Tēva pieredze: Igaunijā tēvi pavada daudz laika ar saviem bērniem

Ģimene
Didzis Stāvausis
21. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
Igauņa Mēlisa un latvietes Gintas ģimenē aug pieci bērni – Gretlina (18), Dinārs (17), Katarīna (14), Ella (12) un Kristofs (4). Lai gan Mēliss nebija domājis, ka reiz viņam būs tik kupla saime, viņa ģimenē pāri visam stāv moto «Viens par visiem un visi par vienu!», nešķirojot, kurš igaunis, kurš latvietis, jo mīlestība robežas nepazīst…

Mēlisa un Gintas kopīgais stāsts sākās 2014. gadā, abiem gluži nejauši iepazīstoties kādā dzimšanas dienas ballītē, kas kļuva par nozīmīgu pavērsiena punktu gan pašu, gan viņu bērnu dzīvē. Kad Mēliss iepazinās ar Gintu, viņam no pirmās laulības jau bija divas meitas – Gretlina un Katarīna. Arī Gintai bija divi bērni no pirmās laulības – Dinārs un Ella. «Uzsākot attiecības, protams, neviens no mums nezināja, kā tās attīstīsies, tādēļ izturējāmies ar zināmu piesardzību, it īpaši, lai pasargātu bērnus.

Atminos, ka meitas, uzzinājušas par manām attiecībām ar latvieti, sākumā bija izbrīnītas, taču nevienu brīdi nejutu, ka to uztvertu kā šķērsli.

Kad ar Gintu jutām, ka esam gatavi abas ģimenes iepazīstināt, darījām to pakāpeniski – pirmo reizi visi kopā devāmies atpūsties uz spa viesnīcu Rīgā, nākamajā reizē visi kopā pabijām Pērnavā. Nevēlējāmies neko sasteigt vai uzspiest. Jūtām nostiprinoties un ģimenēm arvien vairāk iepazīstoties, aktualizējās arī jautājums par turpmākajiem nākotnes plāniem un iespējamo kopdzīvi. Mēs daudz runājām par to, kā redzam mūsu attiecības, ko vēlamies. Sarunās izkristalizējās abpusēja vēlme kļūt par vienotu ģimeni, tādēļ 2015. gada vasarā ģimenes apvienojās zem viena jumta – Tallinā.»

Palīdzēt bērniem iejusties

«Nenoliedzami, Gintas lēmums pārcelties ar bērniem uz dzīvi Tallinā bija drosmīgs. Protams, bija zināms satraukums par to, kā bērni jutīsies citā valstī, citā kultūrā, galu galā – citā valodas telpā. Ellai, kurai tolaik bija septiņi gadi, pārvākšanās un iejušanās, iespējams, noritēja vieglāk. Mana jaunākā meita Katarīna bija deviņus gadus veca, un abas meitenes visnotaļ ātri atrada kopīgu valodu, pat tad, ja katra sarunājās savā valodā. Tas tikai kārtējo reizi apliecina, ka valoda bērniem nav šķērslis, lai saprastos. Meitenēm bija kopīgas intereses, abas ātri sadraudzējās un labprāt pavadīja laiku kopā.

Dināram, kurš tolaik bija 12 gadu vecs, pārejas posms bija nedaudz grūtāks. Viņš ir aktīvs puisis, kuram patīk sportot un atrasties kustībā. Viņš gribēja iet ārā un spēlēt futbolu ar vietējiem puišiem. Sākumā arī igauņu bērniem, protams, bija interesanti, rau, puisis, kurš runā citā valodā! Taču bērni negrib piepūlēties, visu laiku tulkojot vai atkārtojot to, ko vienreiz jau pateikuši, tādēļ ātri vien pārslēdzās atpakaļ uz igauņu valodu. Tas, manuprāt, bija gan izaicinājums, ar kuru jātiek galā, gan arī motivējošs faktors, lai iespējami ātri apgūtu igauņu valodu. Jo tieši valoda ir ceļš, kas ļauj integrēties un justies piederīgam. Ne mazāk svarīgs jautājums bija par bērnu izglītību.

Lai gan pārcelšanās uz Tallinu notika vasaras sākumā, straujiem soļiem tuvojās jaunais mācību gads, kad Dināram un Ellai bija jāatsāk skolas gaitas.

Negribējām viņus vest uz kādu starptautisko skolu, jo mācības tajās notiek tikai angļu valodā un tas varētu kavēt bērnu integrēšanos Igaunijas sabiedrībā. Izdevās atrast skolu Tallinā, kas ir speciāli izveidota, lai palīdzētu iekļauties ārzemnieku bērniem. Tā ir valsts skola, kurā igauņu bērni mācās kopā ārzemnieku bērniem. Pozitīvi ir tas, ka jau no pirmās mācību dienas mācības norit tikai igauņu valodā, ārzemnieku bērniem papildus nodrošinot astoņas igauņu valodas stundas nedēļā, lai sekmētu valodas apgūšanu. Viņi nav izolēti no igauņiem, savukārt pedagogi ir atbilstoši apmācīti, lai palīdzētu bērniem, kuri vēl nepārvalda igauņu valodu, sekot līdzi un saprast mācību saturu. Un rezultāti ir acīmredzami. Ella un Dinārs ne tikai ieguva jaunus vietējos draugus, bet arī pirmā mācību gada beigās runāja perfektā igauņu valodā.

Īsts valodu kokteilis

Ikdiena mājās gan dažkārt bijusi visnotaļ izaicinoša. Ar Gintu sarunājos krievu valodā, ar Gretlinu un Katarīnu – igauniski, ar Dināru un Ellu – angliski (cik nu Ella angļu valodu bija apguvusi bērnudārzā), bet Ginta ar Dināru un Ellu runāja latviski. Tas bija īsts valodu kokteilis, kurā nepietika, ka katrs kaut ko pasaka, jo vajadzēja arī panākt, ka teikto sadzird un saprot, kaut vai lai paveiktu ikdienišķus mājas darbus. Tā nu pēc pamatdarba man sekoja otra darbadiena, kurā nereti bija jāveic arī tulka pienākumi. Bija arī svarīgi atbalstīt Dināru un Ellu, lai viņi saglabātu savu latvisko identitāti. Viņi ir dzimuši un līdz zināmam vecumam auguši Latvijā, ikdienā sazinājušies latviski, tur ir viņu radi un draugi. Tas ir fakts, ko nevar un nevajag mainīt vai noliegt. Latvija ir daļa no viņu identitātes, un man ir svarīgi nodrošināt viņiem iespējas turpināt attīstīt šo būtisko sava es daļu. Mūsu mājās tiek svinēti gan Igaunijas, gan Latvijas svētki, par neatņemamu ģimenes tradīciju ir kļuvusi Līgo svētku svinēšana Latvijā. Tāpat visa ģimene regulāri dodas uz Latviju. Ieguvējas ir arī Gretlina un Katarīna, kuras ir tuvāk iepazinušas Latviju kopīgajos ģimenes ceļojumos un labāk izprot dzīvi Latvijā. Nezinu, kas notiks pēc desmit, divdesmit gadiem, kurp virzīsies mūsu bērnu dzīves. Tas jau būs viņu lēmums, kā sevi identificēt un ar kuru valsti sevi vairāk asociēt, taču es būšu devis iespēju iepazīt abu valstu daudzveidību. Tas man ir ļoti būtiski.

Visus bērnus mīlu vienlīdz stipri

Manai māsai ir četri bērni – man ir labs piemērs, ka liela ģimene var būt saliedēta, mīloša un atbalstoša. Tādēļ, iepazīstoties ar Gintu, mani nemulsināja fakts, ka viņai ir divi bērni no iepriekšējām attiecībām. Tāpat nekad neesmu šķirojis, kuri ir mani bioloģiskie bērni, bet kuri – Gintas. Visus bērnus mīlu vienlīdz stipri, kā arī izturos pret viņiem vienādi. Domāju, ka bērni to ļoti labi jūt. Turklāt mums ģimenē ir skaidri un visiem saprotami noteikumi, un katrs bērns apzinās savu lomu ģimenē – tas palīdz izvairīties no liekiem kašķiem.

Dzīvot vidē, kur pastāvīgā mijiedarbībā ir igauņu, latviešu un krievu valoda un kur dzīvība nebeidz kūsāt, – tā ir mana ikdiena pēdējos piecus gadus.

Bērni ir un paliek bērni neatkarīgi no tā, kur auguši un kādā valodā runā. Viņiem ir svarīgi justies iederīgiem, pieņemtiem, kā arī mīlētiem.

Turklāt, lai kā nereti tiek skandēts, mēs, latvieši un igauņi, nemaz tik atšķirīgi neesam. Jā, uzsākot kopdzīvi, saskārāmies ar zināmām grūtībām, tomēr esmu pārliecināts, ka izaicinājumi, ar kuriem esam saskārušies, mūsu ģimeni ir padarījuši daudz stiprāku un saliedētāku.

Pakārtoju dzīves ritmu bērniem

2016. gadā piedzima Kristofs, līdz ar to tika veikta zināma pārkārtošana ģimenes ikdienas ritmā. Uz laiku pārtraucu nodarboties ar saviem hobijiem (cīņas mākslu, ko piekopa samuraji, un džiu-džitsu), lai vairāk laika veltītu ģimenei un mazajam.

Igaunijā ir absolūti normāli, ka tēvi pavada daudz laika ar saviem bērniem. Jūs satiksiet jaunos tēvus parkos pastaigājamies ar bērniem, kas guļ ratiņos, rotaļu laukumos un citviet. Atceros, ka Gintai tas bija pārsteigums, redzot, cik daudz tēvu un cik aktīvi viņi iesaistās bērnu audzināšanā.

Kad piedzima Kristofs, šķita loģiski uz laiku atteikties no saviem vaļaspriekiem, pārkārtot ikdienas ritmu, lai vairāk būtu kopā ar dēlu.

Tagad, kad puika ir paaudzies, esmu atsācis nodarboties ar sportu, jo tā es atgūstu enerģiju un relaksējos. Kristofs nāk uz nodarbībām kopā ar mani. Viņš pats to vēlējās, bet es viņam nelieku sportot. Viņš tur vienkārši ir, dara savas lietas. Mēs esam kopā un jūtamies labi, jo arī tas ir laiks, kas pieder mums.

Tagad Igaunijā (raksts tapis 2020. gada aprīlī) ir noteikti stingri piesardzības pasākumi, lai nepieļautu koronavīrusa strauju tālāku izplatīšanos, tādēļ tagad strādāju no mājām. Lielajiem bērniem nenotiek mācības skolā, Kristofs neapmeklē bērnudārzu. Lielie bērni jau ir ļoti patstāvīgi – paši organizē savu mācību procesu. Turklāt arī attālinātā mācīšanās Igaunijā nav radījusi apjukumu, jo valstī ir lieliski attīstīts IT pakalpojumu sektors. Kristofs gan ir sācis garlaikoties, jo nevar doties uz bērnudārzu, rotaļāties un satikt savus draugus. Tas, protams, ietekmē arī mani. Jo viņš nesaprot, ka tētim tagad ir jāstrādā no mājām. Ja esmu mājās, darbu nolieku pie malas un pilnībā pievēršos ģimenei. Tagad apstākļi liek strādāt mājās, bet mazais ienāk manā kabinetā un saka, ka laiks doties rotaļāties. Jo tā tas vienmēr ir bijis. Tāpēc ar strādāšanu no mājām mums šobrīd tik raiti nevedas…

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+