Pansija pilī autors Anšlavs Eglītis un viņa sievietes. Kaislības latviešu gaumē

Marija

No interesantas ligzdas pasaulē ienāk Anšlavs, ģimenē mīļi saukts par Ansi, – kopš dzimšanas ieelpo kultūras un mākslas vidi. Tēvs ir ekscentriskais dekadentu vadonis Viktors Eglītis, jauno rakstnieku skolotājs, modernisma ieviesējs. Plecīgs, muskuļots vīrs. Māte – viena no pirmajām akadēmiski izglītotajām sievietēm Latvijā, smalkā, inteliģentā gaišmate Marija Eglīte, dzimusi Stalbova. Franču valodas zinātāja, skolotāja, sapņoja par pianistes karjeru. 

Marijas skaistumu pielūguši daudzi, apdzejojuši daudzi, tostarp kaislīgi mīlējis komponists Emīls Dārziņš. Leģendas vēstī, ka visu, kas mūziķa daiļradē bijis skumji smeldzīgais, viņš ir veltījis Marijai: gan liriski skumjo dziesmu Vēl tu rozes plūc ar Blaumaņa tekstu, gan, izsāpot atraidījumu, – Melanholisko valsi. 

Bet Marija iemīlējās Emīla draugā – ambiciozajā Eglītī, seksuālajā brīvo attiecību guru. Iemīlējās līdz apmātībai. Mīļotajam gan – pār jūtām dominēja kaisle. 

1904. gada 28. janvārī viņi salaulājas. Viktors bija ultramoderns, Krievijas Sudraba laikmeta modernā cilvēka koncepta un brīvās laulības ideju iespaidots. Jau bildinot Marijai tika pateikts: abi būs svabadi un neatkarīgi, gan intīmi, gan finansiāli.

Marijas dvēseli un veselību, iespējams, saplosīja arī vīra sānsoļi un to komentāri.

Rakstniecības muzeja arhīvs glabā Viktora Eglīša vēstules topošajai sievai, kas to apliecina: «Nekādas monogāmijas!» Sānsoļi neskaitīsies sānsoļi, ja par tiem sīkumus zinās otrs. Tas nozīmēja Viktora attiecības gan ar mīļoto, gan daudzām citām sievietēm – arī pēc laulībām. Vīru mīlēdama, Marija ar šo pārliecību samierinājās.