Rīga +10°C 
Vectēva kāzu dāvana
«Mans vectēvs Jēkabs Fridrihs un viņa tēvs bija draudzes vecākie Slokas baznīcā. Viņi dzīvoja pašā Lielupes krastā Braņķu ciemā, aiz Slokas, Upeskrūtaiņos. Mani vecāki zemi Majoros nopirka 1925. gadā, kad Majoru muiža izpārdeva savus īpašumus.
Jēkabs Fridrihs bija jūrnieks. Viņš uzradās mājās tikai tad, kad viņa tēvs jau bija uz miršanas gultas. Pēc tēva nāves, decembrī, Jēkabs Fridrihs pārņēma saimniekošanu un tūlīt meklēja sev sievu. Janvārī viņš salaulājās ar Katrīni Elizabeti Purmali. Neesmu redzējusi ne vecotēvu, ne vecomāti, bet māsīca Irma stāstīja, ka viņa kāzu dāvana sievai bijusi no ārzemēm atvests mākslīgo puķu pušķis no stikla vai porcelāna. Stāvējis gadiem ilgi,» atminas slavenā autora meita.
Elizabete nākusi no inteliģentas ģimenes. Viens viņas brālis ir bijis ārsts un studējis Tērbatas universitātē, otrs – sekretārs Jelgavas pilī. Par vecvecākiem un pārējiem radiem Rūta visvairāk pastāstīja māsīca Irma Eglīte. Viņa bija mediķe, Otrā pasaules kara laikā aizbrauca uz Ameriku un strādāja Kolumbusas universitātē. Man bija liela gadu starpība ar brālēniem un māsīcām. Māsīca Helga, piemēram, bija mana fizkultūras skolotāja 2. vidusskolā (Ulmaņa laikā viņa centās ieviest modernās latviešu viesību dejas – mugurdanci un litenieku). Irma vēl redzējusi Upeskrūtaiņus, jo Pirmā pasaules kara laikā tos nodedzināja. Tagad tur viss ir aizaudzis.
Zīmējumi uz tāsīm
Elizabetei un Jēkabam Fridriham bija desmit bērnu. Lai arī manam vecvectēvam Kasparam bija tiesības izpirkt Upeskrūtaiņus, viņš to neizdarīja. No muižnieka Oskara fon Anrepa 1881. gadā mājas izpirka mans vecaistēvs Jēkabs Fridrihs un 1901. gadā pārdeva Rīgas cementa fabrikai par desmit tūkstošiem zelta rubļu ar noteikumu, ka pats un viņa sieva varēs tur saimniekot līdz mūža galam. Mūsu un arī radu ģimenēs neviens par to naudu nerunāja. Kur tā palika? Ap to laiku tēva vecākais brālis Kārlis nopirka savu pirmo velkonīti Kodimo. Viņš bija beidzis Mangaļu jūrskolu un dabūjis tuvbraucēja kapteiņa diplomu.
Viņam bija divdesmit pieci gadi – kur gan viņš būtu ņēmis naudu kuģītim?
Mēs ar radiem spriedām, ka droši vien tā tika ieguldīta kuģītī. Vectēvs tomēr bija redzējis, kā pasaulē cilvēki dzīvo un ka lauksaimniecība nav vienīgais iztikas veids. Vēlāk Kronenbergu vecākais dēls Kārlis bija rēderis, viņam piederēja kuģi – velkonīši, kas ievilka kuģus Rīgas ostā. Ar velkonīti Kodimo mans vecaistēvs pa Lielupi esot vests pēdējā gaitā uz Slokas kapiem.
Savukārt pastarītim Albertam, kas pasaulē nāca 1887. gada 18. oktobrī, jau bērnībā patika zīmēt. Māte, to pamanījusi, deva dēlēnam oglītes no krāsns, un viņš uz tāss gabaliņiem zīmēja interesantas glezniņas. Vēlāk krusttēvs puikam no pilsētas atveda krāsu zīmuļus un papīru.
Abi Kronenbergi bija izglītoti, tāpēc tālaika zemniekiem neraksturīgi atļāva jaunākajam dēlam mācīties Blūma zīmēšanas skolā Rīgā, kur par pasniedzēju strādāja viens no latviešu slavenākajiem māksliniekiem Janis Rozentāls. Vēlāk Kronenbergs turpināja mācības Jaņa Rozentāla studijā.
Tēvs Rīgā dzīvoja pie brāļa Jāņa, kas bija labi situēts un mazo brāli ļoti atbalstījis. Viņš izmācījās par smalkmehāniķi un strādāja Rīgas Vagonu fabrikā. Māsīca atcerējās, ka bērni viņu saukuši par Rubuļonkuli, jo viņš radubērniem parasti dāvinājis rubļus. Tolaik, kad tēvs mācījās, Jānis dzīvojis strādnieku rajonā, Lienes ielā, bet apgrozījies aktieru sabiedrībā. Draudzība ar latviešu teātra slavenībām viņam gan izveidojās tikai pēc Pirmā pasaules kara.
Trocka medaļas
1911. gadā tēvs sāka mācīties Pēterpilī Ķeizariskajā mākslas veicināšanas skolā. Sākās karš, un puišus iesauca dienestā. Mākslinieki bija ierīkojušies Trofeju komisijā Ermitāžā, kas vāca materiālus par Krievijas armijas varoņdarbiem, zīmēja karogus, ordeņus un citas cariskās armijas slavas zīmes. Tur bija daudz latviešu. Viņi skaitījās armijā Koksholmas gvardes pulkā, lai gan darīja savu darbu. Vācieši tuvojās, Kurzeme jau bija ieņemta, un viņus mobilizēja. Alberts Kronenbergs iestājās 7. strēlnieku pulkā par kara zīmētāju, zīmēja kartes. Pulks bija uzticīgs Ļeņinam, jo, kā teica tēvs, Ļeņins bijis vienīgais, kas tajā laikā solījis Latvijai neatkarību. Pulku vadīja Jukums Vācietis, un tēvs vienmēr uzsvēra, ka viņš ir ļoti gādājis, lai zaldāti būtu apģērbušies un paēduši. Padomju laikā jau tie lielie varoņi bija Ļeņins un Staļins, bet tēvs teica, ka frontē redzējis tikai Ļevu Trocki – tas ieradies pasniegt medaļas. Kronenbergs teica: salīdzinājumā ar to, ko viņš redzējis Ermitāžā, PSRS štancētās tādi draņķi vien bijuši.
1920. gadā Kronenbergs atbrauca atpakaļ uz Maskavu, demobilizējās un sāka strādāt rakstnieka Sudrabu Edžus vadītajā latviešu izdevniecībā. Par šo laiku Kronenbergs atmiņās raksta: «Te bija pavisam cita dzīve. Darba nebija daudz, toties interesanta sabiedrība. Te jau dzīvoja Sudrabu Ežus, Eferts-Klusais, Pelēkais un citi mazāk pazīstami literatūras darbinieki. Te bija gandrīz kā komūnā. Dzīvojām vienā mājā, ēdām pie kopēja galda un strādājām kopējā istabā, tikai katrs pie sava galda, gluži kā kantorī.»
Mīlestība uz mūžu
Mana māte Marija tēvu pirmo reizi ieraudzījusi Pēterburgā saulainā pavasara dienā 1912. gada Mākslas akadēmijas izstādē, kas bija apvienota ar Kuindži gleznu izstādi. Kuindži bija uzgleznojis dabasskatu ar mājiņu, kurai logā tik efektīvi ielikta gaisma, ka cilvēki domāja: varbūt tas ir koks un aiz tās gleznas tiešām deg gaisma? Arī Alberts un Marija devušies to aplūkot. Tur viņus iepazīstināja kopīgais paziņa mākslinieks Rugājs. Māte dienasgrāmatā raksta: «Pirmais iespaids – stalta, cēla auguma, tumšām acīm puisis.»
Sākās karš. Kad tēvs jau bija armijā, viņa draugi no Slokas Manguļi, pie kuriem viņš bija atstājis dažas mantas un dokumentus, nodeva tās glabāšanā Marijas dzīvoklī. Alberts gājis tām pakaļ,
domādams, ka dzīvokļa saimniece būs veca, barga madāma ar brillēm, bet durvis atvērusi Marija.
Uzreiz radusies sajūta, ka abi ir pazīstami jau ilgi. Viņi devušies pastaigāties gar Ņevas krastu. «Kopā ar Albi pie Ances un Lidas paēdām pusdienas, tad Oficerskaja bibliotēkā skatījām mākslas žurnālus. Atvadoties pie Jekaterinas kanāla pasniedzu Albim ardievām smaržojošu baltu ceriņu zaru. Nebija ne jausmas, ka šis ir pirmais nākamās dzīves ceļa sākuma sveiciens.» (No Marijas Kronenbergas dienasgrāmatas.)
Tad Kronenbergs aizbrauca uz Pleskavu, bet Marija atgriezās Latvijā, pārvezdama lielu daļu mēbeļu un arī daudz grāmatu. Viņai bija atļauts izvest arī lielo karakula kažoku, ko arī es vēlāk valkāju, arvien saīsinot. Sākumā kažoks bija līdz zemei, un Marija to ziemā vilka uz bērēm, lai nesalst. Tēvs pēc kara bija pliks un nabadzīgs.
Marija brauca kopā ar draudzenēm Lidu un Anci, kuras brālis, starp citu, bija tas puisis, kas piedalījās gan grāmatās aprakstītajā, gan filmā uzņemtajā uzbrukumā slepenpolicijai. Pleskavā vilciens vienu nakti stāvēja. Marija ierosinājusi apciemot Kronenbergu un kā ciemakukuli nopirkusi maijrozīšu pušķīti. Viņai jau bija interese par jauno mākslinieku. Un, kad no rīta Sudrabu Edžus pavēris durvis, viņš brīnījies – puikas ir ļoti mainījušies, jo visiem Kronenberga istabā gulētājiem ir lieli mati.
Nākamajā dienā Alberts un Marija ilgi staigājuši pa Puškina dārzu un plānojuši kopīgu nākotni, kā teikts Marijas dienasgrāmatā, «ar skūpstiem noslēdzot mūža draudzību».
Marija atgriezās Latvijā, bet Kronenbergs vēl netika prom no Krievijas: lai saņemtu atļauju ierasties Latvijā, bija jāpierāda, ka viņš nav komunistiskajā partijā un draudzīgs padomju varai. Pēc ilgām pūlēm tas viņam izdevās, un viņš atgriezās ar pēdējo Latvijas valdības organizēto bēgļu ešelonu 1921. gada 5. oktobrī. Tikmēr uz Latviju ceļoja kvēlas mīlestības vēstules: «Mīļo Mari! [..] Tevī tik daudz enerģijas, dzīvesprieka un spēka, ka tiešām ko labāku vēlēties par tādu ceļabiedri tanī nezināmā ceļā, kas ved vienalga, vai uz debesīm, vai elli.[..] Un tā es tagad dzīvoju vienās domās par Tevi. Ar kādu prieku var strādāt, ka ir – kaut aiz kalniem – dvēsele, kam to novēlēt.»
Viņas dēļ Albertam izpostītā Latvija šķiet kā skaista sapņu zeme,
un tikai viņas dēļ Kronenbergs vēlējās atgriezties, jo vecāki jau bija miruši un draugi izklīduši pa malu malām. Kronenbergs, protams, vispirms devās pie Marijas. Tas notika oktobrī, un decembrī viņi jau dzēra kāzas.
Man bija veci vecāki. Viņi apprecējās diezgan vēlu, un es viņiem uzrados, kad mammai bija četrdesmit gadu.»
Vīģes Majoros
«Vienā no pēdējām fotogrāfijām tēvs redzams labojam jumtu. Mums Majoru mājai bija šķindeļu jumts, kas nemitīgi tecēja, un Kronenbergs pats plēsa tos šķindeļus un laboja. Man šķita, ka viņš prot visu. Viņš arī kurpes lāpīja, jo pēc kara mums gandrīz nekā nebija. Vēl viņam patika un padevās dārza darbi. Mums bija daudz plūmju un ābolu. Kronenbergam patika audzēt arī visādus jokus: mums bija kukurūza, zemesrieksti un vīģes. Tās auga lielā puķpodā, un, kad kļuva aukstāks, tēvs to nesa iekšā. Vīģes neienācās tādas kā dienvidos, bet zilas kļuva un ēst varēja. Tēva draugs agronoms Pēteris Dindonis piegādāja stādus un deva padomus. Jānis Jaunsudrabiņš savā grāmatā Es stāstu savai sievai atcerējās, kā, viesodamies Majoros, viņam Kronenbergs plūcis un piedāvājis paša izaudzētos gardumus.
Pēc kara pie mums pa vasarām vienā istabiņā dzīvoja režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis ar kundzi Valliju. Viņš bija ļoti lustīgs kungs! Otru istabu īrēja Latvijas Universitātes profesors ar kundzi. Kādu vakaru visi sēdējām dārzā un runājāmies. Pēkšņi profesora kundze prasa Amtmanim-Briedītim, kur palikusi Briedīškundze. Viņš atbild: «Aizgāja čurāt.» – «Kā, lūdzu?» kundze samulsusi jautā. «Čurā!» Briedītis atkārto. Tad viņa gan apvainojās uz režisoru…»
Kāpēc Čaks saslima?
«Rīgā dzīvojām Lāčplēša ielā, tajā pašā mājā, kur dzejnieks Aleksandrs Čaks. Viņš dzīvoja kopā ar tēvu, Čadaraiņa kungu, kas bija drēbniekmeistars, ļoti solīds. Čakam vienmēr bija pašūti nedaudz vecmodīgi, bet eleganti uzvalki un mēteļi. Dzejniekam patika iedzert, un, kad reiz nebija, ko dzert, viņi ar aktieri Luiju Šmitu un vēl vienu kungu izdomājuši taisīt biznesu – gājuši uz tirgu pārdot vienu no Šmita kundzes cepurēm, iesaiņotu lielā kārbā. Darījums izdevies, pudele dabūta, bet, kad atgriezušies atpakaļ, Čaka tēvs nav laidis viņus dzīvoklī. Pa to starpu pudele tās turētājam izslīdējusi no rokām un saplīsusi. Tad visi trīs kungi bez vārda runas pagriezušies un aizgājuši katrs uz savu pusi.
Cits stāsts ir par to, kā saslima Čaks.
Mūsu augšstāva kaimiņš no laukiem bija atvedis gaļu. Tajos laikos ledusskapis bija retajam, tāpēc viņš, lai manta nesabojātos, nolika to pie atvērta loga meitasistabā. Ziema bija auksta, centrālapkures caurules aizsala. Čaks smagi saaukstējās, un slimība atstāja iespaidu arī uz sirdi. Viņš gan pārvācās dzīvot pie draugiem uz namu Ģertrūdes un Brīvības ielas stūrī, bet pēc kādas literātu sapulces, kur viņu bija kritizējuši, Čaka sirds vairs neizturēja.»
Bail no Smiļģa
Mūsu ģimenes draugs bija arī režisors Eduards Smiļģis. Man no viņa bērnībā bija briesmīgi bail, jo viņš sasveicinoties ilgi kratīja roku un cieši skatījās acīs, turklāt bija ļoti liela auguma. Savukārt viņa uzticamā līdzgaitniece režisore Felicita Ertnere bija mātes skolasbiedrene no Pēterburgas laikiem. Ciemodamās pie mums Jūrmalā, Ertnere bērniem mācīja pareizi vingrot. Grūtākais uzdevums bija kustēties tā, ka viena roka dara vienu, bet otra – citu un uz otru pusi. Joprojām nevaru šo vingrinājumu izpildīt, toties Ertnerei tas bija nieks.
Jāņus dažkārt svinējām Ertneres lauku mājās Spriguļi Siguldā. Reiz bijām jau uz iesmiem sasprauduši desiņas, kad dzirdējām, ka no kaimiņu sētas nāk līgotāji. Alus un siera bija diezgan, bet desiņu maz, tāpēc iesmus sasprauda turpat aiz mājas graudu laukā. Līgotājiem līdzi bija suņi, un tie mūsu desiņas ātri vien atrada…
Cik ganiņu ir?
«Rīgas dzīvoklī bija mātes ārstes kabinets, un pacienti sēdēja rindā. Kaut arī papum bija savs rakstāmgalds, viņš vienmēr brauca strādāt uz vasarnīcu Majoros, Viktorijas ielā. Pie virtuves bija maza istaba, kur viņš 1931. gadā uzrakstīja arī Mazo ganiņu.
Izdevēja Emīlija Benjamiņa gribēja izdot nebijuši skaistu un krāsainu latviešu bērnu oriģinālgrāmatu. Ilustrēšanu uzticēja manam tēvam, bet ilgi nevarēja atrast nevienu, kas sacerētu tekstu. Tad nu Kronenbergs pats ķērās pie darba. Pa dienām viņš rakstīja un zīmēja un vakaros brauca uz Rīgu un lasīja uzrakstīto man priekšā. Mūsu istabā bija vecāku gulta, pa vidu naktsgaldiņš un tad mana gulta. Tēvs gulēja gultā, lasīja par ganiņa ceļojumu un… ik pa brīdim aizsnaudās. Tā kā mani lasītais ļoti interesēja, es lēcu no gultas un modināju viņu, lai turpina stāstu. Ganiņš bērniem ļoti patika. Pēc tam radās vēl daudzas citas bērnu grāmatas,» saka autores mazmeita.
Interesanti, ka
Kronenbergs nekad nesvītroja savu uzrakstīto,
bet, ja bija kas labojams, pārrakstīja visu uz jaunas lapas. Tāpēc manuskripti ir ļoti viegli pārskatāmi.
Izdevēji 1958. gadā vēlējās arī padomju bērnus iepazīstināt ar grāmatu par brašo ganiņu, bet izrādījās, ka grāmatā daudz kas neatbilst jaunā padomju cilvēka audzināšanas garam. Kronenbergs negribēja labot veco ganiņu, bet sarakstīja un uzzīmēja vēl vienu grāmatu, ko vakarā jau lasīja priekšā manai meitai Ieviņai. Vēlāk, kad Raimonds Pauls sarakstīja mūziku šim darbam, viņš Zviedrijā ieraudzīja citādu – 1931. gada – grāmatu, un brīnījās: «Cik tad to ganiņu ir?» Tiešām, ir divi dažādi ganiņi!
Mazais ganiņš kļuva par tēva slavenāko darbu. Māte nolēma arī kapa pieminekli savam Albim izkalt kā mazu, drosmīgu ganiņu. To ļoti jauki paveica mākslinieks Juris Mauriņš. Tēvu apglabāja Meža kapos, dakteru kalniņā, kur guļ arī profesors Pauls Stradiņš un izcilais ķirurgs Arčils Mačabeli.
