Rīga +7°C 
Pēdējos desmit gados senioru skaits, kas lieto internetu, ir vairāk nekā dubultojies, liecina jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati. Seniori vecumā no 65 līdz 74 gadiem izmanto interneta banku, veic video un balss zvanus, sūta ziņas, raksta e-pastus un, protams, izmanto sociālos tīklus.
«Te pat parādās tāds skaists un simbolisks nosaukums – sudraba sērfotājs, kas, no vienas puses, simbolizē cilvēka viedo sirmumu, bet, no otras puses, arī kaut ko no jauneklīguma, no iespējas būt šajā modernajā vidē,» stāsta Ilze Maksima, ārste narkoloģe un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite. Runājot par sociālajiem medijiem, pasaules dati liecina, ka cilvēki vecumā 50+ visvairāk (60%) apgrozās Facebook un YouTube, kam seko Instagram un Tik-Tok (25–30%).
Latvijā izteikti līderi ir Facebook un TikTok.
«Šajā vecuma posmā vairāk ir pasīva satura patērēšana, nevis satura veidošana. Šie sociālie tīkli, protams, ļauj redzēt, ko dara bērni, mazbērni, kur aizbraukuši, kādās aktivitātēs iesaistījušies, par ko interesējas, ko domā utt. Savā ziņā tā ir iespēja viņus satikt arī neklātienē. Bet vienlaikus sociālie mediji ievelk savos tīklos, piedāvājot tur pavadīt arvien vairāk laika,» uzsver Ilze Maksima.
Bet kāds tur risks!? Lai sērfo…
TikTok ir slavens ar saviem īsajiem video, tāpat tas piedāvā dažādas tiešraides, kurām var sekot līdzi. Kādu saturu tad biežāk patērē pieaugušo bērnu mammas un vecmāmiņas?
Lūk, ko viņi stāsta: «Mana mamma skatās visādas receptes – ne tikai ēdienu, bet arī tievēšanas un visādus trikus, un tad man zvana un visu to stāsta. To pēc tam klausīties ir diezgan apgrūtinoši.» «Mana vecmāmiņa TikTok aizrāvusies ar smieklīgiem video, bet pēdējā laikā ar kaut kādiem kāršu izlicējiem, kas zīlē nākotni. Ja gribot precīzāk kaut ko par sevi uzzināt, esot jāmaksā. Mēs sakām, lai tikai, no Dieva puses, viņa nedomā maksāt!»
«Mana mamma pat tad, kad atnāk ciemos, skrullē savā telefonā Tik-Toku, viņai ļoti patīk skatīties tās iepirkšanās tiešraides. Es tik dzirdu – tad ir tiešraide no tāda veikala, tad no šāda, tad vēl tiešraide no Itālijas. Un tas viss velkas stundām! Protams, ka uz mājām atceļo arī pa kādai paciņai, un bieži, ja kaut kas neder, to nemaz nesūta atpakaļ.
Šīs tiešraides ir kļuvušas par viņas galveno laika kavēkli.
Mamma parasti tā arī saka – bet ko man citu mājās vienai darīt?»
«Mana mamma ir pārliecināta, ka TikTokā visu ko labu var uzzināt. Un pats trakākais – viņa arī tic visam, ko tur kāds stāsta vai rāda.» Katrs, protams, var izklaidēties pēc savas sirds patikas, ja vien pārmērīga dzīve ekrānā nenestu sev līdzi visādus zemūdens akmeņus.
«Visbiežāk saturs, ko piedāvā sociālie mediji, nav nekas sarežģīts, tas neprasa iedziļināties, bieži ir smieklīgs un izklaidējošs. To ir patīkami patērēt. Tā ir iespēja nodarbināt centrālo nervu sistēmu ar jaunas informācijas plūsmu un iespējām. Baudas centru darbība mums vispār ir ļoti vēlīga, tā arī grūtos apstākļos, kad esam nogurušas vai jūtamies vientuļas, noskumušas, nodrošina mums spēju ieraudzīt labsajūtas momentus.
Taču tad, kad mēs šo kairinājumu gāžam sev virsū daudz par daudz, smadzenes sāk domāt – kāpēc vispār jāceļas un jāiet pastaigāties vai jāiet uz bibliotēku, ja var apgulties gultā un skatīties telefonu, kas varbūt pat karājas pie vada, lai nav jāuztraucas, ka kādā brīdī varētu izlādēties. Kognitīvie jeb domāšanas procesi reizēm apčakarē paši sevi,» brīdina terapeite. Tāpat, lietojot sociālos tīklus, ne vienmēr rēķināmies ar to, ka pastāv dezinformācijas risks, ka var būt grūtības atšķirt, kāds saturs ir īsts un kāds – maldinošs. Plus vēl reklāmas un visāda citāda veida uzrunājumi, kas var izrādīties krāpnieciski.
Kad ir daudz par daudz?
Kad runā par vielu atkarību, svarīgi, cik bieži un daudz cilvēks to lieto, bet par pārmērīgu sērfošanu sociālajos tīklos liecina ilgums un vēlme atgriezties pie ekrāna. «Sākumā katrs pats var ieraudzīt, kā tas ietekmē viņa sadzīvi un vai tam ir kādas sekas. Tomēr divas stundas nosēžot vai noguļot nekustīgi ar telefonu rokās, kaulu un muskulatūras sistēma tiek ietekmēta.
Mūža otrajā pusē jau ir piemeklējušas dažādas kaites, kas var saasināties tieši mazkustīguma dēļ.
Tātad – to mēs pašas varam just un secināt – hei, nav labi! Var gadīties, ka, skrullējot neskaitāmus video, esmu nokavējusi kādu citu savu darīšanu vai lietu vai esmu iztērējusi telefona bateriju un tagad man jāiet ārā no mājas, bet telefons nav uzlādēts. Tas viss liecina, ka ar to skatīšanos ir par daudz. Un ja vēl rodas psiholoģisks satraukums, pat diskomforts, ka tagad notiek iepirkšanās tiešraide no Itālijas un es netieku apskatīties, tad šo jau var uzskatīt par atkarību, ko pie vielu lietošanas saucam par abstinences sindromu jeb tautas valodā – par lomkām. Šīs tad pavisam droši ir pazīmes, kas var liecināt – iedevu velnam mazo pirkstiņu, bet viņš jau paņēmis visu roku,» stāsta narkoloģe.
«Ko vēl var darīt lietas labā? Ik pa brītiņam, reizi mēnesī vai reizi divos mēnešos, vērts paskatīties, vai no satura, ko patērēju sociālajos medijos, man tiek kāda pievienotā vērtība.
Piemēram, es varu tur komunicēt, varu smieties, man ir labs garastāvoklis, bet es tikpat labi varu nolikt telefonu malā un darīt ko citu. Ja tā – ļoti labi.
Progress ir progress, un laikam līdzi ir jāiet. Bet, kolīdz es vairs nevaru teikt, ka man no TikTok satura patērēšanas ir vairāk plusu nekā mīnusu, man kaut kas ir jāmaina un jāmaina pietiekami radikāli.»
Kā atprasīt velnam roku?
Ja cilvēks sevi nekontrolē, nenovēro, tā teikt, no malas, pienāk diena, kad viņš saprot – agrāk es sērfoju 15 minūtes dienā, tagad jau divas stundas. Vai arī – gribēju izcept no rīta ābolmaizi, sāku skatīties TikTok un aizmirsu vai tāpēc nepaguvu. «Tā kā pašām sevi pieskatīt ir grūtāk, jo sevišķi, ja dzīvojam vienas un varam darīt, ko gribam, tad mūsu bērnu vai mazbērnu vērojumi varētu būt mums ļoti vērtīgi,» iesaka Ilze Maksima.
«Pieaugušajiem bērniem, kas šo lasa, nevajadzētu savai mammai vai vecmāmiņai teikt: «Pārstāj sēdēt internetā!» «Liec nost telefonu, un vispār – ko tu tur visu laiku dari!» Drīzāk: «Es esmu novērojusi, ka tu telefonā pavadi tik un tik daudz laika, pulksten tikos apsēdies, pulksten tikos piecēlies, tu teici, ka darīsi šo un to, no tā nekas netika izdarīts, es tikai redzu, ka šis laiks, ko pavadi TikTokā, aug.»
Tā kā otram stāstu par to, kam esmu liecinieks, es otru neaizvainoju un nepārkāpju robežu.
Es stāstu tikai to, ko redzu, un tas var pamudināt otrā interesi par sevi – jā, tā ir taisnība.»
Protams, ir labi apzināties, ka es arī pusmūžā eju līdzi laikam, bet to var darīt, ne tikai internetā patērējot sociālo tīklu saturu, skatoties kā kāds gatavo, vingro, krāsojas, kaut ko izmēģina utt.
«Mēs varam izvēlēties vairāk izglītojošu, attīstošu saturu. Piemēram, ja redzes problēmu dēļ man ir grūti lasīt grāmatas, es varu klausīties audiogrāmatas vai sekot līdzi aktualitātēm, klausoties raidierakstus. Šādi savas smadzenes varu nodarbināt arī nūjojot vai rušinoties dārzā. Un tad, iespējams, man būs gan miegs labāks, gan apetīte, gan arī man nebūs tik daudz jādomā par to, ka es novecoju vai jūtos vientuļi. Tāpat daudz kur tiek organizētas senioru universitātes, kas piedāvā dažādas bezmaksas nodarbības, te ir iespēja nokoordinēt savam vecumam atbilstošas vajadzības un arī grūtības. Lai varētu virzīties projām no atkarības, vispirms ir jāapzinās savas vajadzības un resursi, ko piedāvāt vietā.»
Vēl labs ieteikums – ik pa laikam palūgt talkā bērnus, mazbērnus vai draugu bērnus, mazbērnus, lai viņi nobloķē telefonā nevēlamu saturu.
Šķirstot telefonu, domājam, ka redzam to, ko paši gribam, bet patiesībā to ietekmē algoritms, kura interesēs panākt, lai mēs ekrānā pavadītu iespējami vairāk laika.
Nesabojā attiecības ar meitu!
Lai cik lieli bērni arī būtu jau izauguši, mammām jebkurā vecumā svarīgi saglabāt sajūtu, ka viņas var būt noderīgas. Taču, kā atzīst terapeite, tieši šī vēlme cilvēku dažkārt dzen aplamos uzvedības modeļos, un cilvēks var kļūt uzbāzīgs.
«Dažkārt vecākiem ir sajūta – ja es runāju ar savu bērnu, tad man nav jāpieklauvē pie durvīm. Bet tā nav. Lai cik man būtu gadu, man jāapzinās, ka es varu bērnam kaut ko pateikt, bet izvēle vienmēr paliks viņa ziņā. Viņam nav jāreaģē uz katru manu saucienu, kad ieskanas mobilais telefons, un mana aktivitāte nenozīmē, ka manam bērnam jāiet tam līdzi,» atgādina Ilze Maksima. Ja man liekas foršs kāds interneta veikals, man nav jāuzstāj, ka arī manai meitai tur ir jāiepērkas.
Ja esmu Tik-Tok uzzinājusi satriecošu pankūku recepti, tad meitai tā nav obligāti jāizmēģina tikai tāpēc, ka esmu par to uzzinājusi.
«Ja otrs padomu vai aicinājumu uztver kā uzbrukumu vai robežu pārkāpšanu, tad dusmīgi ir abi – gan mamma, gan bērns. Tāpēc es aicinātu – ja gribas ar kaut ko padalīties, ar recepti, ar kādu atklājumu, ieteikumu, nevajag uzreiz zvanīt otram un stāstīt vai sūtīt otram un dusmoties, ka neviens neatbild, jo ir aizņemts. To visu var pierakstīt (tas trenēs arī sīko muskulatūru) un tad satiekoties kopā ar meitu vai dēlu var pārrunāt vai apskatīties.
«Manuprāt, ikvienam senioram būtu vērts atcerēties, ka nekad nebūs tik labi, lai būtu uz desmit. Tomēr būtu labi, ja dzīvē klātos, kā es mēdzu teikt, starp seši un astoņi. Tas ļauj dzīvi redzēt vairāk plusā nekā mīnusā, un tas ir punkts, uz ko vērts tiekties,» aicina ārste narkoloģe un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Ilze Maksima.
Projektu Tu esi SEV svarīga finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Žurnāls Santa.
