Ir, par ko parunāt
Filozofs Vents Sīlis: Vēsturiski ķermenis reti kad ir bijis tikai ķermenis
Mūsu attiecības ar savu ķermeni ir paradoksālas un daudzšķautņainas. Ķermenis ir vienīgais, ar kuru ikviens no mums nepārtraukti ir saistīts, – cilvēka dzīve būtībā ir ķermeniskas iemiesotības pieredze. Tā sniedz fiziskās integritātes, autonomijas un neatkarības sajūtu.
Foto: Shutterstock
Mūsdienu pasauli var definēt kā somatisko sabiedrību, kurā ķermenis kļūst par nozīmīgu sociālo un politisko jautājumu krustpunktu. Tajā sociālās problēmas, identitātes konflikti un kultūras vērtības bieži tiek izteiktas caur ķermeni vai projicētas uz to caur priekšstatiem par veselību, skaistumu, dzimumu, vecumu un normālu izskatu.
Divdesmitais gadsimts radīja attēlu kultūru, kurā jaunizveidotie vizuālie mediji (foto, kino) un vēlāk digitālās platformas padarīja cilvēka ķermeņa attēlojumu par vienu no galvenajiem veidiem, kā sabiedrība konstruē identitāti un sociālās vērtības. Šie attēli kļūst masveidā reproducējami, patērējami un ietekmīgi – tie mūs ielenc kopš bērnības, nemanāmi ietekmējot pašapziņu. Skatoties uz tiem, bieži vien aizmirstam, ka raugāmies nevis uz reālām sejām un ķermeņiem, bet gan uz konstrukciju. Šie attēli ir rūpīgi veidoti saskaņā ar tā brīža vizuālajiem standartiem, tie māca, kam pievērst uzmanību, ko uzskatīt par skaistu, veselīgu, veiksmīgu un iekārojamu. Tas nozīmē, ka attēli vairs nav tikai realitātes atspoguļojums, – tie kļūst par veidu, kā tiek organizēta mūsu dzīves realitāte.
Taču mūsu ķermenis nav mārketinga projekts, kam nemitīgi nepieciešami uzlabojumi, vai produkts, kura vērtību nosaka tā atbilstība ārējiem standartiem.
