Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Padarīts darbs ir vērtība
Gatis pēc izglītības ir matemātiķis un studē Latvijas Universitātes doktora studiju programmā Pedagoģija. «Man kā matemātiķim patīk, ka viss nostājas precīzi savās vietās.» Uz jautājumu, kad viņā radās pirmā apjausma, ka vēlas, lai ģimenē būtu bērni, Gatis atbild, citējot kādu profesoru: «Cilvēks meklē nemirstību jeb turpināmību. Vai nu tie ir lieli darbi, par ko runās nākamās paaudzes, vai ģimene. Sava patiesība jau tajā ir, bet domāju, ka, veidojot ģimeni, kaut kur galvā jau uzreiz rosās doma par to, ka pilnvērtīga ģimene sevī ietver arī bērnus. Protams, nav tā, ka vienā mirklī tu kļūsti par tēvu.
Tas ir daudz sarežģītāk – tas ir tāds graduāls jeb pakāpenisks process, kurā arvien vairāk apzinies sevi, redzot, kā lēnām mainās tava loma un arī funkcijas ģimenē.
Foršs tētis ir tāds, kas aktīvi iesaistās ģimenes dzīvē un, ja iespējams, nestrādā brīvdienās, bet ir kopā ar bērniem. Izrāda interesi, kopā rotaļājas un priecājas par bērnu mazajiem un lielajiem panākumiem. Tēvs, kas vienlaikus spēj būt labs draugs un arī audzinātājs. Patiesībā tas ir daudz grūtāk, nekā sākotnēji šķiet, jo audzināšanas process ir abpusēji veidojošs. Mēs audzinām bērnus, un bērni audzina mūs. Manuprāt, būtiskākais audzināšanas jeb vecāku pienākums ir veidot bērnos vērtības un attieksmi. Gribētu ieaudzināt bērnos to, ka izglītība un padarīts darbs ir vērtība, kā arī to, ka jābūt godīgam un iecietīgam pret citādo.»
Tu vairs nepiederi tikai sev
Gan Austris, gan Emma nāca pasaulē ar plānota ķeizargrieziena palīdzību, un abās dzemdībās Gatis bija kopā ar sievu Elzu. «Bērnu gaidīšanas laikā mana iesaiste bija pasīvi aktīva – ļāvu sievai darboties un palīdzēju īstenot viņas ieceres. Dzemdības notika ar plānotu ķeizargriezienu, līdz ar to dzemdību process nebija tik ilgs. Protams, pēc dzemdībām un laikā, kamēr sievai sadzija ķeizargrieziena rēta, liela slodze bija tieši uz maniem pleciem. Lai gan nevaru apgalvot, ka pēc pirmā bērna piedzimšanas mana dzīve sevišķi mainījās. Jā, bija lielāka atbildība un mazliet vairāk jārēķinās ar ģimenes vajadzībām. Tēvs nav tas pats, kas vīrs, jo viņa tiešā apgādībā ir bērns, kurš pats par sevi parūpēties nevar, līdz ar to ir jāsaprot, ka daļa laika vairs nepieder tikai tev pašam.
Kad piedzima meita, sākumposms bija diezgan līdzīgs kā ar dēlu, lai gan bija vairāk izaicinājumu, jo mazo māsu mājās sagaidīja aktīvs divgadnieks.
Mēs speciāli pievērsām pastiprinātu uzmanību Austrim, lai uzmanības kritums nebūtu pārāk straujš. Dēls vienmēr tika iesaistīts visās aktivitātēs ar māsu, lai viņam rastos piederības izjūta un viņš ātrāk pieņemtu jaunās pārmaiņas.
Līdz ar meitas piedzimšanu vēl vairāk palielinājās darāmo darbu apjoms jeb mājas slodze, jo bija ne tikai jaundzimušais, bet arī dēls, kurš bija tik mazs, ka viņam vēl arvien ar ļoti daudz ko bija jāpalīdz. Pirmais gads pēc meitas piedzimšanas bija ļoti grūts, jo fundamentāli atšķīrās rotaļu un ēšanas paradumi divgadniekam un mazulim. Lai gan ar otro bērnu mums kā vecākiem jau ir pieredze, būt par divu mazu bērnu vecākiem ir daudz sarežģītāk.»
Robežas un pārdomu soliņš
«Tagad, kad bērni jau ir paaugušies, parādās atšķirības – it kā abiem ir pieeja vienai un tai pašai rotaļu videi, bet atšķiras izvēlētās rotaļlietas un rotaļāšanās veids. Emmai vairāk patīk samīļoties. Kad Austris dara māsai pāri, viņa skrien pie mums un viņai nepieciešams, ka viņu pažēlo, lai gan visbiežāk pati ir brāli sakaitinājusi un izprovocējusi. Lai gan mums ar sievu nepatīk rozā krāsa (mēs dodam priekšroku neitrālas krāsas drēbēm), meitai ļoti patīk. Šobrīd Emma jau ir gana liela, lai pati varētu izvēlēties tādas drēbes, kādas viņai patīk, un to arī ļaujam darīt, protams, saprāta robežās.
Mūsu bērni ir ļoti jauki, zinātkāri, ar savu gribu. Skaidrs, ka sākotnēji viņi mācās uztvert pasauli caur es prizmu, un, līdzko otrs bērns nav papildinājums rotaļām, bet ir persona, kas vēlas ņemt kādu no rotaļai nepieciešamajām mantām, rodas konflikts. Konfliktu risināšana ir sarežģīts process. Tas ietver sevī arī robežu noteikšanu, un nevēlamas rīcības rezultātā ir jābūt arī kaut kādām sekām, lai bērns saprastu, ka viņa rīcība nav bijusi pieņemama. Šis process ir vissarežģītākais, jo ir visbūtiskāk mainījies kopš mūsu pašu bērnības. Disciplīna tādā nozīmē, kā to sapratām pirms 20 vai 30 gadiem, ir neiespējama un, domāju, pat nav vēlama. Novilkt robežas bērniem ir diezgan sarežģīti, un tas prasa lielu piepūli. Ja vienreiz kaut ko esam atļāvuši darīt, tad ir diezgan grūti vēlāk to aizliegt, līdz ar to audzināšanu veidojam ar koncentrisku rāmi. Mums ir stingri noteikumi attiecībā pret bērna rīcību, kas nopietni apdraud viņu drošību un veselību.
Šie ierobežojumi parasti tiek ievēroti, un bērni jau no mūsu attieksmes vien saprot, ka šos noteikumus pārkāpt nedrīkst. Lielākas problēmas rodas ar noteiktumiem, kuru ievērošana it kā ir obligāta, bet paši apzināmies, ka to neievērošana nerada tik būtiskas sekas.
Kā jau daudzi jaunie vecāki, arī mēs izmantojam trail and error jeb mēģinājumu un kļūdu metodi. Bijām arī nopirkuši pārdomu soliņu, kur bērniem pasēdēt un padomāt par slikto uzvedību, bet diezgan ātri šis soda elements tika dabīgi iekļauts rotaļās un zaudēja sākotnējo funkciju. Tagad pārdomu soliņu esam aizstājuši ar gultu, kurā jāpasēž un jāpadomā par savu uzvedību, vai dažreiz notiek kādu mantu noņemšana uz noteiktu laiku.»
Daru to, kas padodas labāk
Gatis atzīst, ka ģimenes dzīves un ikdienas pienākumu menedžmenta panākumu atslēga ir darīt lietas, kuru veikšana tev sagādā mazāk grūtību, nekā tas būtu otram. «Piemēram, pēc dēla piedzimšanas bija diezgan grūts periods, jo sievai bija grūtības ar miegu, līdz ar to naktīs augšā vienmēr cēlos es, jo man nebija problēmu aizmigt. Kad šī problēma mazinājās, arī pienākumu sadale mainījās. Domāju, ka ģimenes pienākumu sadali vajadzētu vadīt, balstoties uz katra vecāka stiprajām un vājajām īpašībām. Šobrīd, kamēr bērni vēl ir diezgan mazi, sieva ar abiem dzīvo mājās, līdz ar to lielāko daļu ikdienas mājas darbu uzņemas viņa. Bet kaut kādā mērā es varu palīdzēt ar jebko. Mans pienākums ir pagatavot brokastis, jo esmu rīta cilvēks, bet sievai no rītiem ir grūti pamosties. Savukārt bērnu gulētiešanas rituālu dalām uz pusēm, bieži arī mainām, kurš kuru darba daļu darīs – kurš lasīs vakara pasaciņu, bet kurš palīdzēs bērniem nomazgāties.
Vēl man labi izdodas vakaros pabarot meitu, jo sapratu, ka vienīgais veids, ka to izdarīt, – veidojot kopīgu ēšanas rituālu. Emma ēšanas laikā sēž man klēpī, un tad mums viss izdodas raiti.
Faktors, kas noteikti mazina vīrieša iesaisti, ir viņu iepriekšējā pieredze, jo kādreiz audzināšanā un mājas darbos vīriešu iesaistīšanās tomēr bija mazāka. Domāju, ka lielai daļai vīriešu šī inerce kaut kādā mērā ir saglabājusies. To vienkārši vajag apzināties un piedomāt. Lai gan jāatzīst, ka mūsdienu sabiedrībā tomēr tiek uzsvērta tēva loma un tas noteikti veicina tēva aktīvāku iesaistīšanos. Lai cik īpatnēji būtu, sabiedrības kopējais noskaņojums un izpratne par bērna audzināšanu būtiski nosaka to, kā lielā daļā ģimeņu bērni tiks audzināti, līdz ar to arī daļēji nosaka katra vecāka lomu. Vīrieši un sievietes ir kļuvuši vienlīdzīgāki (visās dzīves jomās), arī sabiedrības attieksme ir mainījusies – tas arī nosaka tēva un mātes lomas maiņu. Līdz ar to arī audzināšanā tēvam ir pilnīgi cita loma nekā kādreiz. Daudzus darbus, ko kādreiz uzskatīja par sieviešu darbiem, tagad var veikt arī vīrieši, un sabiedrībā tas tiek akceptēts un pat pozitīvi novērtēts. Arī es esmu mainījis zīdainim autiņus un midzinājis mazo uz rokām, man tas nav sagādājis nekādas problēmas. Vienīgais, ar ko neesmu varējis palīdzēt, ir krūts barošana.»
