Rīga +12°C 
Pieminot Aivaru Brīzi, piedāvājam fragmentu no pirms sešiem gadiem publicētas intervijas ar mūziķa dēlu, režisoru Kristapu Brīzi žurnālā Ieva. Kristaps tajā bija ļoti atklāts, stāstot par tēvu.
– Kristap, pirms mūsu sarunas atradu tikai vienu interviju ar jums. Jums kaut kā veiksmīgi izdevies izvairīties no preses uzmanības. Varētu teikt, ka esat sava pietiekami skaļā tēva – mūziķa Aivara Brīzes – klusais dēls.
– (Smejas.) Šis ir trāpīgi. Tā tiešām arī ir. Es esmu bijis liecinieks savu vecāku vētrainajai dzīvei, savā ziņā pats bijis daļa no tās. Varbūt tāpēc, ka viņu abu bohēmu un trakulības daļēji esmu izdzīvojis caur sevi, man vairs nav uz to visu vilkmes.
– Bet tā dzelsgriezēja un rokera stīga kaut mazliet jūsos ir?
– Vai ar to jūs domājat drosmi, pārgalvību? Laikam es vairāk savu enerģiju mēģinu transformēt racionālos soļos. Lai arī bērnībā kādu laiku gāju mūzikas skolā, tēvs kaut kā negribēja, lai eju tālāk pa mūzikas līniju. Profesionāls mūziķis – tā ir ļoti sarežģīta izvēle un ar tādu dzīvesveidu, kāds bija manam tēvam, prasa arī ļoti daudz enerģijas.
Viņš taču gandrīz katru nedēļu koncertēja, izliekot visus savus spēkus uz skatuves.
Kā jau teicu – ja manī iekšā sakrājies pārāk daudz visa kā, ieskaitot dusmas, es mēģinu tās pārvērst saprātīgā lēmumā. Un mani lēmumi pārsvarā vienmēr bijuši saistīti ar kino, par kuru es zināju – to izvēlēšos kā savu nodarbi. Par ko man bija dusmas? Ka manā kontā ir divas īsfilmas, bet es, piemēram, nevaru uztaisīt lielo filmu. Ka es desmit gadu tulkoju filmas un tērēju laiku tikai tam. Es taču biju pabeidzis kinoskolu Tallinā, pēc tam studēju režisoros Kultūras akadēmijā un vēl vienā brīdī uzsāku mācības Mākslas akadēmijā audiovizuālo mediju nodaļā. Manī bija tāda iekšēja nedrošība kaut kam lielākam, bet vienlaikus neapmierinātība ar monotono vāveres riteni, kurā dzīvoju. Pašam likās, ka varbūt manī ir kaut kāda problēma, kaut kas tāds, kas jāmaina. Jo kāpēc tad es pats sevi nevarēju izsist ārā no tā ikdienas riteņa? Bet tad es, tāds iekšēji dvēseliski ļoti nelaimīgs un skumjš, aizgāju iepirkties uz veikalu…
– Jūsu vecāki izšķīrās. Tas nebija traumējoši?
– Gudrās grāmatās esmu lasījis, ka klikšķis bērnā notiek līdz piecu gadu vecumam. Ja viņš tajā laikā ir mīlēts, aprūpēts, tad ir labi. Man bija gan mīlestība, gan rūpes. Kaut arī esmu dzīvojis divās ģimenēs – līdz astotajai klasei kopā ar savu īsto mammu Santu, un pēc tam tēta un Elitas Veidemanes ģimenē –, nejūtu, ka manī tas būtu atstājis kādas īpašas traumatiskas sekas. Elitu saucu par savu otro mammu, un viņa mani stimulēja mācīties un iet uz augšu – kaut arī es taču biju «svešais» bērns. Bet tieši par svešo bērnu pieņemšanu ir mana jaunā filma. Tieši svešajam bērnam tev ir jāsniedz plašāka mīlestība nekā savējam. Šķiet, Elita to zināja, jo viņa to plašumu man sniedza.
Bet mans tēvs bija bērnunama bērns. Ļoti sirsnīgs, dvēselisks un ļoti drosmīgs, bet arī ļoti sarežģīts cilvēks.
Neskatoties uz visām komisijām, kurām pēc tam jātaisnojas, viņš no skatuves «blieza» patriotiskas dziesmas par Latviju. Viņa sarežģītība bija katrai sievietei liels smagums. Tāpēc tām, kuras izvēlējās būt ar viņu kopā, savā ziņā bija jābūt no dzelzs. Dzelzs lēdijām. Un Elita ir ļoti spēcīga sieviete, kura varēja tikt galā ar viņa dēmoniem, tādā ziņā viņiem veidojās laba simbioze.
– Jūsu tēvam bija tā laime piedzīvot mazmeitiņas nākšanu pasaulē. Vai Dagmārai viņš paspēja pastāstīt savas rokenrola pasakas?
– Tēvam iznāca drusku iepazīt Dagmāru. Viņa, starp citu, iet mūzikas skolā, un viņai ļoti patīk mūzika.
Bet saistībā ar tēvu gribu pastāstīt vēl ko.
Mēnesi pirms nāves tēvs ieradās pie manis.
Viņš bija ļoti žirgts, piebrauca ar moci, stāstīja, ko atkal jaunu atradis veselības uzlabošanas jomā. Viņš, kā jau vienmēr, bija iekarsis un aizrautīgs, kaut ko stāstīja un pēkšņi piebilda: «Starp citu, es jums abiem ar māsu nokārtoju dzīvības apdrošināšanu, ja nu kas.» Pēc mēneša viņa jau vairs nebija. Kā lai to skaidro? Es neeju baznīcā, bet es ticu Dievam.
– Abus vecākus zaudējāt ar pāris mēnešu starpību. Nejutāties zaudējis pamatu zem kājām?
– Tas bija traki. Tagad, kad man pašam ir bērni, es ļoti labi saprotu, cik svarīgs ir vecvecāku atbalsts. Kas mani spēcināja gadā, kad zaudēju gan tēvu, gan mammu? Vecā Līvu albuma Kurzemei – saules ceļš noklausīšanās. Tajā ir visi hiti, sākot ar Dzimto valodu un Dzelzsgriezēju. Dziesmas ar Olafa Gūtmaņa vārdiem. Manuprāt, šajā albumā ir vienas no skaistākajām latviešu muzikālajām kompozīcijām. Vecie Līvi vispār ir fantastiski. Lai man piedod visi Līvu fani, bet vēlākie albumi jau man šķiet kā saldsērīgas latviešu vīriešu lūzeru dziesmas. Ieskaitot to «Piedod man, ja esmu nabags»…
Bet no Kurzemei – saules ceļš albuma palikuši prātā vārdi par Kurzemes smilti. Ka mēs visi šeit esam piedzimuši, šeit arī paliksim un pārvērtīsimies smiltīs. Un tas, ka mūsos visos ir senču pārdzīvojumi, šķiet tik spēcīgi.
