Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pūce: «Ceļā uz Sibīriju gandrīz aizgāju pa skuju taku»
«Tas bija 1949. gada 25. marts. Pie mūsu dzīvokļa durvīm naktī klapēja divi zaldāti, viens leitnantiņš un sētniece,» tā savas ģimenes stāstu par izsūtīšanu uz Sibīriju žurnālam «Privātā Dzīve» sāk aktieris Kaspars Pūce. Viņš tobrīd bija vien septiņus mēnešus vecs. Kasparu kopā ar māti aktrisi Dailu Kukaini-Pūci izsūtīja uz Tālajiem Austrumiem, bet tēvu kinorežisoru Voldemāru Pūci – uz Vorkutu. Padomju vara Pūču ģimeni vērtēja kā neuzticamu. «Mani vecāki pēc Otrā pasaules kara bija Vācijā – angļu okupācijas zonā, no kuras paši pēc savas iniciatīvas atgriezās Latvijā. Mums ar mammu beigās piesēja lietu – latviešu nacionālisti, angļu orientācijas spiegošana. Tā kā es jau no septiņu mēnešu vecuma esmu angļu spiegs,» rūgti pasmaida Kaspars.
«Lai cik dīvaini tas nebūtu, šogad ir vēlās Lieldienas un arī 1949. gadā, kad mūs izsūtīja, tādas bija. 25. martā saņēma ciet, un 16. aprīlī nokļuvām galapunktā. Ceļā gandrīz aizgāju pa skuju taku… Kaut ko par Sibīriju sāku atcerēties apmēram no divu gadu vecuma,» stāsta Pūce.
Spilgtā atmiņā no bērnības Sibīrijā viņam palikusi nonākšana slimnīcā. «Netālu no mūsu mājeles bija upe, uz kuru brīvdienās bieži gāja peldēties lielie un ņēma līdzi arī sīkaļas. Pārplunčājos un dabūju vidusauss iekaisumu. Tas izvērtās tik briesmīgs, ka mani aizveda uz vietējo slimnīciņu,» stāsta Kaspars.
Slimnīcā piedzīvoto aktieris tagad raksturo kā «maugļa pirmo iepazīšanos ar kultūru». «Es vazājos apkārt pa slimnīcas koridoriem. Vienā galā atradās noslēpumainas durvis, kas vienmēr bija aizvērtas. Dakteri teica – tur nedrīkst iet, jo palātā esot trakais. Kādā pastaigas reizē durvis bija atstātas vaļā, un šis trakais bija iznācis laukā.
Sešu gadu vecumā pirmo reizi mūžā ieraudzīju pilnīgi pliku vīrieti, kurš gāja, vilkdams aiz sevis palagu kā Cēzars togu, un aizkapa balsī sauca: «Babi, gde vi?»
Sanitāres spiegdamas bija pielipušas pie sienas, līdz ieradās ārsts, kas pacientu aizveda uz palātu.Ar to mani piedzīvojumi nebeidzās. Turpināju klīst pa slimnīcu un nonācu jancīgā telpā. Tur bija balta vāze, no kuras augšup slējās truba. Vēl augstāk – bāciņa ar pagaru šņorīti. Man nebija ne mazākās saprašanas, kas tas ir. Šņorīte tik skaisti šūpojās, ka pavilku to uz leju. Ārprāts, ar kādu baisu troksni sāka šļākties ūdens! Aizmuku uz palātu, ielīdu gultā un drebēdams gaidīju, ka mani sodīs. Izrādās, tā bija tualete,» smejoties atceras Pūce. No Sibīrijas Kaspars atgriezās 1957. gadā. Viņam bija deviņi gadi.
Taču arī tagad, vērojot baisos notikumus Ukrainā, Kaspars saka – ja pienāks X stunda, viņš nebēgs. Tāpat kā viņa ģimene nebēga toreiz…
Devīte dzimusi Amūras apgabalā
«Mana mamma un tētis bija vēl pusaudži, kad abi tika izsūtīti uz Sibīriju,» atminas aktrise Regīna Devīte. Viņa nākusi pasaulē 1956. gadā Krievijā, Amūras apgabalā, un gada vecumā atgriezusies Latvijā.
«Par Sibīriju zinu tik, cik mamma man ir stāstījusi. Līdz šā gada 24. februārim man šķita, ka Sibīrijas atmiņas ir pagātne, ko nedrīkst aizmirst, bet par kuru nedrīkst visu laiku sērot. Diemžēl šobrīd pagātne pienākusi tik ļoti tuvu… Pēkšņi atkal atskan vārds fašists. Kad mamma, tikai 16 gadu veca, ieradās Sibīrijā, arī viņa tur tika saukta par fašisti. Nevaru saprast, kā viena valsts cauri gadiem var nemainīties. Kā cilvēki var dzīvot tādā tumsībā. Laiks atkal ir izgāzies no eņģēm,» saka Devīte.
Tāpēc notikumi Ukrainā viņu sāpina. «Tas ir ārprāts, kam tagad cauri iet ukraiņu bērni. Gudri cilvēki saka – agresija, kas tiek piedzīvota bērnībā, velkas līdzi visu turpmāko dzīvi. Ukraina kļuvusi par kautuvi. Paldies Dievam, ka pasaule pret to iestājas,» saka viņa.
Citi lasa
«Protams, jāmēģina palīdzēt ukraiņiem, bet mēs nedrīkstam taisīt bardaku. Nevajag pirkt 50 kilogramus cukura un 20 kilogramus sāls. Padomāsim, lai kaut kas paliek arī citiem. Nevajag ļaut bailēm ņemt virsroku, jo bailēs cilvēks izdara nejēdzīgas lietas. Kā teica režisors Oļģerts Kroders – katrā cilvēkā ir gan labais, gan ļaunais.
Karš ir briesmīgs, jo tas no cilvēka izvelk ārā ļauno. Neļausim kara šausmu dēļ zaudēt saprātu un cilvēcību,» aicina Devīte.
Viņa daudzus gadus sapņojusi par ceļojumu uz Ukrainu. «Ļoti gribēju redzēt Kijivas Svētās Sofijas katedrāli. Esmu arī gājusi uz kastingu reklāmai, kuru filmēja Kijivā. Reklāmā netiku, bet uz Kijivu noteikti vēl kādreiz aizbraukšu,» tic Regīna.
