Rīga +9°C 
Nesadzirdēti un tikai audzināti: jauniešu ikdienas sāpe
Biedrības «Laiks jauniešiem» pētījums, kas veikts Bauskas novadā, aptaujājot aptuveni 200 jauniešu, kā arī ikdienas darbs jauniešu centros atklāj satraucošu tendenci – pusaudžiem visvairāk trūkst vienkāršas uzklausīšanas.
Tas nozīmē, ka pieaugušo un jauniešu sarunās bieži pietrūkst abpusējas izpratnes un klātbūtnes sajūtas. Biedrības valdes locekle Elīza Elizabete Loja skaidro:
sarunās daudz biežāk dominē pamācības, pārmetumi un aizkaitinājums,
nevis patiesa vēlme uzklausīt paša jaunieša vajadzības un viedokli.
Paaudžu plaisu vēl vairāk padziļina straujās izmaiņas sabiedrībā un tehnoloģijās. Mūsdienu jaunietis būtiski atšķiras no vienaudžiem pirms desmit vai piecpadsmit gadiem. Informācijas pārbagātības dēļ jauniešiem mēdz būt grūti noformulēt savas emocijas, savukārt pieaugušajiem – saprast, ko pusaudzis patiesībā cenšas pateikt.
Kāpēc jaunieši distancējas un izvēlas klusēt?
Mēģinot saprast, kas veicina šo attālināšanos, sistēmiskās un ģimenes psihoterapijas speciāliste Baiba Kalnciema vērš uzmanību uz jauniešu centieniem kļūt patstāvīgiem:
«Jaunieši atbildes meklē paši — bieži vien digitālajā vidē. Tādējādi dzīvā saziņa ar vecākiem pamazām apsīkst. No otras puses, tā ir dabiska atdalīšanās un savas identitātes meklēšana caur personīgās pieredzes prizmu.»
Tomēr ne mazāk būtiska ir iepriekšējā pieredze ģimenē un bailes no nosodījuma. Kalnciema atzīmē, ka bērnībā dzirdēti aizskaroši komentāri var atstāt ilgstošu ietekmi uz vēlmi uzticēties:
«Tās var būt frāzes, ko bērns ģimenē dzirdējis gadiem, piemēram: «Kā tu šo nevari izturēt?», «Esi rūpīgāks!», «Vai tad pats nemāki?» Ja tas uztverts kā pārmetums, pusaudzim zūd vēlme vērsties pie vecākiem pēc padoma, jo viņš negrib atkal justies slikts, nepareizs vai nevarīgs.»
Kā pamanīt, ka pusaudzis noslēdzas sevī?
Visbiežākā reakcija uz sapratnes trūkumu ir noslēgšanās. Pieaugušajiem ir svarīgi laikus pamanīt uzvedības izmaiņas, lai sniegtu atbalstu, nevis vairotu pārmetumus.
Trauksmes signāls ir brīdis, kad jaunietis vairs nevēlas dalīties ikdienas notikumos, mainās viņa draugu loks, pasliktinās sekmes skolā vai pēkšņi zūd interese par lietām, kas iepriekš sagādājušas prieku. Tā vietā, lai reaģētu ar aizkaitinājumu, vecākam ir būtiski mēģināt mierīgi noskaidrot šo pārmaiņu iemeslus.
Mācīties klausīties un būt klātesošiem
Kad attiecībās iezagusies plaisa, pieaugušajiem ir vērts pārskatīt savus saziņas ieradumus. Baiba Kalnciema uzsver:
vissvarīgākais ir dot laiku un iemācīties ieņemt klausītāja lomu:
«Vecāki automātiski vēlas sniegt padomus — tā ir viņu rūpju un mīlestības valoda. Taču jaunietim visvairāk vajadzīga sajūta, ka viņu patiesi saprot un nenosoda, ka viņš drīkst justies tieši tā, kā jūtas. Jābūt klātesamībai — bez moralizēšanas un kontroles.»
Praktisks rīks: lietotne abpusējai sapratnei
Lai palīdzētu ģimenēm pārvarēt saskarsmes grūtības, biedrība «Laiks jauniešiem» izstrādājusi bezmaksas mobilo lietotni «Vai tu saproti?».
Platformas mērķis ir sniegt iespēju interaktīvā veidā izspēlēt ikdienas situācijas un izaicinājumus no trim dažādām perspektīvām – jaunieša, vecāka un pedagoga. Turklāt lietotnē iestrādāta anonīma saziņas funkcija: jaunieši var uzdot jautājumus un aprakstīt savu situāciju, saņemot atbildes un atbalstu no organizācijas mentoriem.
Ja ģimenē atklātas sarunas uzsākt ir grūti, Elīza Elizabete Loja iesaka lietotni izmantot nepiespiestā gaisotnē: «To var piedāvāt kā vakara spēli, vienkārši pasakot: «Atradu interesantu rīku, pamēģinām kopā iziet dažādas situācijas.» Tas palīdz runāt par sarežģītām tēmām bez personīgiem pārmetumiem.»
Lietotne pieejama bez maksas Google Play un App Store veikalos.
Kad ar sarunām vairs nepietiek?
Lai gan digitālie rīki un sarunas ģimenē ir labs atbalsts, reizēm ar to nepietiek un nepieciešama profesionāla palīdzība.
Baiba Kalnciema norāda, ka izšķiroša nozīme ir pašsajūtas izmaiņu ilgumam: «Svarīgi vērtēt, cik ilgi pamanīta nomāktība, trauksme vai citas izmaiņas. Signāli, ko nedrīkst atstāt bez ievērības, ir hroniska noslēgtība, izvairīšanās no kontakta, pastāvīga emocionālā spriedze, apātija un motivācijas trūkums.»
Speciāliste uzsver, ka vecākam nav jākļūst par psihoterapeitu, bet par atbalsta plecu: «Mamma ir mamma un tētis ir tētis. Kad digitālajā vidē atbildes vairs nevar rast, bērnam vajadzīgs dzīvs kontakts – acu skatiens, smaids un sapratne. Tā vietā, lai teiktu: «Kas tev atkal kaiš, ej taču ārā!», daudz vērtīgāk ir pateikt: «Es redzu, ka tev pēdējā laikā ir smagi. Es esmu te, un, ja nevēlies runāt ar mani, es palīdzēšu tev atrast kādu, ar ko parunāt.»»
Ja jaunietī ilgstoši novērojat nomāktību, izteiktu noslēgšanos vai depresijas pazīmes, meklējiet profesionālu palīdzību:
- Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis: 116111
- Diennakts krīžu tālrunis: 116123
- Vēršoties pie skolas psihologa, pusaudžu resursu centros vai pie psihoterapijas speciālistiem.
