• Šobrīd

    weather img

    Rīga +29°C Skaidrs, Z vējš, 2.06 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Kā nepazaudēt sevi mātes lomā?

    Laimīgai mammai
    Agra Lieģe-Doležko
    Agra Lieģe-Doležko
    19. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Par to, ka jaunajā mātes lomā sieviete var justies pazudusi, dzirdam visai bieži. Tas nav neparasti, jo ir viegli pazaudēt pamatu zem kājām un pārliecību par sevi situācijā, kad no līdzšinējās un bērna piedzimšanas rezultātā radušās jaunās eksistences jāveido jauna identitāte.

    Kāpēc sieviete mammas lomā jūtas pazaudējusi sevi un kā šādā situācijā palīdzēt, skaidro biedrības «Debesmanna» veidotāja, integratīvās terapijas speciāliste Iveta Parravani.

    Prioritātes pēc bērna piedzimšanas nešaubīgi mainās, taču man šķiet, ka ir faktori, kuriem pēc bērna piedzimšanas ir lielākas iespējas graut mūsu pašvērtējumu un likt apšaubīt mūsu identitāti, kā arī radīt grūtības veidot jaunas, veselīgas attiecības ar sevi…

    Kļūšana par māti liek veidot jaunu identitāti – iepriekšējā situācija ir būtiski mainījusies un ignorēt to nav iespējams. Taču mēs esam atšķirīgas: kāda sieviete mātes lomā var justies pavisam pazudusi, bet citai tā ir iespēja sevi atklāt no jauna. Pazaudēšanās, iespējams, kādai ir pat vieglāks veids nekā adaptēšanās jaunajā situācijā – uz laiku pazust mātes lomā pats par sevi nav nekas slikts, ja šajā procesā jūties labi. Un tomēr – kad pagājuši pirmie pāris mēneši, kuru laikā būt gandrīz saaugušai ar zīdaini ir pilnīgi normāli, mammai jāapzinās, ka visa viņas eksistence un piepildījums nav saistīti tikai ar bērnu vien. Runa nav par to, ka obligāti ātri jāatgriežas profesionālajā dzīvē, bet par to savas esības daļu, kas eksistē ārpus bērna.

    Savā pieredzē ar klientēm nereti esmu novērojusi tieksmi uz pāraprūpi, tā saukto helikoptera principu bērna audzināšanā (angliski – «helicopter parenting»), kas nenāk par labu nedz mātei, nedz bērnam. Situācija, kurā sieviete mātes lomu saredz kā savu vienīgo un ne mirkli nevēlas būt atšķirta no bērna, nav veselīga arī bērnam. Bērns pats no vecākiem atdalīties neprot – vecāku ieviestais aprūpes modelis ir vienīgais, ko viņš zina par pasauli, tāpēc bērna «atlaišana» ir vecāku pienākums. Protams, tas neattiecas uz zīdaini, kuram patiešām nepieciešama vecāku nepārtraukta klātbūtne. Taču ilgstoša savu vajadzību ignorēšana rada nelabvēlīgas sekas un sevis «pazaudēšana» jebkādos apstākļos nav veselīga un ieteicama.

    Sajūta, ka pēc bērna piedzimšanas esi sevi pazaudējusi, veidojas arī objektīvu apstākļu dēļ – līdzšinējās autonomijas trūkums, liela daļa iepriekš brīvi pieejamo un ierasto nodarbju vairs nav iespējamas, ikdiena mainījusies līdz nepazīšanai…

    Jā, bērna ienākšana ģimenē maina situāciju par 180 grādiem – pilnībā mainās ikdiena, partnerattiecības, būtisku lomu spēlē arī iepriekš iecerētais un izsapņotais, finansiālie apsvērumi, kontroles zaudēšana. Vienkārši sakot, tu vairs nevari darīt daudz ko no tā, kas bija svarīgs līdz šim. Protams, ir lietas, ko vari paveikt kopā ar mazuli, kurš vismaz uz laiku tev ir piesaistīts nepārtraukti, bet tas arī ierobežo un nereti rada spriedzi. Arī sociālā dzīve mainās līdz nepazīšanai. Autonomijas zaudēšanu kāda var panest vieglāk, bet citai var būt ārkārtīgi smagi. Apziņa, ka nevari vienkārši piecelties un kaut kur aiziet, var būt klaustrofobiska. Būtiska nozīme ir arī tam, cik ļoti grūtniecības laikā iztēlotais atšķiras no realitātes, – tas zaudējuma sajūtu var padarīt vēl smagāku.

    Sajūta, ka sāc sevi zaudēt, var novest arī līdz pēcdzemdību trauksmei un depresijai. Krītas pašapziņa un pašvērtējums, šķiet, ka vairs neesi nekas – nedz tas cilvēks, kāds biji līdz šim, nedz arī īsti mamma. Liekas, es taču gribēju būt mamma, vēlējos ģimeni, bet tagad jūtos pazudusi: neesmu pārliecināta par to, ko daru, sašķobījušās arī attiecības ar vīru, jūtos izgāzusies mātes lomā. Var likties, ka citiem viss sanāk, tikai man ne. Pēcdzemdību depresija savā ziņā izpaužas kā nespēja justies savā ādā, un par šo pieredzi ir svarīgi runāt. Ir jāļauj sev arī izsērot iepriekšējo sevi, iepriekšējo dzīvi un ikdienu.

    Jācenšas pakāpeniski pieņemt, ka viens dzīves posms ir noslēdzies, nācis klāt kaut kas jauns, kas atnesis neizbēgamas pārmaiņas.

    Tā ir iespēja sevi atklāt jaunā veidā.

    Droši vien, lai cik reālistisks pirms bērna piedzimšanas būtu skatījums uz gaidāmajām pārmaiņām, realitāte tāpat vienmēr atšķirsies no iedomātā. Man šķiet, pie vainas ir arī tas, ka mātišķuma negatīvās sajūtas un pieredze reti tiek paustas publiski.

    Tā ir, lai gan šķiet, ka nu jau uzdrīkstamies rādīt nedaudz vairāk no savas patiesās dzīves. Man ļoti patīk «Instagram» konts «My First Year Too», kas mammai var kļūt par atbalstošu plecu, virtuālo «ciemu», kur justies mazāk vientuļai savās sajūtās. Nākas gan rēķināties – jo smagāka pieredze, jo skarbāk kāds to var komentēt. Te diemžēl jāmet akmens mūsu pašu, mammu, dārziņā, jo visbiežāk tieši mēs cita citu arī nosodām. Mēs tik reti spējam otrai mammai pateikt, cik labi viņai viss izdodas vai ka mēs jūtam līdzi grūtībās un tas pāries… Ļaujot citiem apšaubīt sevi, savus un savas ģimenes lēmumus, iekšējā kritiskā balss kļūst aizvien skaļāka. Te man gribas ieteikt: «Nesalīdzini cita skatuvi ar savām aizkulisēm!» Mēs par citiem zinām tikai to, ko viņi grib mums parādīt. Vēl man ļoti bieži savām klientēm gribas teikt: «Neņem galvā to, ko saka citi!» Tas, kas der viņiem, var nederēt tev, un tas ir normāli! Tas, kas tev der, ir tas, kas, vienkāršos vārdos runājot, palīdz tev saglabāt veselo saprātu.

    Man tas bija darbs – zināju, ka bez tā nespēšu iztikt. Protams, ir pilnīgi normāli arī vēlēties pēc iespējas ilgāku laiku pavadīt mājās ar bērnu, taču absurds šķiet apkārtējo nosodījums par vienu vai otru izvēli…

    Bērna kopšanas atvaļinājumā pavadītais laiks var izrādīties arī lielisks izaugsmes posms, lai pārvērtētu savas intereses un stiprās puses. Nereti izrādās, ka, paņemot pauzi, saproti – iepriekšējā loma vai līdzšinējā karjera nav bijusi līdz galam piemērota, secinot, ka vēlies iegūt jaunas prasmes, pamēģināt kaut ko jaunu.

    Protams, to, kā domājam par atgriešanos profesionālajā dzīvē, lielā mērā ietekmē vide un arī apkārtējo uzskati. Es pati atgriezos darbā, kad bērniem bija deviņi mēneši, tas man bija nepieciešams, lai nepazaudētu sevi. Darbā man bija iespēja atgūt savu vērtību, būt starp cilvēkiem, darīt kaut ko, kas man patīk, izdodas un dod gandarījumu. Protams, tas cēla arī manu pašapziņu.

    Te man gribas uzsvērt: šie ir lēmumi, kas katrai ģimenei jāpieņem individuāli. Ja vēlies agri atgriezties darbā, nav jāpiespiež sevi ilgāk palikt mājās. Ja ģimene ir spējīga nodrošināt mazulim pienācīgu aprūpi vecāku prombūtnes laikā, tas ir pilnīgi normāls risinājums. Un nevajag ļaut sevi pārmākt vainas apziņai un sākt domāt, ka šādi bērns tiek traumēts, – tā mēs tikai «iebraucam grāvī».

    Man ir radies iespaids, ka Latvijā, vismaz dažos informatīvajos «burbuļos», šāda pārliecība pastāv: tiek uzstāts, ka pareizi ir vairākus gadus pavadīt mājās ar bērnu, un šīs ziņas adresāts pamatā ir tieši bērna māte, izceļot viņas pārāko lomu bērna aprūpē un ignorējot to, ka vecāki, iespējams, bērna aprūpi vēlas organizēt līdzvērtīgi.

    Teorijas, protams, ir visdažādākās, bet svarīgi atcerēties, ka ne viss, kas rakstīts grāmatā, ir jāņem vērā un jārealizē savā ikdienā. Ja gudrā grāmatā izlasi, ka trīs gadus jāpaliek mājās ar bērnu, un tomēr apzinies, ka tas tevi ietekmēs negatīvi un tādējādi būsi mazāk emocionāli pieejama arī bērnam, tad kāds no tā labums?

    Katram pašam ir svarīgi izvērtēt, kas izdodas un patīk, kas tevi padara par labāko sevis versiju.

    Ja tevi piepilda darbs, tad, pārnākot mājās, tu spēj būt pavisam cits cilvēks, ar cita līmeņa atdevi.

    Mana atklāsme, kuru iekšēji diezgan ilgi noliedzu, – mājās es enerģiju tikai tērēju, savukārt to atgūt man ir iespējams vien ārpus mājām.

    Katram vecākam ir svarīgi atrast šo savu resursu – vietu, lietu, aktivitāti, kurā enerģiju iespējams atjaunot. Tam nav jābūt tikai darbam – tas var būt jebkas. Klientes nereti sūdzas, ka viss – spa, masāžas, atpūta viesnīcā – ir ļoti dārgs. Jā, bet var aiziet uz parku un palasīt grāmatu, iziet pastaigā, rakstīt dienasgrāmatu vai mēģināt uzrakstīt dzejoli – tas nemaksā neko. Šai atpūtai nav jābūt ekskluzīvai.

    Sevis pazaudēšanai mātes lomā ir saistība arī ar «mātišķo vārtu sargāšanu» (angliski – «maternal gatekeeping») – situāciju, kad māte bērna tēvu tīši vai netīši pozicionē kā nezinošu, nekompetentu, tādu, kam bērnu pat īsti nevar uzticēt, māte pati sevi «piesien», jo otram vecākam nespēj līdz galam uzticēties.

    Mammas nereti saka: «Viņš neprot, viņam nesanāk, viņš uzliek «pamperu», bet tas pēc brīža jau ir nokritis…» Tas nekas, arī tev taču viss vienmēr nesanāk uzreiz, vai ne? Neviens no mums prasmes neiegūst bez prakses – mēs taču visi it kā apzināmies, ka mācāmies no kļūdām. Bet, ja neļaujam otram mācīties apgūt šīs prasmes… Bieži šāda nostāja veidojas, jo vecāki ko līdzīgu ir pieredzējuši paši savās ģimenēs. Bērnībā mamma vienmēr bijusi galvenā, visu varošā, bet tētis no bērna aprūpes jautājumiem neko nav sapratis, un šis modelis tiek atkārtots. Tā, pašiem nemanot, šī neticība un neļaušana noved līdz vainošanai – aizvainojumam par to, ka vīrs neko nedara un nepalīdz, baidās zīdainim pat pieskarties. Bet nereti mēs pašas viņu no bērna aprūpes esam «izgrūdušas» un šos vārtus aizvērušas. Bērnam ir vajadzīgi abi vecāki. Nedrīkstētu būt tā, ka viens ir visu varošs lēmumu pieņēmējs, bet otrs neko nemāk vai labākajā gadījumā ir palīgs.

    Lai arī gandrīz vienmēr vecāku uzmanības centrā nonāk zīdainis, patiesībā ir svarīgi, lai partnerattiecības joprojām būtu «topa» augšgalā. Uzturēt tās pēc bērna piedzimšanas ir smags darbs, un bieži tam ļoti pietrūkst resursu. Vecāku atšķirīgās ikdienas pieredzes to apgrūtina vēl vairāk: ja sieviete pavada ikdienu četrās sienās un partneris mājās ierodas tikai vakarā, nereti sarunāties iecietīgi un ieinteresēti ir ļoti grūti. Šķiet, mēs dzīvojam pēc noklusējuma pieņēmuma – tas otrs ir pieaudzis cilvēks, viņš sapratīs, viņš var pagaidīt, bet patiesībā partnerattiecības ilgstošu atsvešināšanās posmu var neizturēt.

    Tāpēc ir būtiski atrast laiku, kuru pavadīt kopā, patiešām pievēršoties otram – kaut vai 30 minūtes, kaut vai vienreiz nedēļā.

    Bieži pat brīžos, kad esam atraduši laiku pabūt divatā, mēs joprojām runājam tikai par bērniem – bet vajag parunāt par mums pašiem! Jāatrod veids, kā papildināt resursus, lai sadzirdētu gan partneri, gan pati sevi.

    Mammu pieredze

    Stāsta Zanda Balode:

    «Tā kā man nācās agri atgriezties darbā, ātri bija jāmācās, kā savienot daļu savas vecās dzīves ar jauno lomu. Lai arī būt mammai, protams, bija pāri visam, man tomēr bija svarīgi sajust, ka tā nav mana vienīgā loma. Slikti gulētas naktis un pilnas slodzes darbs ar maziem bērniem nav labākais savienojums, tā ka nogurums bija liels, bet enerģijas apmaiņa un vides nomaiņa man ir svarīgas.

    Kad pavadu laiku ar bērnu, cenšos darīt lietas, kas arī man ir saistošas, piemēram, fotografēšana, augu apčubināšana un ēst gatavošana. Abi rosāmies, un abi esam laimīgi. Ja būvējam torņus no klučiem vai spēlējamies ar smiltīm, arī tad cenšos atrast īso mirkli sev, kad esmu ļoti apzināti klātesoša, pat ja tā ir smilšu kūkas cepšana, jo laika ir tieši tik daudz, cik ir, un ir jāiemācās to izmantot lietderīgi. Man šķiet, ir svarīgi vispār saprast un zināt, kas ir tas, kas tev ne kā mammai ir svarīgi tieši šajā dzīves posmā. Bija brīži, kad šķita, ka man jau nekā cita nav, tikai darbs un bērns, bet tad, nedaudz paanalizējot, sapratu, ka es taču daru tik daudz ko, kas ir mans, vien tagad tas dažreiz ir citādā formātā – blakus ar otru, savu mazo.»

    Pieredzē dalās Olga Dragiļeva:

    «Dēls piedzima nepilnu mēnesi pēc tam, kad Latvijā pirmo reizi izsludināja ārkārtējo situāciju Covid-19 pandēmijas dēļ. No ikdienas, kas bija piepildīta ar sižetu pētīšanu, montāžu, saspringtām intervijām, nonācu dubultā izolācijā. Neizbēgamā vientulība, kas piemeklē katru jauno vecāku, manā gadījumā sakrita arī ar mājsēdi. Turklāt tobrīd visi ģimenes locekļi, kas varētu palīdzēt ar dēliņa auklēšanu, dzīvoja ārzemēs un mēs ar vīru bijām divatā. Tas bija ļoti grūti. Grūti pat aprakstīt sajūtu, kad par 100% pazaudē savu identitāti, pat poliklīnikā tevi vairs nedēvē vārdā, bet par sauc par māmiņu. Visvairāk man pietrūka intelektuālā piepildījuma. Jā, nespēja normāli ieiet dušā vai vienatnē paēst (siltas!) pusdienas nogurdina. Bet visa mana būtība ir saistīta ar problēmu risināšanu, domāšanu, rakstīšanu, un pēkšņi tā visa vairs nebija, nebija pat laika un spēka sekot ziņām un starptautiskiem notikumiem. Mans prāts bija izslāpis.

    Atskatoties uz šo laiku, nezinu, ko es būtu varējusi darīt citādi. Šis vienkārši bija jāpārdzīvo. Es pat nevaru pateikt, ka būtu gribējusi zināt vairāk, jo diezgan daudz esmu lasījusi par līdzīgām pieredzēm. Taču citu pieredze nevar sagatavot tai izmisuma sajūtai, kad attopies jaunajā dzīvē un lomā. Ar šo es negribu teikt, ka viss pusotrs bērnkopības gads bija slikts, bet noteikti daudz labāk jūtos tagad, kad manu ikdienu piepilda ne tikai rūpes par dēlu.»

    Daina Tabūna:

    «Pirms bērna piedzimšanas nolēmu, ka pirmos trīs četrus mēnešus pilnībā veltīšu dēlam, bet pēc tam gan būtu jācenšas palēnām atgriezties pie iesāktā romāna rakstīšanas. Pirmie «zīdainības» mēneši pagāja, bet romānam nepieķēros vēl ilgi. Pat tad, kad gadījās brīvāks brīdis, man bija grūti emocionāli pārslēgties uz pilnīgi citu domāšanas režīmu. Šajā laikā mēdza būt sajūta, ka bērns ir pilnībā uzsūcis manu personību. Tagad, kad Knutam tuvojas divu gadu slieksnis, šādas domas mani vairs nevajā – lai gan lielākā daļa manas ikdienas joprojām paiet rūpēs par viņu.

    Noteikti man ir palīdzējušas dažas praktiskas pārmaiņas, piemēram, noruna, ka no rītiem brokastis bērnam iedod tētis, kamēr es vēl paguļu (naktī mazo midzinu es), kā arī tas, ka vienu dienu nedēļā vīrs ir iecelts par galveno aprūpes personu. Ļoti arī novērtēju, ka vismaz uz dažām stundām nedēļā pie mums tagad nāk auklīte. Bet šo soli varējām spert tikai tad, kad es un bērns bijām tam gatavi.

    Būt jaunajai mātei ir ne tikai ārkārtīgi intensīvs, nogurdinošs darbs, kurā nemitīgi jāuzņem jauna informācija un jāsaskaras ar nebijušu problēmu risināšanu; man un, pieņemu, arī daudzām citām tā ir bijusi arī jaunas kaislības atklāšana. Būt kaislīgi pārņemtam ar kaut ko nozīmē tajā pazust, un reizēm tam vienkārši ir jāļaujas. Līdz ar to mans galvenais padoms savam pagātnes «es» būtu – uzticēties, ka tu neesi pazudusi; tu tikai atklāj jaunu sevis daļu.»

    Pieredzē dalās Lauma Vītola:

    «Pirms dzemdībām apņēmos nepazaudēt sevi mātišķumā un nebūt mātei klišejai ar kārtējo māmiņblogu vai auskaru bodi. Lieki sacīt, ka līdz ar jauno mātes lomu mans snobisms izčibēja vienā acumirklī. Izrādās, ka mātišķums ir neatņemama manis daļa, un tas bija jāpieņem.

    Pieņemšana gan nenāca viegli. Izmisīgi vēlējos laiku tikai sev, kas, pandēmijas izolētībā audzinot mazu bērnu divatā ar vīru, nenācās viegli. Uzņēmos lietas, kam cerēju atrast vairāk laika un citus resursus, nekā tas izdevies līdz šim. Domu atslodzei pastaigās ar mazuli klausījos podkāstus un risināju garas sarunas galvā pati ar sevi, līdz uzrunāju savu kursabiedri Elzu, kura doktorantūrā pēta mūsdienu mātišķumu, ar ideju podkāstam tieši par šo tēmu. Tā tapa «Stāvi pie ratiem» – podkāsts par «vecākošanās» pieredzi, nevis bērnu audzināšanu. Tā veidošana apvieno manas vajadzības pēc hobija, radošā procesa un komunikācijas. Podkāsts vienlaikus ir ikdienas mātišķuma pieredzes normalizēšana, izklaidējoši akadēmiska diskusija par dažādiem sociāliem «vecākošanās» konceptiem un vienkārši saruna ar labāko draudzeni.

    Lai gan citi mani centieni nepazaudēt sevi pamazām tiek atlikti, jo ikdiena nereti izrādās pārlieku intensīva, lai pagūtu visu, ko esmu uzņēmusies un gribētu īstenot, podkāsts beigu beigās izrādījies tas banālais «māmiņhobijs», kurš ļauj būt pašai, kalpojot par tiltu starp veco un jauno mani.»

    Stāsta Katja Zilpauša:

    «Man šķiet, ka mātes lomā sevi tā pa īstam man nemaz nesanāca pazaudēt, drīzāk otrādi – ik pa brīdim man tā šķiet garlaicīga un man ir grūti aizmirst par visu, ko varētu darīt ārpus tās. Ļoti mīlu abus savus mazuļus, bet rutīna un brīvības ierobežojumi, kurus ievieš bērni, nozīmē, ka daudz kas vai nu nav izdarāms, vai prasīs ievērojami vairāk laika un būs sarežģītāk. Un man ne vienmēr tam pietiek enerģijas.

    Abos dekrētos manas fiziskās un garīgās veselības atslēga ir bijušas palīdzīgas rokas. Draudzene, aukle, mamma, tētis, PEP mamma, mammu grupiņas – visi šie resursi, ja vien tie ir pieejami, ir jāizmanto. Jāatzīst, ka izpratni par palīdzības vērtību ieguvu tikai ar otro bērnu – pirmajā reizē pārāk ilgi centos visu darīt pati, par ko dārgi maksāju ar izsīkumu, kuru pēc tam «salāpīt» ir krietni grūtāk, nekā laikus atrast uzticamu auklīti kaut vai uz dažām stundām nedēļā.

    Lai grūtos brīžos neaizmirstu, kas tevi iepriecina, izveido sarakstu vismaz ar 25 lietām un pieliec to pie ledusskapja. Katru reizi, kad parādās minūte sev, izmanto kādu no šīm idejām!»

    Zināji?

    Ivetas Parravani izveidotā biedrība «Debesmanna», kuras pārstāvji vada arī vairākas atbalsta grupas sociālajos tīklos, jaunajiem vecākiem piedāvā informāciju un palīdzību dažādos ar mentālo veselību (pirmsdzemdību un pēcdzemdību depresiju, grūtsirdību, trauksmi, pēcdzemdību psihozi utt.) saistītos jautājumos.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+