«Viņš nespēja pieņemt, ka viņu kāds redz šādu.» Stāsts par vīrieša lēmumu lūgt eitanāziju
Jubilejas numuriem it kā nepiestāv drūmas pārdomas par aiziešanu. Taču arī tas piederas pie dzīves. Un, par laimi, beidzamajā laikā mēs par nāves un pirmsnāves tēmām runājam aizvien brīvāk un atklātāk – bez aizspriedumiem un liekulības. Radusies hospisu kustība, sevi pieteikušas nāves dūlas. Arī tās ir pārmaiņas sabiedrības apziņā un publiskajā telpā šo 15 gadu laikā.
Foto: Shutterstock
No autores
Dzīvojot Šveicē, es pāris reižu mēnesī piestrādāju par tādu kā atbalsta personu senioriem, kam vajadzīga palīdzība ikdienišķu lietu veikšanai. Dažiem no viņiem vienkārši gribas parunāties vai doties ar kādu pastaigā, daži vēlas, lai viņiem pagatavo ēdienu, kādam ir grūtības staigāt un vajag palīdzību, lai pārvietotos.
Līdz šim esmu veikusi tikai nakts maiņas.
Tas nozīmē: ja kādam no senioriem vajag palīdzību, piemēram, pārvietoties, vai viņi vienkārši jūtas nedroši un vēlas parunāties, es biju tur klāt. Dažādu iemeslu dēļ šie cilvēki vēlas palikt mājās, nevis doties uz aprūpes centriem.
Dons
Viens no maniem aprūpējamajiem ir Dons – atraitnis 97 gadu vecumā, viņam ir dēls un meita, un arī 26 gadus jaunāka draudzene Mērija. Pirmoreiz ejot pie Dona, domāju, ka satikšu vārgu cilvēku, kurš teju tūlīt mirs. Bet nē.
