Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Jūs esat sarakstījusi grāmatu ar ļoti skaļu nosaukumu: Dzemdības kā orgasms – tavs gids drošai un patīkamai dzemdību pieredzei.
– Virsraksts un arī pati koncepcija ir šokējoša, tāpēc sievietes nereti kļūst dusmīgas, to izdzirdot, un saka – tas ir neiespējami! Taču to var izskaidrot pat fizioloģiski. Dzemdību laikā izdalās oksitocīns – tas pats hormons, kas izdalās seksa un īpaši orgasma laikā, to dēvē arī par mīlas hormonu. Oksitocīna lielākā koncentrācija sievietes asinīs ir tieši dzemdību laikā, kad tas izdalās vismaz 10 reižu vairāk nekā orgasma brīdī. Taču līdztekus baiļu un stresa dēļ izdalās arī hormons adrenalīns, kas oksitocīnu nomāc. Jo mierīgāka un harmoniskāka ir sieviete, jo mazāk viņa jūt sāpes, bet ļauj savu ķermeni pārņemt mīlas un baudas hormonam oksitocīnam.
– Saprotu, ka arī jūs pati esat to piedzīvojusi?
– Manas pirmās dzemdības bija 1972. gadā Amerikas slimnīcā, un es šo periodu raksturotu kā tumšos laikus dzemdniecībā. Jo tolaik tēvi nedrīkstēja piedalīties dzemdībās, sieviešu rokas un kājas dzemdību laikā tika sasietas, un viņas zāļoja pret pašu gribu. Taču biju lasījusi par dzemdībām ar vecmāti (citās valstīs) un arī pati gribēju sev tādu sameklēt. Manā apkaimē neatradu vecmāti, taču atradu kādu sievieti kaimiņos, kas savus pirmos bērnus bija dzemdējusi mājās un nu gaidīja trešo bērniņu. Viņa ielūdza mani piedalīties savās dzemdībās. Man bija 21 gads, kad es vienkāršā lauku fermā novēroju, kā šī sieviete piedzemdē bērniņu bez citu cilvēku palīdzības un iejaukšanās.
Pirms tam nebiju pat nojautusi, ka dzemdības var būt tik jaudīgs pārdzīvojums! Toreiz redzētais mani iedvesmoja vēlāk izmācīties par vecmāti.
Diemžēl manas dzemdības sākās piecas nedēļas pirms noteiktā laikā, un šīs burvīgās sievietes tobrīd nebija ciematā. Tāpēc man bija jāizvēlas – doties uz slimnīcu vai dzemdēt pilnīgi vienai, turklāt tolaik dzīvojām ļoti tālu no slimnīcas. Bērna drošības dēļ izlēmu par labu slimnīcai. Un tā es ieguvu briesmīgu dzemdību pieredzi slimnīcā. Lai arī mani nezāļoja, pēc dzimšanas bērniņu aiznesa prom uz vairākām stundām. Tas bija tik brutāli! Tāpēc, kad gaidīju otro bērniņu, biju pilnīgi pārliecināta, ka nedzemdēšu slimnīcā, bet atradīšu vecmāti, kas var pieņemt manu bērniņu mājās. Otrās bija manas sapņu dzemdības. Taču, tā kā pirmajās tika veikts iegriezums, visa mana uzmanība tika vērsta, lai dzemdību laikā neatplīst šuves. Ļoti koncentrējoties un fokusējot uzmanību uz savu dzemdi, es jutu, ka varu izjust dzemdību procesu līdz sīkākajām detaļām un, ja nepieciešams, to pat palēnināt. Jo vairāk es centos izjust savu vagīnu, jo arvien vairāk izjutu arī to, kā spiediens mijas ar baudu, un, pašai nemanot, no manis sāka plūst tādas skaņas, ko sieviete parasti izdveš tikai kulminācijas brīdī. Un tā tiešām bija bauda, jo izstumšanas laikā izjutu meitas ķermeni līdz sīkākajām detaļām – galviņu, pleciņus. Un tas bija orgasms!
Vēlāk, kad jau gatavojos kļūt par vecmāti, sāku rakstīt grāmatas, taču tā kā mājdzemdības tajā laikā vēl bija nelegālas, es pat nemēģināju kādam stāstīt par savu pieredzi.
Labākajā gadījumā cilvēki padomātu, ka esmu jukusi, sliktākajā – mani varētu arestēt, ja es kādam teiktu, ka savās mājdzemdībās esmu izbaudījusi orgasmu!
Taču pēc desmit gadiem Austrijā satiku sievieti, kas veidojusi filmu par orgasmiskām dzemdībām. Vaicāju viņai – kā būtu ar grāmatu? Taču viņa aizbildinājās, ka neesot rakstniece, lai gan visur, kur viņa rādījusi savu filmu, cilvēki vaicājuši pēc ceļveža, kas palīdzētu sagatavoties šādām dzemdībām. Tā kā es jau vairākus gadus biju strādājusi par vecmāti un vienmēr centos virzīt savas grūtnieces, lai dzemdības viņām sagādātu patīkamus mirkļus, uzreiz zināju, par ko jāraksta.
– Un kāda ir šī recepte?
– Ikvienai sieviete dzemdību sākumā – lai kā viņa tām būtu gatavojusies, pienāk brīdis, kad viņa saprot, ka sāpes ir tiešām lielas, un pavīd vilinoša doma – varbūt izvēlēties atsāpinošos medikamentus? Taču neviens nepasaka, ka turpat aiz stūra gaida endorfīni – hormoni, kas ir dabiskie atsāpinātāji. Tiklīdz sieviete iziet cauri šai pirmajai sāpju fāzei, izplūst endorfīni. Arī sportojot notiek tas pats process, kad vienā brīdī uznāk liels pārgurums, taču, ja to pārvar, var aktīvi darboties vēl stundām. Skumji, ka nereti sievietes padodas mazliet par ātru un nemaz netiek līdz endorfīniem.
Būdama vecmāte, vienmēr ļoti rūpīgi izvaicāju topošo māmiņu par viņas veselību un labsajūtu, un tā ir atkarīga no tā, ko sieviete ēd, cik labi izguļas un cik labi pret sevi izturas. Lūdzu sievietei novērtēt rūpes pašai par sevi skalā no 1 līdz 10. Ja sieviete novērtē ar 6, vaicāju, kas nepieciešams, lai būtu 10, pieņemot, ka laiks un nauda nav šķēršļi. Kā tu gribētu sevi palutināt? Viņa saka, ka katru nedēļu dotos uz SPA vai stundu dienā veltītu sev, reizi nedēļā satiktos ar draudzenēm un parunātos ar viņām. Es saku – tas ir iespējams. Ja viņa saka – nē, es vaicāju: kas ir iespējams? Ko tu vari darīt savā labā? Sarunas laikā es mēģinu viņā nostiprināt izjūtu, kā viņa pati var sev palīdzēt.
Jo augstāks ir sievietes pašvērtējums un jo labāk viņa izturas pret sevi, jo lielāka ir iespēja piedzīvot dzemdības kā orgasmu.
– Vai dzemdību norisei ir saistība ar sievietes seksualitāti?
– Mēs runājam arī par topošās māmiņas seksualitāti, cik viņa ir seksuāli apmierināta un piepildīta skalā no 1 līdz 10. Un tāpat kopīgi analizējam, kas būtu neieciešams, lai atzīme būtu 10. Vairāk informācijas par seksu, seksa pozu maiņa, lielākas rūpes no partnera puses, lai sieviete seksa laikā gūtu lielāku baudu un emocionālu piepildījumu?
Nevar gaidīt, lai dzemdības sagādā baudu, ja sievietei ir apspiesta seksualitāte.
Ja sievietei ir seksuālas problēmas, mēs runājam par viņas agrīno seksuālo pieredzi, ir iespējama kāda seksuālās vardarbības epizode pagātnē, dziļi ievainojumi, kas nav sadziedēti. Dzemdību sāpju laikā tiek atplēstas arī emocionālās brūces, nedrošība, jo sāpes ir gan fiziskas, gan emocionālas. Esmu nobijusies, man grūti tikt galā! Kas ar mani tagad notiek, kāpēc neviens man nepateica, ka jutīšos šādi? Kāpēc tas ir tik ilgi, sāpīgi? Kāpēc man neviens šobrīd nepalīdz? Sajūtas ir līdzīgas kā seksuālas vardarbības laikā, un tad ir svarīgi, vai sieviete šīs pagātnes traumas ir pārstrādājusi.
Tāpēc grūtniecība ir brīnišķīgs laiks vecu ievainojumu dziedēšanai. Un vislabākās ir tā sauktās dziļās terapijas, piemēram, hipnoterapija, kas var iekļūt visdziļākajos kaktiņos, kur noglabāti vissāpīgākie pārdzīvojumi.
– Šobrīd Latvijā arvien populārāki kļūst dažādi mākslas terapijas veidi.
– Mākslas terapija ir brīnišķīga, jo iemidzina labo smadzeņu puslodi, un cilvēki pārstāj domāt par to, ko dara, bet ļaujas un rada spontāni. Arī tas ir veids, kā izvilkt virspusē dziļi noglabātas lietas. Piemēram, man pašai ļoti patīk taisīt kolāžas. No žurnāliem var izgriezt visu, ko vēlies, un vēlāk izrādās, ka katra no šīm lietām ir ar savu nozīmi. Tā ir terapija, ko ikviena sieviete var veikt mājās. Vienkārši radīt! Un parasti šīs kolāžas ir ļoti skaistas. Jo nepiespiestāk un atraisītāk mēs kaut ko darām, jo skaistāks ir rezultāts. Tas visdrīzāk nepalīdzēs dziedēt tik smagu traumu kā seksuāla vardarbība, taču tas ir jauks veids, kā gatavoties dzemdībām. Vēl ir acu kustību terapija, kas palīdz dziedēt pagātnes pārdzīvojumus, pati esmu to izbaudījusi un zinu, ka tā ir iedarbīga. Nereti cilvēki baidās no terapijām, jo zina, ka tad viņiem būs jāraud un jāpārdzīvo, taču no savas pieredzes varu teikt, jā, es raudāju, taču pēc šā seansa varēju palūkoties uz saviem pārdzīvojumiem mazāk emocionāli. Es biju šeit, un mana trauma bija tur, skatījos uz to it kā no malas.
– Kādas šobrīd ir dzemdniecības tendences Amerikā. Ir dzirdēts, ka pie jums ir ļoti daudz plānoto ķeizargriezienu?
– Jā, Latvijā laikam ir aptuveni 22% ķeizargiezienu, Amerikā – 32%, Ķīnā – 60%, Brazīlijā – 90%, var runāt par ķeizargriezieniem kā par globālu epidēmiju. Dažas sievietes izvēlas to pašas, jo tic, ka tas ir vieglākais dzemdību veids, lai nejustu sāpes. Bet viņas ne vienmēr zina par ķeizargrieziena blaknēm ilgtermiņā.
Piemēram, ķeizargriezienu bērniem ir lielāks risks saslimt ar astmu un mirt ar pēkšņās nāves sindromu.
Arī pašām mammām lielāka iespēja tikt hospitalizētām pēcdzemdību periodā, un ir vairāk risku nākamajās grūtniecībās. Ir tāda filma Born in Brasil, kurā vairākas mammas dalās savā dzemdību pieredzē, un viena no viņām, kurai bijušas gan dabiskas dzemdības, gan ķeizargrieziens, saka: «Sievietes baidās no dzemdību sāpēm, bet pēc ķeizargrieziena es jutu sāpes vēl gadu!»
Sievietei ir jābūt tiesībām izvēlēties, taču tai jābūt informētai izvēlei.
– Vai orgasmu var piedzīvot stimulētās dzemdībās?
– Orgasmu var sasniegt tikai dabisku dzemdību laikā, jo dzemdību stimulēšana aptur dabisko oksitocīna izdalīšanos, tas nozīmē, ka tiek nomākta laimes un mīlestība sajūta sievietes smadzenēs. Stimulējot dzemdības, mēs palielinām arī ķeizargrieziena risku. Man kā sievietei ļoti nepatīk doma, ka kāds iejaucas mana ķermeņa darbībā.
Un runājot par situācijām, kad tiek veikta stimulēšana, jo šķiet, ka bērniņš jau ir pārnēsāts, mammai tiek radīts ļoti liels stress par to, ka laika vairs nav, un stress un bailes veicina adrenalīna izdalīšanos. Kad sāku strādāt, mēs uzskatījām par normālu, ja mamma nēsā bērniņu 43 nedēļas, ja vien ar mammu un bērniņu viss ir kārtībā.
Neuzskatu, ka 42 nedēļas ir iemesls ierosināt dzemdības mākslīgi, jo katrs bērniņš attīstās citādi.
Ir sievietes, kam ģenētiski ieprogrammētas dzemdības 43. nedēļā, jo tā dzemdējusi viņas mamma, tā dzimusi viņa pati un māsa. Taču ārsti skatās tikai uz pētījumiem, kuros teikts, ka 42 nedēļās var būt riska momenti, ja bērniņš pārstāj augt vai viņam beidzas… ziede. Tāpēc mēs rūpīgi sekojam bērna svaram un ziedes daudzumam, tas nav grūti. Ja ar šiem parametriem viss ir kārtībā, mēs varam gaidīt. Manā izpratnē tas ir nezinātniski, nelūkoties uz konkrēto bērnu un māti, bet balstīties uz vispārīgiem pieņēmumiem.
– Savās lekcijās jūs stāstāt arī par sievietes seksualitāti un iekāri dažādos vecumos.
– Mediji cenšas iegalvot, ka sievietei vienmēr jājūtas seksuālai un gribošai. Taču, kad biju daudz jaunāka, sapratu, ka es tā nejūtos. Man radās apjausma, ka sievietes ķermenim ir noteikts ritms, kas lielā mērā saskan ar manu menstruālo ciklu. Sāku par to interesēties un atklāju, ka hormonu darbības dēļ sievietei tik tiešām ir vairāki seksualitātes uzplūdu un atslābuma periodi katru mēnesi. Ovulācijas laikā paaugstinās gan sievietes fiziskās, gan intelektuālās spējas. Tas pierādīts ar dažādu testu palīdzību. Svarīgi, lai sieviete un viņas partneris to apzinās.
Ar gadiem testosterona līmenis sievietes asinīs paaugstinās, un visaugstākais tas ir pēc menopauzes. Tāpēc šajā laikā sieviete nereti vislabāk apzinās savu seksualitāti, kļūst par līderi ģimenē un iesaistās sabiedriskās aktivitātēs. Arī ap 40 gadiem sievietes seksualitāte burtiski kūsā, savukārt vīriešiem šajā vecumā testosterons samazinās, un tas ir laiks, kad sievietes kļūst ekspresīvākas un vaļsirdīgākas, savukārt vīrieši – uztverošāki un emocionālāki, atbalstošāki. Viņi it kā samainās lomām, un tā ir iespēja abiem iepazīt jaunus savstarpējo attiecību aspektus.
Sievietes fizioloģija vispār ir ļoti cikliska…
Jā, viņas dzīvē ir periodi, kad ķermenis pārdzīvo dramatiskas fizioloģiskas pārmaiņas. Menstruāciju sākums, dzemdības un menopauze. Pirmatnējās kultūrās šie aspekti tiek ļoti cienīti un pat svinēti. Tas ir moderno kultūru trūkums, ka mēs neatzīmējam tik svarīgus notikumus.
Un sievietes gaida dzemdības ar lielām bailēm un neuzticēšanos savam ķermenim. Domāju, ka tam ir saistība ar pieaugošo ķeizargriezienu skaitu.
Ja brīdī, kad sākas mēnešreizes, sievietes apziņā viņas ķermenim tiktu piešķirta lielāka vērtība, arī gatavošanās dzemdībām notiktu vieglāk un dabiskāk. Un arvien vairāk sievietēm tas būtu viens no augstākajiem dzīves punktiem. Savukārt pozitīva dzemdību pieredze palīdz sievietei labāk sagatavoties menopauzei. Jebkurā no šīm situācijām sievietei svarīgi izjust un apzināties savu ķermeni, sievišķīgo gudrību un sabiedrības novērtējumu. Tam visam jābūt balansā.
– Svinības par godu tam, ka sākušās mēnešreizes un meitene kļuvusi par sievieti – to es saprotu, bet svinības par godu menopauzei – skan jocīgi. Ko sieviete šajā brīdī varētu svinēt?
– Kad man sākās menopauze, kļuvu ļoti emocionāla, daudz raudāju par sīkumiem, izjūtas bija līdzīgas kā grūtniecības laikā. Man bija ļoti daudz emociju, tostarp arī dusmu par manu laulību, ko līdz šim nebiju spējusi izpaust. Es nesapratu, kas ar mani notiek. Visi mani draugi bija jaunāki par mani, un viņi nespēja man palīdzēt. Viņu vienīgie ieteikumi bija par ēdieniem vai dzērieniem, kas man varētu palīdzēt.
Beigu beigās ieaicināju vairākas mana ciemata vecākā gadagājuma sievietes uz sanāksmi ar lūgumu padalīties, kā viņas tikušas pāri menopauzei. Viena no viņām tēlaini teica, ka, 51 gada vecumā pārstājot asiņot, viņa izgāja cauri menopauzes durvīm un kļuva par savas valsts karalieni. Cita – 53 gadus veca sieviete – teica, ka pēc menopauzes viņa beidzot sākusi ieklausīties sevī, apjaust un realizēt savas vēlmes. Un es sapratu, ka arī mani tas interesē. Tāpēc svinības varētu sagatavot sievieti nevis tam, ko viņa tagad zaudēs, bet ko – iegūs.
– Vēl, runājot par sievietes seksualitāti, manuprāt, sievietei ļoti grūts laiks ir pēc bērniņa piedzimšanas. Daudz jaunu pienākumu, atbildības, liels nogurums.
– Jā, tam varētu dot nosaukumu Supersieviete un sekss. Kā lai atrod laiku seksam? Turklāt, kad sievietes zīda bērniņu ar krūti, hormoni parūpējas, lai sieviete gūtu baudu un justos ļoti apmierināta jau no kontakta ar savu bērniņu vien. Taču ir jālūkojas uz partnerattiecībām ilgtermiņā, kaut vai tāpēc, ka sievietei ir nepieciešams partnera atbalsts. Es nedomāju, ka sievietēm vajadzētu piekrist seksam, ja viņas to negrib, bet es zinu arī to – jo vairāk seksa ir, jo vairāk to gribas. Tas atkal ir saistīts ar hormoniem, jo seksa laikā izdalās dopomīns un oksitocīns, kas rada sajūtu – bija tik forši, es gribu vēl. Biju jau aizmirsusi, cik labi tas ir. Tas prasa zināmu briedumu, lai sieviete pati sev atzītu – it kā ne īpaši gribas, bet varbūt mums vajadzētu pamēģināt.
Un vēl svarīgi saprast, ka stress un nogurums nogalina iekāri, tāpēc mēs atkal atgriežamies pie tā, ka sievietei pašai sevi jāmīl un par sevi jārūpējas, lai visa dzīve nebūtu tikai pienākumi un atbildība.
Var mācīties meditācijas tehnikas, vai, braucot mašīnā, klausīties mūziku, bet ir ļoti svarīgi vismaz uz neilgu brīdi katru dienu būt kontaktā ar sevi un partneri. Spriežot pēc lielā šķiršanās skaita, daudzi pāri ar to netiek galā. Seksualitātes uzturēšana visas dzīves laikā tiešām prasa darbu. Var sākt ar nelielu sarunu katru dienu, kurā abi partneri viens otram godīgi stāsta par savām izjūtām – man nepatīk mans ķermenis, es nejūtos kā vīrietis utt. Jebko, taču svarīgi, lai tā būtu patiesība. Pat ja reizēm patiesība ir tik smaga, ka jāmeklē palīdzība no malas.
*Elizabete Deivisa ir autore grāmatām: Dzemdības kā orgasms – tavs gids drošai un patīkamai dzemdību pieredzei un Sievietes iekāres ritmi – kā dzīves laikā mainās sievietes seksualitāte. Kā vecmāte piedalījusies vismaz 300 dzemdībās. Elizabete Deivisa apmāca citas vecmātes un uzstājas ar vieslekcijām dažādās pasaules valstīs.
Izlasi arī:
