Zīdaiņa lūgums vecākiem: Lūdzu, mani nekratiet!

Pirmais gads
Dace Rudzīte
Dace Rudzīte
27. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Vai zināji, ka mazuļa kratīšana rokās, spēcīga šūpošana ratos vai mešana gaisā bērnam var izrādīties ļoti bīstama! Kas par to būtu jāzina vecākiem? Konsultē neonatoloģe Ilze Kreicberga.

Pirmajos dzīves mēnešos bērniņš ar vecākiem sarunājas raudot – tādējādi viņš pauž savu diskomfortu, sāpes, nepatiku un citas emocijas. Reizēm vecāki, nespējot izturēt mazuļa raudas, viņu sakrata, sapurina vai ar sparu iemet gultiņā, nemaz neapjaušot, ko šāda rīcība mazulim var nodarīt. Bērna kratīšana ir vardarbība, nevis viens no auklēšanas vai nomierināšanas veidiem, uzsver neonatoloģe Ilze Kreicberga. Daudzi vecāki neapjauš, cik kratīšana ir riskanta, un reizēm mazo sapurina ne jau sliktu nodomu vadīti, bet cenšoties bērnu nomierināt. Taču šāda sadzīviska kratīšana, nevis vardarbība tiešā nozīmē, spēj radīt kratītā bērna sindromu – galvas smadzeņu ievainojumu, kas var atstāt sekas uz bērna attīstību un spējām turpmākajā dzīvē. Ja vien kratīšana nav bijusi tik spēcīga, ka bērns gūst traumu, kuras dēļ jādodas uz slimnīcu, parasti kratītā bērna sindromu nav viegli noteikt. Lielai daļai bērnu un to vecākiem nav ne jausmas, ka, piemēram, kaut kādas problēmas mācībās bērnam radušās no bērnībā piedzīvotās kratīšanas. Arī vecāki parasti nevēlas atzīt, ka bērnu pārlieku sakratījuši vai šūpojuši ratos, tāpēc šis sindroms ieguvis apzīmējumu klusējošie bojājumi.

Statistika liecina, ka vairākums kratīto bērnu ir zēni – tas visdrīzāk izskaidrojams ar to, ka puiši ir nemierīgāki kā meitenes.

Lai gan bērna kratīšana var būt iespējama jebkurā ģimenē, izpētīts, ka biežāk bērnus krata:

  • gados jauni vecāki,
  • vecāki ar zemākiem ienākumiem un zemāku izglītības līmeni,
  • mammas, kas agri atsakās mazo zīdīt ar krūti,
  • mammas, kas atkārtoti ved bērnu pie ārsta ar netipiskām sūdzībām,
  • ja mazuli aprūpē kāds cits pieaugušais, nevis māte vai tēvs, arī tad pastāv lielāks risks mazuļa kratīšanai.

Īpaši saudzējami

Statistika liecina, ka purinot, kratot, iemetot gultā vai spēcīgi šūpojot ratos, visbiežāk ievaino divus līdz četrus mēnešus vecus mazuļus, jo viņiem vēl nav nobriedusi līdzsvara sistēma un galviņa neturas stabili. Ir gadījumi, kad no pārlieku spēcīgas kratīšanas cieš bērni līdz pat četru un piecu gadu vecumam.

Divu līdz četru mēnešu vecumā bērns mēdz būt raudulīgāks, jo viņam var sāpēt vēders, mocīt gāzītes un būt citas fiziskas problēmas. Vecākiem ar to vajadzētu rēķināties un izdomāt veidus, kā mazuli nomierināt. Ilze Kreicberga stāsta, ka nozīme ir arī ģenētikai – vecākiem, kas vāji spēj kontrolēt savu rīcību, parasti mēdz būt arī līdzīga rakstura bērns, un arī viņš uz vienīgo gāzes burbulīti puncī var reaģēt ļoti asi un neiecietīgi. Tādējādi izveidojas apburtais loks – mazais raud bieži un stipri, vecāki kļūst bezspēcīgi viņa raudu priekšā, līdz vairs neiztur un ar sparu mazo iemet gultā.

Vajadzētu izvairīties arī no lielāka bērna mešanas gaisā aiz padusēm. Tas ir kas līdzīgs kratīšanai, un arī tādā situācijā var ciest bērna smadzenes. Reizēm bērns, uzmests gaisā, smejas, un vecāki domā, ka viņam tas ļoti patīk. Taču eiforiju bērnam var radīt arī skābekļa piegādes traucējums smadzenēm, kas var novest pie vieglas attīstības aiztures.

Daļa vecāku arī maldīgi domā – jo spēcīgāk mazo kratīs vai šūpos ratos, jo viņš ātrāk nomierināsies, un tiklīdz mazulis sāk raudāt, tā bērnu krata. Taču patiesībā bērnu šī kratīšana apdullina, un viņš, protams, var arī apklust, taču dabiska bērna reakcija ir raudāt vēl skaļāk. Ja pēc vairākiem gadiem bērnam parādās uzvedības traucējumi vai grūtības mācībās, vecāki to mēdz skaidrot ar bērna nemieru bērnībā, taču patiesībā bērns bija nemierīgs vēdera dēļ.

Klusējošie bojājumi

Maziem bērniem straujas kustības ir bīstamas tāpēc, ka viņu kakla muskuļi nav pietiekami attīstīti un ir vājš atbalsts galvai. Ja bērns tiek sapurināts, sakratīts, viņa galviņa nekontrolēti sašūpojas. Šo stipro kustību dēļ bērna smadzenes tiek svaidītas uz priekšu un atpakaļ – tas var radīt smadzeņu sasitumu, asinsvadu plīsumu un asinsizplūdumu smadzenēs, šūnu tūsku vai redzes traucējumus. Asinsizplūdums smadzenēs var novest pie bērna attīstības aizkavēšanās, kustību un intelektuālās attīstības traucējumiem atkarībā no tā, kur bojājums veidojies. Protams, ne visi bērni pēc vienas reizes, kad vecāks viņu stiprāk sakratījis, gūst smadzeņu bojājumu, taču to iepriekš nav iespējams paredzēt. Tāpēc vienīgā drošā rīcība – nekad un nekādās situācijās bērnu nekratīt! Uzņēmīgāki pret kratītā bērna sindromu ir priekšlaikus dzimuši mazuļi, kā arī bērniņi, kam jau ir kāda slimība.

Noteikti ar ārstu jākonsultējas, ja bērnam pēc kratīšanas vai iemešanas gultā mainās uzvedība – viņš kļūst apātisks, miegains, nevēlas zīst vai, tieši pretēji, ir sakairināts, uzbudināts. Nopietnu galvas traumu bieži pavada vemšana, bērnam var būt arī izmainīta apziņa. Ja mazuli pieskatījis kāds cits pieaugušais un pēc atgriešanās mamma pamana izmaiņas bērna uzvedībā, iespējams, tas ir fiziskas traumas, nevis emocionāla pārdzīvojuma dēļ.

Tikai līganām kustībām!

Ilze Kreicberga atgādina, ka mazulis jāauklē un jāšūpo līganām kustībām. Bērnu var šūpot jebkurā amplitūdā – pa labi, pa kreisi, uz augšu, uz leju, bet tikai ar līganām kustībām. Ja bērns guļ šūpulītī, viņš jāšūpo, nevis šūpulis jākrata. Arī ratos gulošu bērnu nedrīkst spēcīgi kratīt, bet gan viegli šūpot. 

«Agrīnā vecumā bērni ļoti viegli uzbudinās un ļoti lēni nomierinās. Tāpēc labāk meklēt veidus, kā mazuli savlaicīgi nomierināt, nevis ļaut viņam ilgstoši raudāt un pēc tam dusmās kratīt. Piemēram, bērniņu var paņemt ar skatu pret sevi, rādīt kaut ko ārā pa logu, uzpūst savu elpu. Daudzi vecāki, lai bērnu nomierinātu, braukā ar mašīnu, liek bērnu gulēt uz balkona, vieni apģērbj, otri izģērbj bērnu pliku – galvenais, lai mazais ir mierīgs un lai nomierināšanas veids nav saistīts ar fizisku kratīšanu,» uzsver neonatoloģe, atgādinot, ka vecākiem jāmācās pazīt bērna vēlmes, jo viņš ar ķermeņa valodu, neartikulētām skaņām un raudāšanu pieaugušajiem pasaka, ka vēlas ēst, ka viņam sāp vai vienkārši gribas, lai mamma samīļo.

Kā nenonākt līdz bērna kratīšanai?

  • Svarīgi apzināties, ka paši esat izvēlējušies būt vecāki un par bērnu esat atbildīgi katru dienu!
  • Atceries, ka bērns neraud, lai tevi kaitinātu, bet gan tāpēc, ka viņam ir kāda vajadzība. Iedomājies sevi mazuļa vietā – viņš vēl ir maziņš, bezspēcīgs, neprot pārvietoties, runāt un parūpēties par sevi. Viņš ir pilnībā atkarīgs no tevis.
  • Ja mamma (retāk tētis) jūt, ka neapmierinātība vai dusmas ņem virsroku, var lēnām dziļi ieelpot un izelpot, mēģināt aizskaitīt līdz desmit (100) vai uz brīdi ieiet blakus istabā (izkliegties vai kā citādi izlādēt dusmas, varbūt tev palīdz paskatīšanās ārā pa logu).
  • Ja ir kāds, kas var pieskatīt bērnu, lai nomierinātos pēc satrauktas situācijas, var ieiet dušā, vannā, apiet dažus riņķus apkārt mājai, paklausīties nomierinošu mūziku, padzert tēju, palasīt vai pievērsties kādai citai iemīļotai nodarbei.  
  • Kad mamma nezina vairs ko iesākt, var piezvanīt draudzenei, mammai, vīram vai kolēģei un padalīties ar savām izjūtām, bezspēcību un nogurumu. Saruna parasti palīdz uz situāciju palūkoties no malas un saprast, ka problēma nav tik liela, kā sākumā šķitis.
  • Kad mazais guļ, ieteicams pagulēt arī sievietei – liela daļa stresa rodas no vēlmes būt perfektai mammai, sievai un mājsaimniecei un, kamēr mazais guļ, apdarīt neskaitāmus darbus. Lai putekļi krājas, primārā ir mammas un bērna labsajūta.
  • Pieņemt, ka jebkurš cilvēks var justies bēdīgs, dusmīgs, satraukts un noguris. 

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+