Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
26
-
0
-
0
-
63
-
1
-
1
-
1
-
Intervija publicēta žurnālā «Santa» 2009. gada jūnijā
Viņš izceļas jebkurā sabiedrībā – slaids, allaž elegants stāvs augumā virs metru deviņdesmit. Un īpašie smiekli ar nedaudz samiegtām acīm.
Citi lasa
Viņš stāsta hipnotizējoši gardi, ik pa brīdim pielabodams galda malas paralēlo līniju dīvāniņam, kurā sēž. Viņa balss un skatiens ir tāds, kas iestāstīs jebko, tikai klausies. Protams, vislabprātāk Žagars runā par operu – stundām. Es šo stāstu uzmanīgi mēģinu tuvināt dzīvei. Labi, ka pašlaik ir Dons Žuans un Žagars meklē vīrišķās enerģētikas atslēgu. Tāpēc labāk pamana arī vīrieti sevī. Vēro vīrieti ielās. Un sievieti. Par to arī runājam. Par jūtām tik atklāti – pirmoreiz. Viņš ir atvēzējies jaunam lidojumam. Tas būs skaists, Žagars jūt.
– Jūsu padotie man atklāja direktora mūžīgo niķi saplānot darbu «vairākos stāvos». Kā direktors jūsos sadzīvo ar Žagaru – radošo cilvēku?
– Man ir milzums trūkumu, pat nav jēgas tos uzskaitīt, bet es visu daru ar lielu fanātismu. Taču mākslas iestāde ir dzīvs organisms, un diena nepārtraukti ievelk korekcijas, dažreiz nojūk līdzsvars. Tad ātri jāreaģē, saglabājot saprātīgu mieru.
Diemžēl mans temperaments ir liela problēma, man ļoti grūti pakļauties. Protams, jāpakļaujas ministram, citādi jau sen būtu izlidojis, neesmu nekāds anarhists, man gribas mierīgi gulēt – gribu, lai operas finanses ir kārtībā.
Es gribu ātru rezultātu, un, ja kolēģi netiek līdzi manam tempam, ar savu straujo skrējienu varu viņus arī ļoti sasāpināt. Par laimi, mums operā ir liberāla un atklāta komunikācijas kultūra, un es tieku laikus apturēts. Tomēr man ļoti grūti, teiksim, pirmizrādes vakarā nekritizēt kolēģu darbu, ja to uzskatu par vāju. Es jau, protams, mēģinu savākties, bet viss redzams manā sejā. Kādreiz vēl nebiju paspējis ne vārda pateikt, kad Indra Lūkina jau sagrāba mani aiz rokas: «Netaisi čurmūlīti!» (Smejas.)
Kaut gan pēdējos gados esmu mazliet nomierinājies. Manuprāt. Ieguldu enerģiju savos režijas projektos un nomierinos. Esmu kļuvis lojālāks pret cilvēciskām vājībām un īpatnībām, ar ko apveltīti mūsu solisti.
Jūs jau zināt, cik radošie cilvēki mēdz būt sarežģīti. Jo talantīgāks, jo sarežģītāks.
Kāds kādam nepatīk, un to slēpj. Kāds grib izpatikt vadībai un aizmirst, ka galvenais taču ir radīt brīnumus uz skatuves…
Esmu mierīgāks arī tāpēc, ka trīs mēnešus pastrādāju Vācijā, labprātīgā trimdā, labi finansētā, bet tādos apstākļos tu sāc novērtēt, cik ļoti pietrūkst mazās Latvijas, kur atgriezties. To dzimtenes nostalģiju, ko prombūtnē līdz februārim uzaudzēju, pašlaik vēl neesmu noberzis. Man viss patīk, kaut pilns nejēdzību un grūtību.
– Pēc gada jums būs jāstrādā Boloņā, vēlreiz jāiestudē Karmena. Pat esat atsācis mācīties itāļu valodu. Kā veicas?
– Grūti, godīgi sakot. Biju domājis: esmu taču attapīgs, man strauji pielec lietas, kas patīk. Vienmēr esmu zinājis, ka itāļu valoda man ļoti patīk, ka operas direktoram tā noteikti jāzina.
Man ir spilgta vizuālā atmiņa, varu līdz detaļām atcerēties notikumus, kas patikuši, vai cilvēkus, kuri mani fascinējuši. Un tagad mēģinu atrast veidu, kā iegaumēt itāļu valodas vārdus, bet iet kā pa celmiem. Nav jau arī nekāds labais variants: mācīties valodu dienas vidū starp diviem mēģinājumiem, kad acis ik pa brīdim pievēršas kabineta stūrim, kur stāv «Dona Žuana» skatuves makets. Bet es cīnīšos. Boloņā trupu gribu uzrunāt itāliski.
– Man aizdomas, ka esat pedants.
– Nu… jā. Bet ja kāds redzētu istabu, kur ir mana bibliotēka, viņš tā vis neteiktu. Manā grāmatu, žurnālu, brošūru, zīmīšu un pierakstu pasaulē valda haoss, kas patiesībā ir mana kārtība. Un man nekad nav to trīs dienu, kad mierīgi saņemties un izmest vecos žurnālus un programmiņas, vienmēr nodomāju – bet ja nu noderēs. Varbūt tā jau ir plānprātība? Visu taču var atrast internetā. Un vēl – es nemitīgi pārbīdu lietas. Savā restorānā jau visus biju «novedis» ar to, ka nemitīgi pārbīdu pelnutraukus. (Smejas.)
- Jūs minējāt savu labsajūtas formulu, kam principiāli sekojat: harmonija pašam ar sevi, sakārtots prāts un lieliska fiziskā forma – miegs un fitness…
– Tas mani ārkārtīgi atbrīvo un vairo pašapziņu. Jo palieku vecāks, jo ilgāk vēlos saglabāt dzīves kvalitāti. Gribu būt pilnvērtīgs. Tāpēc, ka sevi ļoti mīlu. Protams, krīzes situācijās, kad neiet darbā vai personiski, to kompensēju, ēdot par daudz vai maz guļot. Bet, ja es gūstu lieko svaru, mani tas kaitina. Es to pielīdzinu netīrībai, it kā es nebūtu mazgājies. Gribu garas stundas strādāt, ceļot. Tas prasa uzturēt ķermeni, tad arī smadzenes strādā labāk.
Manas dzīves vērtīgākais nogrieznis ir opera. Es gribētu sasniegt atpazīstamu vārdu kā režisors. Bet visu laiku man ir sajūta, ka kaut ko būtisku esmu sācis darīt desmit gadus par vēlu. Jau sen bija jāzina itāļu un spāņu valoda. Jau vajadzēja prast spēlēt tenisu, jo mani šī spēle fascinē. Jau sen bija jāapceļo dažas valstis, kurās joprojām neesmu paspējis nokļūt. Tik daudz ko vēl neesmu izlasījis. Un tāpēc man vajadzīga laba veselība.
Agrāk sevi īpaši nesargāju, drīzāk dedzināju – kaislīgi pīpēju, nekad neesmu regulējis alkohola patēriņu, jo man tas nav traucējis. Un tad vienā brīdī mana veselība pateica – stop.
Saņēmu nopietnu ķermeņa signālu, kas lika šo to pārvērtēt. Sāku domāt, kā sevī investēt arī fiziski, domāt par pareizu ēšanu – aļģes, enzīmus un tumšos rīsus… Ne tikai veselības un glīta ārējā veidola dēļ, bet arī tāpēc, ka man visu laiku jānozog tie desmit gadi.
– Ko jūs tādu sadarījāt tajos desmit gados, kas tagad jāzog?
– (Pieklusināti.) Man taču bija jāapgūst visa operas pasaule, viss man bija jauns. Skatījos operas. Nebiju taču to iepriekš mācījies. Iedomājieties, ko man vajadzēja dabūt savā galvā, lai nebūtu diletants!
– Vērojot jūs un aktieri Juri Žagaru, jādomā par brālības spēku. Kā to izjūtat?
– Visspilgtāk – brīžos, kad kādam no mums ir grūti personiskajā dzīvē. Tad izjūtu ļoti nopietnu brālību un atbalstu. Mēs, protams, varam gan izbļaustīties viens uz otru, gan izraudāties kopā, bet viens ar otru ļoti lepojamies.
Bērnībā biju dominējošais brālis, garāks, resnāks. Man vajadzēja publiku, mazajam brālim sabiedrība nepatika, viņš labāk mājās lasīja grāmatas. Es kreņķējos, kā viņš, tik trausls, tik dīvains, ar tādu savrupu iekšējo pasauli, iesaistīsies dzīvē. Vienu brīdi Juris bija pavisam samulsis: viņu vajāja padomju drošības komiteja par iesaistīšanos pretpadomju avīzes izdošanā skolā – smieklīga lapele. Mūsu ģimene jau tā bija ļoti cietusi no padomju režīma, un skaidrs, ka Juri sūtīs armijā kaut kur uz Sibīriju. Es sāku viņam taisīt aizsardzību, kādu nu tajā laikā varēja: slēpu brāli psihiatriskajā slimnīcā.
Pats tolaik jau filmējos Akmeņainajā ceļā, un režisors mani no armijas izpirka, maksādams ar leišu krāsu televizoru. Bet Juris bija neaizsargāts, un es rīkojos. Pēc vidusskolas, kad viņš īsti nezināja, kur mācīties tālāk, teju ar varu aizrāvu viņu uz konservatoriju. «Gribi uz aktieriem?» es prasu. «Nu, nezinu,» viņš atbild. «Būsi aktieris,» es nolemju. (Smejas.)
Lielā brāļa atbildības komplekss, jā. Un tad Juris manās acīs nobrieda un pieauga, sāka just sava talanta spēku, viņu novērtēja kā aktieri, viņam sāka veikties biznesā… Un man vairs nevajadzēja justies kā vecākajam brālim.
Skatoties Jura pēdējās lomas, es domāju – ai, žēl, ka astoņdesmito gadu beigās, kad viņš filmējās Vācijā, neprovocēju viņu tur palikt. Arī es toreiz braucu uz Vāciju, biju tāds aktīvs: zināju, kā naudas mainīt, kā saorganizēt ģimenei ārzemju pases. Samainījām tūliņ austrumu markas uz rietumu un nopirkām pirmo automobili. Tas bija liels notikums: auto par pašu nopelnītu naudu.
Vācijā Jurim tagad būtu lielāka iespēja sevi realizēt, jo Latvijas kinotirgus ir ierobežots. Krievu tirgum viņš toreiz bija par jaunu.
Kad es tikko sāku nodarboties ar režiju, Juris bija ļoti satraucies. Priekš kam tev to vajag, viņš teica – un, ja nu neveiksies, tu sabojāsi imidžu… Tagad, pēc teju desmit izrādēm viņš, iespējams, vairs tā nedomā. Bet jo vairāk es strādāju režijā, jo vairāk smeļos savās aktieriskajās prasmēs. Ja solisti nesaprot, ko vēlos pateikt, tad režisējot nevaru novaldīties – sevišķi, ja esmu nikns, – un sāku izmisīgi rādīt priekšā. Pārsteidzu kolēģus vai saraudinu. Un tajos brīžos domāju – vai, cik labi būtu tagad kaut ko nospēlēt. Manī tas aktieris laikam tomēr vēl iekšā sēž, un varbūt mēs vēlreiz uz skatuves satiksimies ar brāli.
– Mani nogurdina un kaitina viduvējības – jūs sacījāt.
– Neraugoties uz izcelšanos – esmu dzimis Sibīrijā un dzīvojis Cēsīs –, es vienmēr esmu bijis agresīvs pret provinciālismu. Provinciālisms rodas no aprobežotības un sliktas gaumes. Man kauns, ja kādā nozarē redzu padomju mantojumu, tādu tuvredzīgu pilsoniskumu. Man šķiet, ne Rīgai, ne mūsu cilvēkiem tas nepiestāv. Nepiestāv kapustņika stils uz skatuves, lēta vulgāra gaume iz grjazi v kņjazi. Nu, šausmas.
Bet es vairs nevienam ar šo attieksmi neuzbāžos. Esmu atmetis cerības kādu pārtaisīt, taču neslēpju savas augstās prasības pret tērpu, pret labu stilu, ja man to pajautā. Dažbrīd mans viedoklis ir skarbs.
Zināt, kas mani pārsteidz? Kāpēc nācija, kas krievu laikos, kad labi ģērbties bija mazāk iespēju, vienmēr izcēlās ar gaumīgu, koordinētu, saskaņotu krāsu paleti un formas izjūtu, nu zaudē augtos standartus un apģērbā paliek tik sakrančota.
Kāpēc latvieši tā pārpucējas? Cilvēkam var būt vienaldzība pret modi, tas ir normāli. Bet nu vismaz nevelc lietas, kas tevi kropļo, kas deformē augumu, un tu izskaties kā pārpratums. Kā ģērbjas politiķes sievietes! Kādas kurpes velk! Šausmas. Un diktori televīzijā – kā viņi koordinē savas kaklasaites ar piespraudi pie žaketes… Šī arī ir daļa no kultūras.
Nē, nu, paldies dievam, lietas mainās uz labo pusi. Jaunie cilvēki izstaro tik pozitīvas emocijas un labas ambīcijas – kā divdesmitajos gados tiecas pēc izglītības ārzemēs, jūtas eiropieši. Tie cilvēki, kuru domāšanā ir liels padomju laika nospiedums, mēģina sevi nomainīt ārēji, bet, kad viņi paver muti… Zelta zobus var nomainīt, kompartijas nozīmītes noslēpt, pat nopirkt jaunu uzvalku, bet… domāšanas veids daudziem ir palicis vecais – ar varu, ar nekaunību gūt panākumus, ar ārējo atribūtiku demonstrēt ietekmi. Pasaulē šī vērtību sistēma sen vairs nav tik būtiska, cik būtiskas ir zināšanas un talants.
– Kas veidoja jūsu gaumi?
– Mammai no dabas bijusi laba krāsu un proporciju izjūta. Viņa gan nevarēja atļauties mūs ģērbt no ārzemju pakām – ne tādas naudas, ne sakaru, toties katru gadu bija rituāls: no Cēsīm braucām uz Igauniju iepirkt skolēnu formas tērpu. Mamma uzskatīja, ka Igaunijā tie ir kvalitatīvāki un gaumīgāki, tiem laikiem rietumnieciskāki.
Agri sapratu, kas ir labas lietas, un man bija savas prasības…
Gribēju būt stilīgs, un mamma atbalstīja, manai vasarā nopelnītajai naudai, cik varēja, pati piemeta klāt.
Bet visbūtiskāk manu gaumi un pasaules uzskatu vidusskolas laikā ietekmēja Cēsu pašdarbības teātra vadītāja Tatjana Šversta. Aristokrātiskas izcelsmes dāma, stilīga būtne. Izteicienos un dzīves uzskatos radikāla, bet kā pedagogs – mīļa mamma. Viņai bija izcila bibliotēka – daudz laikmetīgās mākslas grāmatu, ko sūtījusi māsa no Zviedrijas. Iepazinu pirmos modernās mākslas leksikonus, literatūru, franču dzeju – tādas divdesmitā gadsimta vērtības. Vēlāk, teātra fakultātē studēdams, speciāli sāku strādāt grāmatu veikalā Globuss, lai gūtu labas grāmatas par mākslas vēsturi. Un tad es strādāju Valsts bibliotēkā, jo gribēju tikt pie ārzemju žurnāliem. Agri sāku abonēt poļu laikmetīgās mākslas žurnālu, progresīvāko socbloka telpā…
– Jūs izklausāties tik mērķtiecīgi organizēts, tāds pareizs. Estēts. Bohēma jūs nevilina?
– O, man patīk. Esmu arī trakojis līdz rītam. Man nepatīk vienkārši sēdēt un dzert – man jākustas. Man ļoti patīk dejot un cilāt pa gaisu meitenes. Šī ir mana sajūsmas un labsajūtas forma. Kad iedzeru, tad man parādās apbrīnojama koordinācija, reibuma stāvoklī es principā nekrītu. Varu griezt ap sevi pašas drosmīgākās. Savā piecdesmit gadu jubilejā sarīkoju riktīgu izdejošanos simts cilvēkiem.
– Bet hipijiskas izpausmes?
– Dīka, laiska pieticība? Ļauties dzīves plūdumam? O, nē, to es nevaru! Esmu par aktīvu. Es pat tramvaju nespēju gaidīt. Nespēju nostāvēt rindā. Nevaru izturēt lēnumu.
Ilgi cīnījos ar sevi, bet man joprojām ir grūti komunicēt ar neizlēmīgiem padotajiem. Man patīk temperamentīgi, uz rezultātu vērsti cilvēki. Agrāk pret lēnajiem biju ļoti skarbs, purināju un kategoriski pieprasīju. Bet, kā man teica personāla konsultante no Londonas, kas nopietnās bankās risina sasāpējušas menedžmenta problēmas un bija atbraukusi operā mainīt personāla struktūru: «Jūs esat tāds… Ziniet, ir tādi lieli suņi, kas rej, rej, rej, bet nekad nekož.» Tā ir tā mana nelaime.
Ja ko ļoti vēlos, spēju būt pat ļoti rafinēts, taču… Es slikti meloju – sarkstu, man ļoti jāsagatavojas, lai melotu ticami. Tāpēc labāk vienkārši pablefot, noklusēt. Un vēl – neesmu ne lētticīgs, ne infantils, bet, ja kāds cilvēks mani apbur ar kādu savu īpašību kopumu, es dažbrīd viņam pārāk uzticos. Es neredzu cilvēku viltību naudas darījumos. Labestības vai laimes uzplūdos es cilvēkus nereti pārvērtēju. Kā saka mana mīļā draudzene Indra Lūkina: «Var prātā sajukt, cik tu dažbrīd esi naivs.» Nu, jā. Bet man vienmēr ir blakus labi kolēģi vai draugi, kuri uzreiz piebaksta – eu, vecīt.
Mana restorānu biznesa kolēģi saka – Žagaru nedrīkst laist virtuvē, kad viņš ir priecīgs vai iedzēris. Tad viņš tūlīt visas trauku mazgātājas ieceļ par oficiantēm, pavārus par vadītājiem. Un operā arī tā bijis, ka esmu par ātru kādam kaut ko apsolījis – lomu vai posteni, kaut viņš vēl nemaz tam nav nobriedis.
– Mājās pats gatavojat?
– Arvien retāk. Es speciāli iekārtoju dzīvokli ar 45 kvadrātmetrus lielu istabu ar milzīgu galdu, kuru izvelkot ir četrpadsmit vietu. Man patīk viesības. Nekad nepavadīšu dienu virtuvē, lai kaut ko gatavotu, bet man patīk cilvēkus pārsteigt, lutināt ar ko izcilu, augstvērtīgu, garšīgu.
Ceļojumos es vairs netiecos pēc trīs Michelin zvaigžņu restorāniem. Esmu izmēģinājis eksperimentālo virtuvi, šo interesi esmu apmierinājis, un sports pa Parīzes un Londonas stārrestorāniem ir beidzies. Pēdējā laikā interesējos par dabīgo, organisko un autentisko. Meklēju ēstuves ārpus tūristu takām, kur ne vienmēr ir stārpavārs, toties gatavo reģionam raksturīgu ēdienu. Tā es jūtos tuvāks šīs vietas sadzīves kultūrai. Gribu nokļūt arī tirgū un nomalē.
– Minējāt, ka nespējat ceļot bez komforta.
– Jā, esmu pieradis pie komfortabla ceļošanas veida. Ilgi esmu dzīvojis komunālos dzīvokļos, kopmītnēs ar tualeti, kurā nestrādā ūdens un komendante ir alkoholiķe. Un tagad vairs to negribu. Un vēl esmu sapratis, ka, braucot uz ārzemēm, lai nokļūtu kādā festivālā, redzētu kāda izcila režisora darbu, svarīgs ir mans fiziskais un garīgais stāvoklis.
Tāpēc nevaru atļauties gulēt vien četras stundas un tad cerēt, ka spēšu izbaudīt sešas stundu ilgo Vāgnera operu.
Un īpaši man patīk mūsu operas izrāžu tālās tūres – aizvest divsimts cilvēkus ar operu uz Meksiku vai Honkongu… Ilgi strādāt pie tā un – īstenot.
– Tagad parunāsim par sievietēm. Jūs esat vīrietis, kuru sievietes pamana acumirklī. Jūsu šarms valdzina gluži estētiski. Vai esat cietis no sieviešu uzmanības? No uzmācības?
– Divreiz manas aktiera karjeras laikā bijis tā, ka sievietes mani ir pārlieku idealizējušas, jo esmu atbildis viņu iedomātam personāžam. Mēs nebijām pat kopā pavadījuši laiku, taču man rakstīja vēstules, nemitīgi nodeva sveicienus un ziedus. Bet es neesmu no sieviešu uzmanības cietis negatīvā nozīmē. Esmu gan juties vainīgs, ka par strauju atveros, ka esmu devis veltas cerības.
Ja esmu emocionāli pacilāts, es neslēpju savu sajūsmu par sievietēm, saku to viņām ar lielu patiku.
Man patīk izskatīgas, gudras sievietes ar raksturu. Tādas ir manas draudzenes – šarmantas un tiešas. Tādas es izvēlos arī savas kolēģes operā.
Es melotu, ja teiktu, ka neesmu veidojis savu komandu – lai sakristu uzskati, lai patīkama enerģētika. Izpilddirektori Selgu Laizāni iepazinu jau vidusskolā. Mums bija lielas abpusējas simpātijas un skaista draudzība. Vēlāk es vienmēr priecājos par viņas veiksmēm un domāju – kur viņa – tik klusa un trausla, un sievišķīga – tik mērķtiecīgi veido karjeru. Es darīju visu iespējamo, lai mēs strādātu kopā. Nezinu gan, vai viņa par to tagad ir laimīga.
Kāda sieviete man bijusi ļoti tuvs draugs, un esam nokļuvuši ģimeniskās attiecībās – viņa kļuva par brāļa otro sievu. Tā ir Indra Lūkina. Mums bijušas kopīgas biznesa aktivitātes, arī uz operu abi esam atnākuši un kopā strādājuši. Bija periodi, kad attālinājāmies. Bet laiks, kad Indra kļuva ļoti tuva ar Juri, man bija grūts. Mūsu attiecībās notika lūzums. Ļoti jocīgi, bet mana sapratne par dzīvi un cilvēku attiecībām laikam ir par mazu, lai iztulkotu, kas starp mums vispār notika. Tagad, kad viņi ir izšķīrušies, mēs atkal jūtamies kā jaunībā. Un viņa man ir tik tuva. Tas, ka par kādu cilvēku uztraucamies un dzīvojam viņam līdzi, tā ir tā īstā tuvība.
– Jūs izraisāt ne tikai sieviešu, bet arī vīriešu interesi.
– Jā. Tikai… Tie vīrieši, kurus es interesēju kā vīrietis, baidās mani uzrunāt. Ļoti reti bijuši gadījumi, kad vīrieši to uzdrošinājušies, parasti viņi no manis baidās. Taču es, protams, jūtu skatienus un attieksmi.
Ārzemēs cilvēki ir atvērtāki, taču es nekad nezinu, kādu motīvu vadīts viņš mani uzrunā – vai es viņam interesēju kā cilvēks, vai arī kā vienkārši indivīds no citurienes. Un tad es domāju, vai man jāstāsta mazais, vidējais vai lielais stāsts par to, kas esmu, no kurienes nācis. Iespējams, es izskatos ļoti atvērts, easy, tāds lidojošs… Bet – līdz zināmai robežai. Varu pablefot, būt laipns un mīļš, man cilvēki ātri pieķeras, bet patiesībā man ir stingras bruņas – es nelaižu tik viegli sev klāt. Citādi man būtu daudz piedzīvojumu un es dzīvotu pavisam citādu dzīvi.
Tam ir jābūt ļoti īpašam cilvēkam, lai es atļautu sev tuvoties.
Negribu iesaistīties vieglprātīgās attiecībās. Protams, es mēģinu izvairīties no aprobežotiem, negodīgiem, nesimpātiskiem cilvēkiem – gan vīriešiem, gan sievietēm.
– Atcerieties, kā stāstījāt par kādu restorāna čeku ar steigā uzrakstītu telefona numuru, ko esat glabājis desmit gadus. Atgādinājums par kādu iepazīšanos. It kā sīkums, bet iezīmē nopietnu jūsu dzīves nogriezni… Ko jums, Andrej, nozīmē mīlēt?
– Man ir svarīgi, lai personiskās attiecības man netraucētu strādāt un radīt. Šajā ziņā esmu ļoti liels egoists. Mīlestība taču nozīmē atbildību. Darbs mākslas iestādē saistās ar ļoti sarežģītu dienas režīmu… Tam otram cilvēkam ir grūti izturēt manu ilgo prombūtni un to, ka man nemitīgi sevī jāprovocē īpaši jūtu stāvokļi. Strādājot ar cilvēkiem, tu aizraujies… Kādam vairāk tici, kāds vairāk patīk, esi no kāda apburts, pret kādu īpaši labi attiecies…
Pašlaik man nav mīlestības. Esmu pārtraucis kādas attiecības, esmu pārdomu jeb izšķiršanās periodā. Un nemēģinu sevi mocīt un kaut ko noskaidrot. Neprasu sev atbildes.
Es vienkārši nogaidu. Un šis stāvoklis mani fascinē.
Man nav veicies ģimenes dzīvē, es gan neesmu sev šādu mērķi uzstādījis – mana dzīve ir savādāk iekārtojusies. Man nav bērnu, toties man ir opera. Esmu pilnībā sevi ieguldījis radošajā darbībā un savos projektos. Mēs varam ieplānot sazini ko un sazini ko vēlēties, bet dzīve ir dzīve. Un tu neapzināti radi kādas citas vērtības, par kurām agrāk ij nezināji, ka spēsi. Paralēli visam ir emocionālais fons.
– Esat kādreiz pievilts?
– Jā, bet es pats esmu to provocējis. Ja attiecības sevi ir izsmēlušas, mēs ļaujam tām mirt, mēs necīnāmies.
– Teicāt, ka pašlaik jūs fascinē šis stāvoklis: izšķiršanās stadija. Bez depresijas vai nomāktības?
– Jā. Varbūt esmu nedaudz vientuļš, bet jūtos atvērts notikumiem. Iespējams, manā dzīvē drīz sāksies kaut kas jauns un skaists. Man ir tādas priekšnojautas, ko nevaru konkretizēt, vien sajust. (Izstiepj kājas, omulīgi sakrusto rokas uz krūtīm un pasmaida, skatīdamies sev tālu priekšā…) Jūtos labi – harmoniski un mierīgi. Man nemēdz būt ilglaicīgu attiecību – ir četru, septiņu gadu cikli. Es esmu no tiem, kas maina attiecības. Un jaunas attiecības jau rodas tad, kad iepriekšējās faktiski ir izdzisušas. Bet ļoti svarīgi saglabāt godīgumu: tu atbildi par cilvēkiem, kurus pieradini, iesaisti, ar kuriem tev bijusi kopdzīve – svarīgi, kā veidojas attiecības pēc tam.
– Jūs spējat tāds būt – godīgs?
– Jā, es šo likumu vienmēr ievēroju. Nevis tāpēc, ka gribētu būt labs vai ievērot principus… Bet tāpēc, ka… Man grūti izlikties. Ir taču bijušas kaut kādas kvalitātes un iemesli, kāpēc esmu bijis kopā tieši ar šo cilvēku. Dzīve taču ir tik īsa. Kad attiecības vairs sen nav ideālajā stāvoklī vai pat ir jau izveidotas jaunas – ja saglabā gādību un draudzību, ir vieglāk dzīvot.
– Jums nav bērnu, toties jums ir desmit iestudētas operas un trīs krustbērni. Tas taču kaut ko nozīmē, vai ne?
– Mans krustdēls Matīss, brāļa Jura dēls, jau tik nobriedis, ka padomus neprasa, bet mums ir īstas, dziļas cieņas pilnas attiecības. Zinu, ka reiz varēšu uz viņu paļauties. Pašlaik man viņa palīdzība vēl nav vajadzīga, bet, kad būs… Pienāks tāds laiks. Zinu, ka tad Matīss man būs nopietns balsts. Mēs netiekamies bieži, jo viņš ir biologs, nodarbojas ar īpašu zinātnes veidu – pēta vienas sugas zivis Taizemē. Mūs saista pasaules apzināšana un ceļojumi. Protams, viņš ceļo skarbākos apstākļos, viņam komforts nav būtisks, man ir. Viņš ārējām lietām nepievērš uzmanību. Stila vai gaumes, koordinēta formu un krāsu pasaule, darba un dzīves vide, ārējais veidols neinteresē – dzīvo ārpus tā visa.
Matīsa brālis Jānis vizuāli ir līdzīgs man. Mani draugi tā arī saka: kā Andrejs Žagars jaunībā. Viņš strādā reklāmā, ļoti radošs, un mums saskan. Zviedrijā man ir mazais krustdēls Antons. Kādas senas un ļoti tuvas draudzenes dēliņš. Pirms dažiem gadiem viņai piedzima dēliņš, un viņa ļoti vēlējās, lai esmu mazā krusttēvs.
Un vēl man ir arī krustmeita Maija, manu draugu Talsu mākslinieku meita. Viņai jau pāri divdesmit. Viņa šobrīd dzīvē meklē savu ceļu, mazliet arī maldās, bet nekādas lielās muļķības nedara. Man prieks, ka neviens no maniem lielajiem krustbērniem nav atkarībās. Par to man visvairāk bail, tas ir vienīgais, par ko es uztraucos, domājot par viņiem. Ar pārējām dzīves problēmām var tikt galā.
– Un kā ar jūsu klusajām ilgām? Vai Cēsu zēna Andreja klusās ilgas ir piepildījušās?
– Es vienmēr esmu dzīvojis ar uzstādītu vīziju. Ja ļoti piedomāju, ļoti cīnos, tad tā arī atnāk. Profesionāli vairāk nekā personiskajā dzīvē es esmu sasniedzis to, ko esmu gribējis. Un atkal es nodomāju – eh, būtu man desmit gadu mazāk… Ļoti bieži manas ilgas saistās ar to, ka vēlos satikt cilvēkus Spānijā vai Londonā. Man ļoti būtiski apzināties, ka esmu no šejienes, ka strādāju Latvijai, bet te man ļoti bieži ir par šauru. Rīgā esmu tikai operas dēļ, citādi te nepaliktu nevienu dienu, brāli un mammu varu taču apciemot. Rīga man saistās ar enerģijas uzkrāšanu – kā uzpildīt baterijas pie kontakta.
Reizēm ilgas izklausās nereālas, bet pēkšņi tās iegūst reālus apjomus. Teiksim, pirms kāda laika aizbraucu ceļojumā uz Brazīliju. Mani fascinē turienes cilvēku tipi, viņu jūtu daba, dzejiskā portugāļu valoda, vērtību sistēmas. Tur viss ir citādi, pat ūdens tur izskatās citādi. Tumsnēja āda un smaržas – šis sakausējums mani silda gluži jutekliski. Nav iespējams pretoties. Un domāju – kā man gribētos padzīvot šajā zemē. Pēkšņi liktenis izspēlē tādu kārti: augustā septembrī man, iespējams, būs jābrauc uz Brazīliju iestudēt Doniceti operu «Mīlas dzēriens». (Smaida.) Lūk, jauns izaicinājums.
Iedomājieties, ilgas sāk īstenoties.
