Rīga +11°C 
Kā norāda Latvijas Bankas Apdrošināšanas un pensiju uzraudzības pārvaldes vadītāja Evija Dundure, Latvijas senioru salīdzinoši augstajam nabadzības riskam nav viena iemesla. To veido gan Latvijas ekonomiskā vēsture un pašreizējo pensionāru darba mūžs, gan mūsu demogrāfiskā situācija, gan pensiju sistēmas uzbūve.
«Vispirms jāņem vērā, ka šodienas pensionāri savu darba mūžu ir aizvadījuši pavisam citos ekonomiskajos apstākļos nekā cilvēki, kuri strādā pašlaik. Liela daļa pašreizējo senioru darba gaitas sāka vēl padomju laikā un ievērojamu darba mūža daļu piedzīvoja Latvijas pārejas periodā 90. gados. Šajā laikā notika valsts un ekonomiskās sistēmas maiņa, naudas reformas, bija augsta inflācija, uzņēmumu slēgšana un pārstrukturēšana, bezdarbs un būtiskas izmaiņas nodarbinātībā.
Arī algu līmenis bija zems un sociālās apdrošināšanas sistēma veidojās no jauna.
Tādēļ pašreizējo senioru pensijas zināmā mērā atspoguļo arī šo Latvijas ekonomikas vēstures periodu. Latvijas pensiju sistēmā pensijas apmērs ir cieši saistīts ar darba mūžu un veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Zemas algas, bezdarba periodi, nepilnīgas sociālās iemaksas vai nodarbinātība ēnu ekonomikā nozīmē mazāku pensijas kapitālu un līdz ar to arī mazāku pensiju. Ēnu ekonomikas sekas šajā ziņā ir īpaši ilglaicīgas. Alga aploksnē nozīmē ne tikai nenomaksātus nodokļus konkrētajā gadā, bet arī mazākas sociālās garantijas un zemākus ienākumus vecumdienās,» uzsver Evija Dundure.
Savukārt Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieks, antropologs Kārlis Lakševics atgādina, ka Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kas pēc Pasaules bankas ieteikuma ieviesa sistēmu, kurā pensijas ir atkarīgas no sociālajām iemaksām.
Taču tolaik sociālās iemaksas bija tādas, kādas bija, daudz kas bija darba devēju rokās, liela daļa bija pelēkā ekonomika, un daudziem cilvēkiem iemaksas bija relatīvi mazas.
«Ja pensiju maksā, ņemot vērā sociālās iemaksas, tā nevar būt liela, ja nav paredzēts nopietns pensiju izlīdzināšanas mehānisms. Tāpēc šodien var atzīt, ka daudzi cilvēki ar šo sistēmu zināmā mērā tika nolemti nabadzībai,» saka pētnieks.
Bez pensiju 2. līmeņa
Otrs pensionāru nabadzību ietekmējošs apstāklis ir tas, ka pašreizējie pensionāri vēl nav tā paaudze, kura pilnu darba mūžu būtu piedalījusies Latvijas triju līmeņu pensiju sistēmā. Proti, pensiju 2. līmenis Latvijā tika ieviests tikai 2001. gadā. Tādēļ cilvēkiem, kuri šobrīd jau ir pensijā, uzkrāšanas periods pensiju 2. līmenī lielākoties bijis salīdzinoši īss vai arī viņi tajā vispār nav piedalījušies. Tas nozīmē, ka viņu ienākumus vecumdienās pārsvarā nodrošina pensiju 1. līmenis. Kā norāda Latvijas Bankas eksperte, situācija tomēr pakāpeniski mainās.
Pensijas vecumam tuvojas paaudzes, kuras 2. līmenī piedalījušās ilgāku sava darba mūža daļu.
Savukārt jaunākajām paaudzēm uzkrāšanas periods būs vairāki gadu desmiti. Tādēļ 2. līmeņa uzkrājuma nozīmei kopējos pensijas ienākumos pakāpeniski vajadzētu pieaugt.
Kad Latvijā ieviesa pensiju 2. līmeni, dalība tajā tiem, kuri dzimuši pirms 1971. gada, bija brīvprātīga. Daudzi pirmspensijas vecuma cilvēki tagad atzīst – kad 2. līmeni ieviesa, daudzi tajā uzreiz nepieteicās, jo nezināja un nesaprata, kas tas īsti ir. Viņi neuzticējās šim līmenim un tagad nožēlo, ka 2. līmenī iesaistījās krietni vēlāk. Un tas, kā piekrīt Evija Dundure, arī ir viens no nabadzību veicinošiem faktoriem – viena no problēmām ir tā, ka uz cilvēku pleciem tika uzlikts pārāk daudz, ka viņiem pašiem vajadzēja izlemt situācijā, kurā viņi nebija kompetenti to darīt, jo īpaši ņemot vērā, ka šie cilvēki nāca no padomju darba sistēmas.
«Teikšu, ka tādā ziņā Latvija guva smagu mācību – no mums gaidīja, ka mēs varēsim un spēsim, bet mēs tam nebijām gatavi. It kā viss bija pareizi un pasaulē tā darīja, bet tur bija cits brieduma līmenis gan pensiju sistēmām, gan cilvēkiem.»
Arī Kārlis Lakševics piekrīt, ka tolaik cilvēkiem nebija tādu zināšanu kā mūsdienās, viņi neko daudz nezināja par nodokļiem un iemaksām un patiesībā viņiem atlika tikai paļauties uz darba devēju. «Uzkrājumu nebija, triju līmeņu pensiju sistēmas, kad cilvēki paši varētu veidot uzkrājumus, arī nebija. Tiesa, arī padomju laikos cilvēkiem bija savi uzkrājumi, jo patēriņa iespējas nebija tik lielas, bet daudzi savus uzkrājumus zaudēja konvertācijā un bankās, līdz ar to nebija iespējams šo naudu pārvērst iekrājumos vai investēt. Vēlākos gados tā bija gan darba devēja, gan kopējā atbildība, un zināmā mērā arī cilvēki, kas piekrita aplokšņu algām, īsti nebija domājuši par nākotni, un viņiem arī nebija skaidrs, ko tas nozīmē nākotnei.
Cilvēki vienkārši nebija pietiekami informēti par to, kādas tam var būt sekas, jo tad finanšu pratības, kā mēs tagad to saucam, nebija.
Tāpēc, godīgi sakot, cilvēki, kam tagad ir 70 un vairāk gadu un kas tagad saņem pensiju, zināmā mērā ir situācijas ķīlnieki, un mēs nevaram viņus vainot, ka viņiem tolaik nebija finanšu pratības. Drīzāk varam vainot sistēmu, kas neparedzēja lielākas pensiju izlīdzināšanas iespējas.»
Riska grupā – sievietes
Vēl viens faktors, kas atstāj sekas, ir Latvijas demogrāfija un senioru mājsaimniecību struktūra. Latvijā senioru vidū ir ievērojami vairāk sieviešu nekā vīriešu, turklāt ir ļoti liela sieviešu un vīriešu paredzamā mūža ilguma atšķirība. Rezultātā daudzas sievietes pārdzīvo savus dzīvesbiedrus un vecumdienās dzīvo vienas. «No nabadzības riska viedokļa svarīgs ir tieši vienas personas mājsaimniecību lielais īpatsvars.
Dzīvojot divatā, iespējams dalīt daudzus izdevumus – par mājokli, apkuri, elektrību un citām ikdienas vajadzībām.
Cilvēkam, kurš dzīvo viens, šie izdevumi jāsedz no vienas pensijas. Turklāt pašreizējās vecākās paaudzes sieviešu pensijas vidēji ir zemākas nekā vīriešiem. Tādēļ vienatnē dzīvojošas senioru sievietes ir viena no grupām, kurām nabadzības risks ir īpaši augsts. Bet pieņemu, ka arī citās valstīs var būt līdzīga situācija,» pieļauj Evija Dundure.
Trūkst solidaritātes komponentes
Ceturtais iemesls, kāpēc Latvijas pensionāri ir vieni no nabadzīgākajiem ES (līdzās tādām valstīm kā Bulgārija, Rumānija, Grieķija un citām), – nozīme ir arī tam, kā pensiju sistēma aizsargā cilvēkus ar mazām pensijām. «Salīdzinot Latviju ar citām līdzīgām valstīm, tostarp Lietuvu un Igauniju, redzams, ka pensiju sistēmu solidaritātes mehānismi ir konstruēti atšķirīgi. Latvijā valsts vecuma pensijas apmērs ir cieši saistīts ar cilvēka darba mūžā veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, savukārt cilvēkiem ar ļoti mazu aprēķināto pensiju darbojas minimālās pensijas mehānisms.
Lietuvā un Igaunijā valsts pensijas formulā līdzās individuālajai ir arī vispārējā jeb bāzes daļa, kas ir mazāk atkarīga no cilvēka iepriekšējās algas.
Tādējādi pensijas formulā ir izteiktāka solidaritātes komponente. Arī citās Eiropas valstīs mazo pensiju saņēmēju aizsardzībai izmanto dažādus instrumentus – bāzes pensijas, minimālās pensijas, garantētos ienākumus vai piemaksas. Tāpēc, vērtējot senioru nabadzību, nepietiek salīdzināt tikai valstu vidējās pensijas. Būtiski ir arī tas, kā pensiju un sociālās aizsardzības sistēma pasargā cilvēkus pensiju sadalījuma zemākajā daļā. Arī Latvijā ir sapratuši, ka vajadzīga bāzes pensija, pamats, ko nevienlīdzības mazināšanai izmanto daudzas Eiropas valstis, un arī Latvijā Labklājības ministrija šo jautājumu cenšas risināt, piedāvājot ieviest bāzes pensijas,» norāda Latvijas Bankas eksperte.
Ko tas nozīmē šodien?
Evija Dundure uzskata, ka ir svarīgi nošķirt pašreizējos pensionārus no tiem, kuri vēl ir darba tirgū: «Cilvēks, kurš jau ir pensionējies, vairs nevar atgriezties pirms 20 vai 30 gadiem un izveidot sev lielāku pensiju 2. vai 3. līmeņa uzkrājumu. Tādēļ pašreizējo senioru nabadzības riska mazināšana vispirms ir jautājums par pensiju 1. līmeņa un sociālās aizsardzības pietiekamību, īpaši cilvēkiem ar vismazākajiem ienākumiem. Savukārt cilvēkiem, kuri vēl strādā, situācija ir cita. Viņiem ir iespēja ilgākā laika periodā veidot vairākus ienākumu avotus vecumdienām. Pensiju 1. līmenis arī turpmāk būs Latvijas pensiju sistēmas pamats un nodrošinās paaudžu solidaritāti.
Pensiju 2. līmenis dod iespēju daļu obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu ilgstoši ieguldīt un veidot konkrētā cilvēka pensijas kapitālu.
Savukārt pensiju 3. līmenis ļauj papildus uzkrāt pašam cilvēkam vai ar darba devēja palīdzību. Jo agrāk un ilgāk cilvēks veido uzkrājumu, jo lielāka nozīme ir ne tikai veiktajām iemaksām, bet arī ieguldījumu atdevei daudzu gadu garumā. Kopumā jāatzīst, ka šodienas pensionāru situācija lielā mērā ir Latvijas iepriekšējo gadu desmitu ekonomiskās, demogrāfiskās un sociālās attīstības rezultāts. To vairs nevar mainīt ar aicinājumu vairāk uzkrāt. Taču šodienas strādājošo situācija nav iepriekš noteikta. Viņiem būtiska ir gan pilnvērtīga dalība sociālās apdrošināšanas sistēmā un oficiāli deklarēti darba ienākumi, gan pietiekami ilgs pensiju 2. līmeņa uzkrāšanas periods, gan iespēju robežās papildu uzkrājumi pensiju 3. līmenī.»
