sapratu, ka gribu vairāk dzīvot, piedzīvot un izdzīvot. Gribu būt aktīvāks, kāpt arvien augstākos kalnos un iet garākos pārgājienos, jo ir jābūt kustībā,» par apdomāto stāsta Davis.
Kāpienu velta māsīcas piemiņai
Tomēr emocionālākais brīdis šajā ceļojumā viņam bija saistīts nevis ar virsotņu augstumu, bet ar cilvēku, kas puisim vienmēr paliks sirdī. Pērn mūžībā aizgāja Amunas Davis māsīca Agrita, ar ko puisim bija cieša saikne kopš bērnības. «Šo kāpienu veltīju viņas piemiņai. Somā man bija rāmītis ar viņas bildi. Īstenībā viņa man palīdzēja pārvarēt bailes, lai varu dzīvot tālāk. Negribu, lai bailes mani aptur, jo tās mums dzīvo tikai galvā. Esmu tam dzīvs pierādījums – tās var pārvarēt.»
