Puikas arī dejo!

Dzimumu stereotipi
Zane Strūberga 3
5. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Laikā, kad cīnāmies par līdztiesību, joprojām mēdzam gluži neapzināti sadalīt pasauli zēnu un meiteņu frontē. Dejošana ir viena no šādām jomām. Ne velti deju studijās un kolektīvos joprojām valda zēnu deficīts. Kāpēc tā? Un kā šajā meiteņu pasaulē iekļauties zēniem, kas vēlas dejot? Konsultē deju skolas Colour Point direktore ANDA ZĪSBERGA un psiholoģe KRISTĪNE BALODE.

Tikai pa pāriem

Manam dēlam ir pieci gadi, un viņam ļoti patīk dejot, tāpēc arī mūsu ģimenē aktualizējies jautājums, kur un kā to darīt. Vai atstāt par priekpilnu izklaidi mājās vai tomēr vest uz kādām deju nodarbībām? Tāpat kā meitenēm, izvēles iespējas ir gana plašas, sākot ar tautiskajām vai sporta dejām, beidzot ar ko mūsdienīgāku. Tomēr praksē viss ir mazliet citādi. Un ne jau tāpēc, ka zēni nevarētu apmeklēt tās pašas nodarbības, ko meitenes, bet tāpēc, ka tā nav pieņemts, viņi to vienkārši nedara, precīzāk, to nedarīt izvēlas viņu vecāki.

Zēnus daudz biežāk var sastapt dažādu veidu sporta nodarbībās un treniņos, ar dabaszinātnēm vai tehnoloģijām saistītos pulciņos, mākslas skolās, reizēm dziedāšanā, bet arī tur puikas ir nomācošā mazākumā. Deju pasniedzēja Anda Zīsberga, kura vada klasikas un baleta nodarbības bērniem un pieaugušajiem, atzīst, ka zēnu nodarbībās gandrīz nav, jo lielākoties viņi izvēlas vai tiek virzīti tautiskajās vai sporta dejās. Deju veidos, kuros viņiem ir jābūt pārī ar meitenēm un caur šo partnerību ir iespējams skaidri iezīmēt katra dzimuma robežas.

Lai gan arī dažādu veidu deju pulciņos zēnus sastopam, no aizsprieduma, ka dejošana ir vairāk sievišķīga nodarbe, pavisam tomēr neesam atbrīvojušies.

Psiholoģe Kristīne Balode skaidro, ka pārmaiņas gan notiek, jo jaunā paaudze jau daudz elastīgāk un atvērtāk izturas pret dzimumu lomām. «Nevar nepamanīt, ka šābrīža pusaudži savās izvēlēs jau ir daudz brīvāki. Nākamo paaudžu puikas bez liekas spriedzes, visticamāk, dejos arī tās dejas, kas mūsdienās tiek uzskatītas par sievišķīgām. Tas saistīts ar nebaidīšanos atkāpties no vīrišķības, ar atļaušanos identificēties ar stereotipiski sievišķīgām pašizpausmes formām. Un atslēgas vārds ir stereotipiski, jo kustība, kas ir dejas pamatā, mīt cilvēkā, nevis dzimumā,» uzsver psiholoģe.

Būtiska tēta pieredze

Viss sākas ģimenē – šis ir līdz nelabumam nodrillēts teiciens, tomēr nekur tālu no tā aiziet nevaram. Anda Zīsberga uzskata, ka tieši vecāku pieredze, ģimenes tradīcija padara dejošanu par vērtību, tāpēc ļoti bieži dejošanas nodarbībās nonāk bērni tieši no ģimenēm, kur dejojis kāds no vecākiem vai abi. Kristīne Balode piebilst, ka lielākā pretestība pret zēnu dejošanu ir tieši tēviem, turklāt tiem, kas paši nav dejojuši, nedejo un uzskata, ka tā ir sveša teritorija.

«Vīrietim, kas pats nedejo vai kam ir kompleksi saistībā ar dejošanu un šādām ķermeņa izpausmēm, pieņemt, ka viņa dēls varētu dejot, var būt liels izaicinājums,» uzskata Kristīne. «Jo, vērojot dēla centienus, viņam neizbēgami nākas spoguļoties viņā un ieraudzīt pašam savu neveiklību.» Vienlaikus tas ir ne tikai individuāls, bet arī kultūras jautājums, ir pārliecināta psiholoģe. «Pirmkārt, mūsu kultūrā deja nav sociāls fenomens, kā tas ir dienvidu kultūrās, kur dejo visi dzimumi no dzimšanas līdz pensijas vecumam, dejo uz ielām, veikalos, ballītēs, mājās – visur, kur vien skan ritms, mūzika vai pat bez tās. Latvieši dejo īpašos, noteiktos apstākļos, un deja nav ikdienas socializēšanās veids, tā nav universāla valoda, tāpēc to ir daudz vieglāk pievilkt dzimumu stereotipiem. Un, izejot no tā, domāju, ka daudziem latviešu vīriešiem, kas ir arī tēvi saviem dēliem, tas ir dziļš, fundamentāls jautājums.

Vai dejot ir vīrišķīgi? Kā dejot ir vīrietim pieņemami? Šie jautājumi mūsu kultūrā ir iesakņojušies tik dziļi, ka trāpa pat tiem, kuri ir atvērti un elastīgi.

Atceros, kā mums bija pašiem ar savu puiku. Viņš tikko bija sācis runāt, kad paziņoja, ka puikas nedejo. Un tas bija brīdī, kad viņa tētis dejoja kopā ar māsām un viņš tika aicināts pievienoties. Viņu nemotivēja pat vīrieša autoritāte. Tas, ko mēs toreiz darījām, – gājām pie datora un ilgu laiku pavadījām, skatoties, kā dejo vīrieši, jo mūsu vārdiem viņš neticēja.»

Ko teikt bērnam?

Dzirdēts, ka ar stereotipu, ka dejo tikai meitenes, jāsaskaras pat tautu deju dejotājiem, kurus kāds skolasbiedrs pavelk uz zoba, tomēr daudz lielāks izaicinājums ir pievērsties deju veidiem, kur pārsvarā darbojas meitenes, piemēram, baletam. «Zēni baidās, ka grupā būs vienīgie,» novērojusi arī Anda Zīsberga. «Tomēr ar izsmiešanu biežāk saskaras nevis paši mazākie zēni, bet tie, kas turpina dejot arī deviņu desmit gadu vecumā vai vēlāk. Tas ir vecums, kad bērni skolā var būt nežēlīgi un izsmiet tos, kuri atšķiras.»

Tas apstiprināts arī kādā nesen veiktā pētījumā ASV, kurā atklāts, ka gandrīz 96% vīriešu kārtas baletdejotāju savas karjeras sākumā, bērnu un pusaudžu vecumā, pieredzējuši fizisku, verbālu un emocionālu vardarbību no savu vienaudžu puses, jo izvēlējušies šādu stereotipiski sievišķīgu dejas veidu.

Kristīne Balode uzskata, ka tad, ja zēns patiešām vēlas dejot un attīstīt sevi šajā virzienā, viss, ko vecāki var darīt, – stiprināt viņa pārliecību par šo izvēli un pašam par sevi: «Ja bērns izvēlas darīt kaut ko nepopulāru, oriģinālu, ir jāturpina viņam atgādināt, ka viņa izvēlētais ceļš ir svarīgs tāpēc, ka dod viņam prieku un gandarījumu, un tam nav nekāda sakara ar citiem cilvēkiem. Tikai ar pašu. Šiem zēniem nekas cits neatliek kā iet cauri šim minoritātes ceļojumam, kas mēdz būt diezgan skarbs, jo mūsu sabiedrības spēja un atvērtība dažādajam diemžēl vēl nav pārāk veselīga. Vienlaikus tā ir viņa mācību stunda, jo ikvienam dzīvē ir reizes, kad ir jādara kaut kas nepopulārs, uz ko citi skatās šķībi vai nosoda. Šī pieredze var stiprināt bērna spēju būt vienam savās izvēlēs, kas ir daļa dzīves.»

Vai manējais būs dejotājs?

Negribam apgalvot, ka visiem zēniem obligāti būtu jādejo, tomēr būtu vērtīgi un godīgi pret savu bērnu nenorakt viņa potenciālu tikai tāpēc, ka to neļauj darīt aizspriedumi vai bailes. «Jau divu triju gadu vecumā var redzēt, vai bērnam – neatkarīgi no dzimuma – ir vēlme dejot, un to var ieraudzīt pavisam elementāri – ja viņš reaģē uz mūziku ar kustību. Tas ir pirmais kritērijs, ka viņam vajadzētu vismaz pamēģināt dejot. Ar laiku šim kritērijam pievienojas jau citi, niansētāki: ķermeņa uzbūve, elastība, ritma izjūta, muzikalitāte,» stāsta Anda Zīsberga.

Bērna vēlmi un spēju dejot var pamanīt arī tajā, kā viņš kopumā uztver pasauli, – ir bērni, kam jau kopš mazotnes daudz izteiktāk nekā citiem ir svarīgi visu sajust pieskaroties, lietas aiztikt, apčamdīt, bieži vēlēties būt ķermeniskā kontaktā. Ja bērnam šī taktilā maņa ir dominējoša, kustība viņam vienmēr būs svarīgs pašizpausmes veids, skaidro Kristīne Balode. Tad deja var kļūt par veidu, kā viņš atrod sevi pasaulē, kā saskaras ar pasauli un ierauga sevi tajā.

Ieguvumi no dejošanas

  • Fiziskā sagatavotība. Par spīti tam, ka dejošana nereti tiek uzskatīta par sievišķīgu, patiesībā tā ir liela fiziska slodze, kas prasa tādu pašu spēku un enerģijas ieguldījumu kā sports, reizēm pat vairāk. Dejošana uzlabo veiklību, izturību, elastību, koordināciju, stāju un līdzsvara izjūtu.
  • Disciplīna, kas tiek prasīta no dejotājiem, vairo pacietību un psiholoģisko noturību, arī pašdisciplīnu. Tā iedod visai dzīvei ļoti vērtīgu prasmi – prasmi nodarboties ar kaut ko mērķtiecīgi, sistemātiski un regulāri.
  • Deja iedod instrumentu sevis un savu jūtu izpaušanai, vairo arī emocionālo inteliģenci, jo jābūt kontaktā ar sevi un skatuves partneriem.
  • Deja ir instruments, ar kā palīdzību vairot fizisko un garīgo veselību, jo ir saistīta ar sava ķermeņa pozitīvu uztveri, pieņemšanu, sajušanu.

Mammas pieredze

Stāsta Baiba, piecgadīgu dvīņu mamma: «Pirmā par došanos uz baleta nodarbībām sāka runāt meita. Kad brālis to padzirdēja, teica, ka arī gribot pamēģināt. Vienojāmies, ka visi kopā aiziesim uz iepazīšanās nodarbību un tad katrs varēs izlemt – turpināt vai ne. Biju pārliecināta, ka dēlam nepatiks un baletu turpmāk apmeklēs tikai meita. Tomēr kļūdījos, balets viņam patika. Sāku apzināt meklēt iespējas, kur vislabāk abus vest. Zvanīju uz vairākām baleta skolām. Dažās teica: uzņemam tikai meitenes. Kādā atbildēja: «Vest jau jūs viņu varat, bet ko viņš te darīs starp tām visām meitenēm?» Tomēr galu galā atradām baleta skolu, kuras vadītāja bija atsaucīga un uzreiz piekrita, ka dejot nāks arī dēls.

Grupā viņš bija vienīgais zēns, dažas reizes viņiem pievienojās vēl viens puika, tomēr izlēma nenākt. Dejošanas prieku dēls nav zaudējis joprojām un nav arī izteicis piezīmes par to, ka grupā nav citu zēnu. Šobrīd gan meklējam viņam citas deju nodarbības, jo viņš netiek galā ar stingro disciplīnu, kas jāievēro nodarbībās. Tas traucē arī grupas darbu, kur pārējās ir meitenes, kas spēj ievērot noteikumus. Šī laikam būtu vienīgā joma, kurā izjūtam dzimumu atšķirību šajās nodarbībās.»

 

 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs