• Šobrīd

    weather img

    Rīga +27°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Ņikita Bezborodovs: Esmu skeptisks par spēju kontrolēt, ko pusaudži dara virtuālajā realitātē

    Bērns
    Iveta Troalika
    Iveta Troalika
    22. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Mūsdienu bērni ir piedzimuši pasaulē, kurā eksistē viedierīces, virtuālā realitāte, internets ir pašsaprotams… Mēs, vecāki un vecvecāki, esam apjukuši – tad lai bērns sēž ekrānos, jo tāda ir viņu pasaule?! Turklāt šobrīd jau nekā citādi nevar ne mācīties, ne draudzēties. Bet – kā digitālais laikmets ietekmē bērnu attīstību?

    Dr. ŅIKITA BEZBORODOVS

    • Bērnu psihiatrs.
    • Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs.
    • Pasniedzējs Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedrā.
    • Pērn saņēmis balvu Latvijas lepnums nominācijā Vairāk, nekā prasa pienākums.

    Diemžēl jāatzīst, ja gribam balstīties zinātniskos pierādījumos, tad šobrīd īstas atbildes uz šiem jautājumiem nav. Mums faktiski nav datu, lai skaidri pateiktu, kāda ir viedierīču ilgtermiņa iedarbība uz bērnu attīstību, jo tik plaši pieejamas tās ir vien pēdējos desmit gadus. Tāpēc dati, uz kuriem atsaucas, runājot par ekrāniem, ir par televīziju. Bet TV nav identiska mūsdienu viedierīcēm. Tāpēc lielā mērā tas, ko teikšu, būs, kā saka, informēti minējumi. Īstos rezultātus mēs redzēsim nākotnē.

    Tomēr dažas lietas gan mēs zinām droši. Piemēram – viena no mūsu smadzeņu īpašībām ir tāda, ka bērnībā tās ir ļoti spējīgas pielāgoties ārējās vides prasībām. To sauc par smadzeņu plasticitāti. Piedzimstot mums ir ļoti daudz smadzeņu nervu šūnu, no kurām lielākā daļa vēl nav diferencējušās, nav nobriedušas, nav izveidojušas saiknes savā starpā. Laika gaitā smadzeņu šūnas, kuras aktīvi izmanto, izdzīvo, pārējās – mirst. Un – jo vecāki kļūstam, jo mazāk mums ir nespecializēto šūnu, kuras spējīgas mainīties, un jo vairāk un neelastīgāki ir kontakti starp esošajām šūnām. Arī ikdienā cilvēki to intuitīvi saprot – apgūt jaunas prasmes, piemēram, iemācīties svešvalodu, trīs gadu vecumā ir vieglāk nekā man tagad, savos trīsdesmit sešos. Tātad: jo jaunāks bērns, jo viņš ir spējīgāks adaptēties ārējās vides prasībām. Tas ir normāls, evolucionārs process: tu piedzimsti, tavas smadzenes uzasinās, pielāgojas ārējai videi, lai tu varētu tajā izdzīvot, un tā tu arī dzīvo. Bet pasaule īsā laikā ir ļoti mainījusies, un tā turpina strauji mainīties. Tā pasaule, kurai manas smadzenes ir adaptējušās, vairs nav tā, kurā man tagad ir jādzīvo. Un mūsdienu bērni pielāgojas pasaulei, kādā viņi dzīvo tagad, kādu mēs viņiem piedāvājam. Un ne man, ne kādam citam nav kristāla bumbas, kurā paskatīties un zināt, kādas vajadzības būs nākotnē.

    Skaidrs, ka liela daļa profesiju, kas ir šodien, nākotnē izzudīs. Darbavietās būs vajadzīgas citas prasmes. Bet kādas? Mēs varam tikai minēt.

    Ne labs, ne slikts, tikai darbarīks

    Man nepatīk, ka uz gadžetiem skatāmies tikai kā uz kaut ko negatīvu. Pats par sevi dators, telefons vai planšete ir darbarīks – ne labs un ne slikts. Un tā ir unikāla īpašība, kas mūs atšķir no visiem citiem dzīvniekiem: mēs protam mērķtiecīgi izmantot darbarīkus. Turklāt mūsu smadzenes tos neuztver kā vienkāršus priekšmetus, bet gan kā mūsu daļu. Kad es paņemu rokas āmuru, mans ķermenis pielāgo kustības, tas savā ziņā kļūst par manas rokas pagarinājumu. Kad iesēžos mašīnā, mans ķermenis paplašinās līdz auto gabarītiem, un, ja iebraucu stabā, es reaģēju tā, it kā būtu sasitis kāju, nevis tikai bleķus salocījis. Tāpat ir ar gadžetiem. Piemēram, daļa manas atmiņas atrodas telefona kalendārā. Vai tas atņem kaut ko manam prātam? Apokaliptiskās runas, ka cilvēki tagad kļūs dumjāki, bija arī tolaik, kad Gūtenbergs izgudroja druku un varēja pavairot grāmatas. Jo pirms tam cilvēki milzīgus teksta gabalus zināja no galvas. Kopš parādījās grāmatas, šī īpašība no populācijas ir pazudusi, jo vairs nav jāatceras. Lūk, manas smadzenes šo plānotāju uztver kā mana ķermeņa paplašinājumu, tā ir mana ārējā atmiņa, un manām smadzenēm tas dod iespēju resursus izmantot kaut kam citam. Katram laikam ir savas prasmes, kas nepieciešamas. Piemēram, varbūt šodien svarīgāk ir iemācīties noorientēties milzīgā informācijas plūsmā un atrast vajadzīgo, nevis precīzi zināt Otrā pasaules kara sākuma un beigu datumus?

    Darbarīki dod milzīgu potenciālu, tie vispār ir iemesls, kāpēc mēs varējām attīstīties. Bet, protams, ar nazi var gan maizi griezt, gan kādu nogalināt. Tāpēc domāsim tā: kādi ir riski, kad jauši vai nejauši var gadīties darba rīkus (šoreiz viedierīces) izmantot sev vai bērnam par sliktu, un – kā no šiem riskiem varam izvairīties un izmantot rīkus tikai noderīgi.

    Līdz diviem gadiem – lieki

    Bērni attīstās individuāli, bet pētījumos parasti figurē robežšķirtnes vecums – divi gadi. Ir pierādīts, ka aptuveni līdz diviem gadiem bērns īsti neuztver ekrāna saturu. Veikti eksperimenti, kad mazuļiem parāda multenīti vai video: kāds istabā ienes lielu bumbu un to ieliek kastē. Bet, kad šos mazos bērnus ielaiž tajā pašā telpā un jautā, kur ir bumba, viņi nezina, kur to meklēt, lai gan kaste turpat acu priekšā stāv. Viņi vēl nespēj saistīt ekrāna saturu ar realitāti.

    No šī viedokļa mēs varam teikt, ka vidēji līdz diviem gadiem laiks, kas pavadīts pie ekrāna, faktiski ir zaudēts, jo šajā laikā bērns varēja darīt kaut ko citu, kas tiešām būtu stimulējis viņa smadzeņu attīstību.

    Ekrāns ir spilgts, tas visos vecumos piesaista uzmanību, tur nav jāizmanto tā saucamās vadības funkcijas – spēja sakoncentrēt uzmanību, bremzēt impulsus, plānot aktivitāti laikā, saistīt savu darbību tagad ar attālākām sekām. Par šo visu atbild pieres daiva, un tā nobriest līdz pat 20–25 gadiem, bet kritiskais periods, kad šīs prasmes vajadzētu īpaši trenēt, ir dzīves pirmie divi, trīs gadi. Un mūsu pasaulē aizvien vairāk pieaug prasības pēc vadības funkcijām. Mēs sagaidām no bērniem aizvien vairāk un agrīnāk spēju pašregulēties – toleranci, pacietību, savaldību… Arī pieaugušā vecumā mēs gribam dzīvot sabiedrībā, kur apkārtējie kontrolē sevi. Bet, no otras puses, – bērni aizvien mazāk šīs prasmes trenē vecuma periodā, kad to trenēt būtu vissvarīgāk.

    Ko vajadzētu darīt, nevis skatīties ekrānos?

    • Bērnības pirmais uzdevums ir spēlēties. Tā bērni apgūst ļoti daudz likumsakarību, prasmju.
    • Vēl bērnam vajadzētu atrasties valodas vidē, dzīvā komunikācijā.
    • Bet galvenais – vajadzētu regulēt savu uzvedību. Divgadniekam ir normāli, ka, ja esi dusmīgs, tad kliedz; ja sarūgtināts – raudi; ja kaut ko gribi – to vajag tūlīt. Varam teikt tā – kamēr bērnam pieres daiva, kas par uzvedības regulāciju atbild, vēl nav pietiekami attīstījusies, tās funkcijas aizstāj vecāki. Viņi nosaka, kas ir atļauts, kas aizliegts, par ko slavēs, par ko ne, parāda, kā socializēties ar citiem. Tāpēc bērnam jādodas dažādās vidēs, un vecākiem jābūt klāt, jāiesaistās, nevis pašiem jāiegrimst ekrānā.

    No diviem līdz pieciem gadiem

    Aptuveni no diviem gadiem bērni sāk uztvert ekrāna saturu, un, iespējams, tas var būt arī stimulējošs. Bet ar nosacījumiem! Svarīgi, lai, pirmkārt, saturs mērķtiecīgi ir veidots atbilstoši vecumam. Otrkārt, domāts konkrētiem attīstības uzdevumiem, izglīto, nevis tikai piesaista uzmanību. Piemēram, tas parāda pirmos soļus programmēšanā vai robotikā, māca svešvalodu. Treškārt, – lai saturs ir interaktīvs. Mēs neesam virtuālas, bet iemiesotas būtnes, mēs eksistējam ķermenī. Īpaši mazam bērnam ir ļoti svarīgi, lai viņam ir iespēja mijiedarboties ar saturu: nevis vienkārši skatīties, bet iebakstīt ekrānā un saņemt atgriezenisko saiti. Ceturtkārt, ļoti, ļoti svarīgi, lai pieaugušais ir blakus, parāda, paskaidro un nosaka robežas, piemēram, ka nu jau pietiek. Tad gadžeti var būt palīdzoši.

    Pētījumos balstītu ieteikumu nav, bet no 2 līdz 5 gadiem stunda dienā, ja tiek ievēroti visi četri minētie nosacījumi, pie ekrāna būtu pieņemams ilgums. Bet tādam pasīvam ekrāna laikam, kad sēž un blenž, nevajadzētu būt. Tas nestimulē attīstību. Un, ja bērniem piedāvā citas aktivitātes – iet ārā, kopā darboties –, viņi ar prieku šīs alternatīvas arī izvēlas. Turklāt vecākiem nebūtu jābaidās, ka ir arī periodi, kad bērns garlaikojas un pats izdomā, kā sevi izklaidēt bez gadžetu palīdzības. Tas veicina iztēli, attīsta fantāziju, māca pašam tikt galā.

    Pēc piecu gadu vecuma

    Par tālāko vecumposmu man ir grūti pateikt kaut ko pamatotu par laiku, cik ilgi pie ekrāniem pavadīt ir ok. Un man arī šķiet svarīgāk, KĀ gadžeti tiek izmantoti. Vēlos uzsvērt, ka gan bērniem, gan pieaugušajiem ekrānu vajadzētu lietot apzināti. Ja tas notiek mērķtiecīgi, tad viss kārtībā. Bet mūsdienās mēs ļoti bieži lietojam ekrānus, nepiedomājot, ko un kāpēc mēs vispār tur darām. Tāpēc ir svarīgi apzināties ekrānu lietošanas paradumus ģimenē – arī pieaugušajiem, un tad kopīgi vienoties par noteikumiem. Kad, kādiem nolūkiem un cik ilgi drīkst ekrānus lietot. Tas var būt dažādi, bet svarīgi, ka tas ir apzināti un ka prasības ir konsekventas un vecumam atbilstošas. Uz piecgadnieku attieksies vieni noteikumi, uz pusaudzi – pilnīgi citi. Bet noteikumi ir jāievēro ar pieaugušajiem. Citādi tas ir pa tukšo.

    Sarežģīts laiks, īpaši pusaudžiem

    Skolas mācības pie datora, dejošana pie datora, klavieres spēlē pie datora un vēl vakarā piezvana draugiem videozvanā… Ļoti daudzi bērni jau ilgāku laiku dienas gaišo daļu nosēž pie ekrāna gluži objektīvu iemeslu dēļ. Tas tā ir. Un te mēs redzam, kā darbarīki dod mums iespējas. Ja globālās pandēmijas laikā mums nebūtu datoru un interneta, būtu vēl sliktāk, nekā ir pašlaik. No otras puses, skaidrs, ka tas viss arī ietekmē bērnu fizisko un psihisko veselību. Viss ir virtuāls, bet mēs joprojām esam iemiesotas būtnes. Mums ir nepieciešams kustēties. Tāpēc ir šī iespēja bērniem jādod.

    Un vēl – visiem bērniem, bet pusaudžiem jo īpaši, ļoti svarīga ir komunikācija ar vienaudžiem. Pusaudžu vecums ir periods, kad veidojas mūsu personība, un tas notiek caur piederību grupai. Pakāpeniski, iekļaujoties aizvien lielākā skaitā grupu, pusaudzis pamazām amalgamē, veido, savu individuālo identitāti, priekšstatu par sevi. Tāpēc, ja šajā vecumā vienaudžu komunikācija ir stipri ierobežota vai tās nav, ir ļoti švaki. Virtuālā iespēja šobrīd ļauj vismaz daļēji to aizvietot, bet iztrūkst ķermeniskā komponenta. Bet vai šim bērnam ir alternatīvas? Reizēm vecāki nāk pie manis ar pusaudžiem, saka – viņam ir datoratkarība. Bet tad es jautāju, kādas viņam ir citas iespējas laika pavadīšanai? Kur viņš savus attīstības uzdevumus var atrisināt citādi? Izrādās, ka nav. Vienīgā iespēja, kā viņš var socializēties, veidot attiecības, ir datorā. Par to ir jādomā, lai alternatīvas būtu.

    Es esmu skeptisks par spēju kontrolēt, ko pusaudži skatās vai dara virtuālajā realitātē. Te ir svarīgi, kas ir noticis pirms tam. Un – lai ir saglabājusies spēja sarunāties ar vecākiem, ja kaut kas atgadās, lai bērns jūtas droši vērsties pēc palīdzības pie vecāka.

    Daži noteikumi

    1. Nosaki laiku, cik ilgi bērns drīkst pavadīt pie ekrāna, un ievēro to. Ja pusstunda, tad tik un viss. Vari uzlikt modinātāju – kad tas nopīkst, tā ir robeža, un likums ir likums.

    2. Esi konsekventa. Ja dienā drīkst pie ekrāna pavadīt stundu, tad nemaini noteikumus, jo tev tobrīd gribas netraucēti papļāpāt ar draudzeni pa telefonu.

    3. Rādi piemēru. Ja tu ēdīsi vakariņas, paijājot telefonu, – nav svarīgi, ko tu saki, bērns darīs to pašu. Likums, ka, piemēram, maltītēs ekrāni nepiedalās, jāattiecina uz VISIEM ģimenes locekļiem.

    4. Pieskati! Nekādā gadījumā bērnu neatstāj pie YouTube kanāla bez pieaugušā klātbūtnes, ļaujot, lai video paši pārslēdzas, jo pēc algoritmiem ļoti ātri var nonākt pie neatbilstoša satura. Un tas bērnu tiešām var traumēt. Reizēm vecāki pat nezina, ko bērns ir redzējis, tikai ir neizpratnē, kāpēc bērnam parādās neirotiski simptomi, vecumam neraksturīga seksuālā uzvedība, kāpēc viņš sācis atkal čurāt gultā, bet, izrādās, sešgadnieks ir skatījies, kā kādam tiek nogriezta galva vai pornogrāfiju.

      5. Izslēdz ekrānus, kad tos nelieto. TV, kas savā nodabā runā, videoklipi, kas datorā griežas pa apli, kaut vai tikai fonā, – ja tāda satura ir par daudz, tas aizkavē bērna valodas attīstību un attīstību kopumā.

    6. Nelieto gadžetus kā nomierinošu līdzekli. Tā tiek trenēts, ka vienīgā nomierināšanās stratēģija ir ekrāns. Tad bērnam pieaugušā vecumā būs grūti regulēt savas emocijas, frustrāciju, trauksmi, bailes. Vienīgais veids, kā viņš mācēs tikt galā, būs – ieslēdzot ekrānu. Ja vienu reizi pie zobārsta tiks ieslēgta multene, nekas traks nenotiks, tā ir ļoti smaga situācija – viss kārtībā. Bet, ja multene ir vienīgais veids, kā pabarot trīsgadnieku vai kā izturēt pusstundas braucienu mašīnā līdz vecmāmiņai, tas nav ok. Piedāvā alternatīvas – skaitīt sarkanas mašīnas, aprunāties, dziedāt. Vai – ļauj bērnam izjust garlaikošanos. Arī to viņam vajag.

    Ja tevi šī tēma interesē. Lūk, te vēl citi viedokļi!

    • Apgāda Alis grāmata Izaugt veselam digitālā pasaulē, kur apkopoti Vācijas speciālistu – neiropētnieku, pedagogu un psihologu – padomi bērnu un pusaudžu vecākiem un audzinātājiem.
    • LU Open minded piedāvā profesores Zandas Rubenes tiešsaistes lekciju kursu Digitālā bērnība. Meklē lapā: openminded.lv!

     

     

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+