Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Ar kādām izjūtām sagaidījāt dēliņa pieteikšanos šajā pasaulē?
Zane: Mūsu Kristaps vienkārši atnāca tad, kad tam vajadzēja notikt. Taču atceros to sajūtu, kāda bija, kad uzzināju – esmu stāvoklī. Tagad! Viss, tu vairs nevari pārdomāt. Tas nav kā veikalā – nē, es tomēr nepirkšu, vēl neesmu samaksājusi. Bērniņš vienkārši nāk, un tagad – saturieties!
Jānis: Viņš bija ļoti laipni gaidīts, mūsu durtiņas viņam bija atvērtas. Netika paģērēts, ka viņam tagad jānāk, bet gaidīts dēliņš bija ļoti. Viņš varēja nākt, kad vien gribēja. Ir cilvēki, kas ieplāno – šis laiks mums derētu pēc horoskopa vai šis derētu tāpēc, ka biznesā mierīgāks brīdis. Mums bija ērti jebkad, kad viņš izlems. Un sajūtu, ka viņš ir ļoti gaidīts, gribējās dēliņam iedot jau no pirmās minūtes, kad par viņa nākšanu uzzinājām. Lai gan sākumā cilvēka prātam ir grūti aptvert procesu, kas iesācies un tikai daļēji atkarīgs no tevis. Tu vienīgi vari darīt labāko, ko vari, lai daba var veikt savus dievišķos procesus. Bet to gan nevar noliegt, ka, uzzinot par bērniņu, ģimenē parādās pilnīgi cita siltuma sajūta.
Un kādas bija izjūtas gaidību laikā? Dzirdēti stāsti par nelabumiem, vajadzības pēc īpašiem produktiem.
Zane: Man bija ļoti viegli, nejutu nekādus grūtumus. Šķiet, man arī visu laiku bija diezgan labs garastāvoklis.
Jānis: Ne miņas no grūtnieču kaprīzēm!
Zane: Gaidīšanas laiku atceros kā kaut ko ļoti jauku. Jo sākumā jau tu tikai zini, ka TAS notiek, taču tā īsti nespēj ne apzināties, ne just. Tu saproti – tevī aug bērniņš. Bet, lai to aptvertu, vajadzīgs laiks. Iespējams, pat šobrīd, kad Kristaps jau ir krietni paaudzies, tā pa īstam vēl neesmu to aptvērusi. Skaista gaidīšana ar skaistu nezināmo. Varējām tikai iztēloties, kā mēs sēdēsim uz dīvāna un viņš turpat rotaļāsies vai mūs sauks. Un tad tas tiešām notiek realitātē!
Jānis: Ar apbrīnu un pateicību joprojām uzlūkoju gaidību astoņarpus mēnešus. Un mēs bieži sakām dēliņam paldies par to, ka viņš izvēlējās tieši mūs. Vaicājam, kā viņš tā izlēma, ka tieši mēs esam pelnījuši viņa svēto klātbūtni. Viņš atnācis pie mums ar savu skoliņu un uzņēmis mūs savā klasē.
Patiešām ir sajūta, ka pie mums atnācis vieds skolotājs un parādījis pilnīgi jaunas durvis un istabas mūsu iekšējā mājā.
Arī mūsu dzīvojamajā mājā viņš parādījis daudz vietu un lietu, kas jāpaceļ mazliet augstāk. Izrādās, ir tik daudz bīstamu stūrīšu, priekšmetu un skapīšu.
Zane: Un tik daudz vietu, kur tieši var iespiest tādu mazu pirkstiņu. Tu tam pat nevari sagatavoties. Katra jaunā attīstības fāze pēkšņi atnāk, un viss.
Jānis: Var tikai apbrīnot, kā daba izplānojusi, cik pakāpeniski viss notiek. Kaut vai gaidīšanas laika nogrieznis – tas ir ārkārtīgi precīzi aprēķināts un nomērīts, lai visos aspektos, ja vien patiešām vēlies, varētu sagatavoties. Gan fiziski, gan praktiski.
Un kā jūs gatavojāties?
Zane: Mums gribējās, lai mūsu bēbītis domā, ka mēs esam mazliet kārtīgāki nekā īstenībā. Sistematizējām dažus nekārtīgus stūrus. Izdarījām praktiskas lietas – lai viņam būtu savs stūrītis un visas nepieciešamās lietas. Tiesa, bēbītim jau pēc būtības vajadzīgs ļoti maz, lietas vairāk vajadzīgas viņa aprūpētājiem.
Jānis: Gribējās, lai māja ir pēc iespējas kārtīga. Droši vien pēdējo reizi ilgākā laika posmā. (Smejas.) Mēs nopirkām skapi, kur salikām drēbes, citas lietas. Bet – kas attiecas uz bērna lietām… Kā man teica Elīna Kolāte, kam bērniņš bija piedzimis neilgi pirms mūsējā, – ir viens liels loks, kurā cirkulē visi bērnam nepieciešamie priekšmeti. Var iztēloties, ka tie bezsvara stāvoklī rotē kosmosā orbītā – ratiņi, autosēdeklīši, šūpulīši, drēbītes. Katrs, kam vajag, pieslēdzas orbītai, paņem, ko vajag, palieto un tad atkal noliek atpakaļ. Protams, ir lietas, ko vēlies speciāli nopirkt savam bērniņam. Bet pasaulē jau ir tik daudz lietu, ka katram pirkt visu jaunu ir ļoti izšķērdīgi. Bet varbūt to saku tāpēc, ka esmu vienīgais bērns ģimenē un neesmu piedzīvojis, ka jāvalkā brāļu un māsu novalkātais apģērbs un apavi, jāspēlējas ar viņu mantiņām. Vairāk esmu par to, lai ratiņi, šūpulīši un citas lielās lietas ceļo no paaudzes uz paaudzi. Esmu par lietotām, bet labām lietām, nevis jaunām, kas pēc īsa brīža salūst.
Zane: Tā ir arī ļoti forša sajūta, ka vienā šūpulītī gulējuši vairāki mazie rūķīši un gulēs vēl. Un vēlāk viņi visi kopā spēlējas.
Jānis: Vienalga, šūpulītis, pārtinamais galdiņš vai autokrēsliņš, tajā jau uzkrājas arī enerģētika. Un spēcīgā pievienotā vērtība no tā tikai vairojas.
Izstāstījāt par praktiskām lietām, bet kā ar fizisku un emocionālu gatavošanos?
Jānis: Milzīgu paldies gribam pateikt Stārķa ligzdai un Dinai Ceplei, kā arī mūsu vecmātei Mārai Griezei un Siguldas slimnīcai. Šie cilvēki dzemdību procesu pavērsa par ļoti skaistu, izpratnes pilnu notikumu. Dinai paldies par to, ka viņa pagriezusi cilvēku domāšanu dabisku dzemdību virzienā, ļāvusi tās izprast. Bet Mārai paldies par to, ka viņai piemīt vārdos neaprakstāma vērtība – viņa sajūt vairāk nekā fizioloģiskā vai medicīniskā līmenī. Viņa sajūt arī enerģētisko klātesamību, kas ir šajā procesā. Esot blakus Zanei, man šķita – viņa ir drošās rokās.
Zane: Arī man pašai bija pārliecība, ka esmu drošās rokās. Mūsu paaudzei velkas līdzi padomju laiku stereotips par dzemdībām kā par drausmīgu pārbaudījumu. Tas būs traki, vienkārši izturi! Skaidrs, ka tas ir traki, tas nav spa apmeklējums.
Bet tas grūtais un brīnišķīgais ir dzemdību procesā gan atrast skaisto, gan saprast – grūtums nav tāpēc, lai tevi pamocītu.
Tas nepieciešams gan tavam ķermenim, gan bērniņam. Turklāt tu esi ar cilvēkiem, kas šo redzējuši tūkstoš reižu un labi pārzina visu, kas notiek.
Jānis: Un izved tevi šim ceļam cauri, liekot saprast – tas ir normāli. Lai gan dzemdību procesa sāpju daļa ir grūti aptverama, tā tomēr ir procesa sastāvdaļa. Un sievietei svarīgi ieņemt pozīciju, ka nav jāvairās no sāpēm, bet jāiet tām pretī, jāienirst tajās. Man šķita – jāveic liels garīgs salto, lai to paveiktu. Protams, man kā cilvēkam, kas ir blakus, bija svarīgi līdzi izdzīvot, nepaaugstinot stresa līmeni, bet nomierinot. Izjūtas man bija divējādas. No vienas puses, gribējās pasargāt savu tuvāko cilvēku no tik sāpīgas pieredzes. Tajā pašā laikā bija būtiski pieslēgties procesa risināšanai. Tāpēc jau ir tik svarīgi atrast īstos sagatavošanas kursus, atrast īsto cilvēku, kas palīdz dzemdībās.
Zane: Man šķita būtiski tas, ka zinājām visas dzemdību fāzes. Tad tu apzinies – jā, ir sāpīgi, bet es eju tālāk. Tajā brīdī pulkstenim ir relatīva nozīme, bet tādi, tēlaini izsakoties, plāna punkti palīdzēja apmēram saprast, cik tālu procesā esam. Protams, bija brīži, kad gribējās, lai tas viss ātrāk beidzas. Būtu vieglāk paņemt šprici un to visu padarīt vieglāku. Bet, no otras puses, tev jau to nemaz negribas…
Tas, ka tiec tam cauri, iedod jaunu apziņu par savu spēku?
Zane: Jā. Tu esi piedzīvojusi tādas sāpes, par kurām neesi zinājusi, ka tādas eksistē. Apziņa, ka esmu varējusi to izdarīt, ir tāda interesanta. To nevari iekļaut savā CV. Bet tā ir liela sajūta. Izrādās, tevī ir tāds spēks, par kādu tu nemaz neesi nojautusi.
Siguldas slimnīca ir tālu no jūsu mājām. To izvēlējāties tāpēc, ka tajā pieļauj maksimāli dabisku dzemdību procesu?
Zane: Vecmāte Māra dzemdības pieņem vai nu mājās, vai Siguldas slimnīcā, tas arī bija izšķirošais. Mājas dzemdības man negribējās, jo īsti nezināju, kā reaģēs mans ķermenis. Man viss varēja iet kā pa diedziņu, bet varēja arī neiet. Zinu, ka vecmātes izdara labāko, ko var. Tomēr man psiholoģiski vajadzēja drošības sajūtu – ja nu kaut kas, tur būs viss, lai man palīdzētu.
Vēl viena lieta – iztēlojoties savas mājas, es jau zinu, kā izskatās istabā, virtuvē, vannasistabā. Un man būtu ļoti grūti vizualizēt, kā tas būtu, ja tur piedzimtu bērniņš. Tā, visticamāk, būtu ļoti idilliska vide. Tomēr man bija sajūta, ka pēc tam, kad viss būs noticis, man ļoti gribēsies atgriezties mājās. Tādiem priecīgiem, pacilātiem, ar dažādiem gardumiem somā… Īsāk sakot, man vienkārši negribējās, lai bērniņa dzimšana notiek mājās. Bet es nesaku, ka vienmēr to negribēšu.
Un tu, Jāni, juties tā, ka vari Zanei šajā ceļā iet līdzi?
Jānis: Biju pavadījis daudz laika, domājot, kā tas būs. Mēnešus līdz dzemdībām biju psiholoģiski gatavojies, domājis par procesiem, kas notiek gan fizioloģiski, gan garīgi. Bet, protams, iztēloties, kā tieši tas notiks un cik spilgta būs šī diena, neviens cilvēks nevar. Kopš brīža, kad sapratu – šis būs datums, ko rakstīsim kā sava bērniņa dzimšanas dienu –, centos vadīties pēc tā, ko biju mācījies un sapratis. Apmēram nojautu, kā Zane jūtas, kādi procesi attiecīgajā brīdī notiek pēc laika plāna. Centos, lai ir mana klātbūtne, mans plecs, bet nav manas individualitātes.
Zane: Lai nebūtu jūtams, ka esi vienīgais bērns ģimenē?
Jānis: (Iesmejas.) Jā, lai neparādītu, cik MAN šī ir nozīmīga diena dzīvē. Kaut gan tā tiešām bija diena, kas mainīja manu dzīvi. Tas bija skaistākais un atbildīgākais notikums, kurā man līdz šim bijis tas gods būt līdzās.
Zane: Saprotot, ka nevar piedalīties tiešā veidā, Jānis kārtoja dažādas saimnieciskas lietas, un tas bija ļoti jauki. Iepriekš bijām sagatavojuši mūziku, bet tobrīd man šķita – nu kāda vispār mūzika?! Tad Jānis rūpējās par gaismu, uzmanīja, lai mani nekas netraucē, deva padzerties, uzmundrināja. Dzemdību brīdī nebiju ieslīgusi apātijā un to visu ļoti novērtēju.
Jānis: Zinot, cik maiga dvēsele Zane ir ikdienā, mani pārsteidza milzīgais spēks, kas pamostas cilvēkā atbildīgā brīdī. Kad mātes instinkts pa īstam uzplaukst un tālāk kā tāda saule spīd ik dienu. Atceros ārkārtīgi jaudīgo acu skatienu un neprātīgi spēcīgo rokas tvērienu. Es turēju Zanes roku, un man bija sajūta, ka mana roka tūlīt sadalīsies pa kauliņiem. Bet es turējos kā vīrs pie savas sievas. (Smejas.)
Kristaps piedzima 3. februārī, un tieši šajā dienā man bija paredzēts koncerts Londonā. Tā kā dzemdību datums bija nolikts desmit dienu vēlāk, man šķita – būtu pārlieku piesardzīgi to atcelt. Tomēr es to izdarīju. Intuīcija teica, ka tas jādara. Līdz ar to mājās varēju būt gan pirms bērniņa piedzimšanas, gan pēc tam, un es nenožēloju nevienu stundu vai dienu, kad atliku savus darbus. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs laiks.
Un kāda bija jūsu un Kristapa sastapšanās?
Zane: Ļoti jauka. No vienas puses, bija sajūta, ka pasaulē ieradies pilnīgi jauns cilvēciņš, no otras – bija sajūta, ka esmu satikusi kādu, ko jau sen esmu gaidījusi. Līdzīgi kā tu lidostā gaidi kādu atlidojam un esi ļoti priecīgs, kad durvis atveras un viņš beidzot nāk ar savu čemodāniņu. Bija sajūta – beidzot esam visi kopā.
Ļoti skaists bija arī brīdis, kad bērniņu ielika tēta rokās. Beidzot varēju dēliņu kārtīgi apskatīt. Tik mazas rociņas, kājiņas. Tad tāds viņš ir!
Jānis: Tikai mūsu acis viņu vēl nebija satikušas, citādi ar viņu jau bijām sastapušies, un tā bija brīnišķīga sajūta. Tas taču ir mūsu Kristapiņš… Tas taču bija viņš, kurš piedzima. Tāds brīnišķīgs plāns, kuru īstenojis Dievs.
Zane: Mūsu vecmāte dzemdību laikā prasīja: «Kā sauc jūsu bērniņu?» Man tas likās superīgi, jo mums taču jāpasauc bērniņš, lai nāk pie mums. Un kā citādi to izdarīt, ja ne saucot viņu vārdā? Tā mēs viņu sasaucām…
Jānis: Pats interesantākais ir savā prātā no fantāzijas kategorijām pārcelties uz realitāti. Sevišķi ar pirmo bērniņu – savilkt kopā pilnīgi neaptveramo pasauli, neizskaidrojamo brīnumu ar to, ka viņš ienāk tavā reālajā dzīvē. Viņš ir tavās rokās – viņam ir īsta miesa, īsts prāts, personība, sava istaba. Un tālāk jau savas intereses, skolas gaitas, pārdzīvojumi, niķi… Tas prasa laiku, kamēr absolūti metaforiskā ideja piezemējas šeit, uz zemeslodes, un tas materializējas vienā cilvēkbērnā. Viņš ir nepārtraukti klātesošs, un katrs viņa brīdis ir dalīts ar mums.
Kad pirmā eiforija pāriet, jāpiedzīvo realitāte. Reizēm tā nav viegla. Kā jūs to izjutāt?
Zane: Pirmkārt, pašiem jāgatavo ēst. Otrkārt, jāsastopas ar daudz ko tādu, ko iepriekš neesi darījis. Kolosāli bija tas, ka Jānis varēja būt mājās. Pēc dabas esmu bailīga un piesardzīga, tāpēc par katru sīkumu šķita – vai tiešām tā ir jābūt? Un kāpēc bērniņš tagad dara tā, bet tagad atkal šādi? Uz kuriem sāniem tagad viņu pagriezt, bet varbūt uz muguras? Ja man tas viss būtu jāatrisina vienai, es būtu raudājusi daudz vairāk. Ik pa brīdim man uznāca kāds emocionāls pārdzīvojums, kuru šobrīd vairs nevaru izskaidrot. Jāteic gan, ka pārāk uz to neieciklējos, vienkārši ļāvos.
Jānis: Bija mazliet bail palaist garām kaut ko būtisku.
Zane: Jāpaiet laikam, lai atlaistu sajūtu, ka esi mamma – iesācēja. Pēc būtības jau bēbītis ir diezgan labi uzkonstruēts. Jā, viņš pats nevar aiziet pie ledusskapja un uzsmērēt sev maizīti. Bet, ja viņam gribēsies ēst, viņš diezgan skaidri liks tev to manīt. Un, ja viņš guļ ilgāk nekā parasti, tad, visticamāk, viņš vienkārši grib pagulēt, nevis ir saslimis.
Mums abiem ļoti palīdzēja Vitas Kalniņas grāmata Pirmās attiecības cilvēka dzīvē. Tur bija ļoti skaidri aprakstīts tas, ko bērniņš piedzīvojis dzemdībās un kā viņš to pēc tam grib izstāstīt.
Vienīgais veids, kā to iespējams paust, ir raudāšana. Un, arī to visu izlasot, uznāca šaubas. Viņš raud, es saku: «Jā, Kristapiņ, es klausos, cik tev bija grūti tad un tad.» Un pēkšņi iedomājos: bet ja nu par to viņš stāstīja jau vakar, šis ir kaut kas cits un es to nesaprotu? Tur jau tas trakums, ka neviens nevar atnākt un pateikt – viss ir kārtībā. Tas ir tavs bērns, un tev pašai viņš jāsajūt. Taču tam vajadzīgs laiks.
Kaut ko jaunu uzzinājāt arī par sevi?
Zane: Uzzināju, ka es ar visu varu tikt galā. Sapratu, ka es tiešām palēnām sāku saprast, ko bērns man mēģina pateikt. Un tā ir ļoti atvieglojoša sajūta.
Jānis: Savukārt man interesanti šķita, ka parādās neizskaidrojamas atmiņas no bērnības laikiem. Un tu nevari saprast – tā ir tikai fantāzija vai pirmsverbāla pieredze, kuru nespēji noformulēt vārdos. Intuīcija vai atmiņas teica priekšā – ja es tagad, turot mazo, roku pagriezīšu tā, viņš satrauksies. Likās – es varu paredzēt sīkas lietas, kas viņu satrauks. Reiz, kad Kristapiņš gultā raudāja, domāju, kas mani varētu satraukt viņa situācijā. Un izdomāju – iespējams, berž kņopīte vai kāds lipeklis. Es to izlaboju, un bērns nomierinājās. Tāds neizskaidrojams tilts starp tevi bērna vecumā un tavu bērnu, tāds priekšāteicējs. Protams, tas nedarbojas vienmēr, bet bieži tomēr nostrādā.
Zane: Mūsu mīļie draugi un vedēji Miķelis un Elza Baštiki, kuriem ir divi brīnišķīgi puikas, mums nereti palīdz ar padomu. Elza man vairākkārt teikusi – viņš ir maziņš. Tici man – viņam vienkārši pāries. Tā bieži arī ir – kamēr tu mēģini pats sev izskaidrot situāciju un to risināt, tā jau ir atrisinājusies pati.
Un kā pagājuši jūsu trijotnes pirmie astoņi mēneši?
Zane: Lai arī tas nav viegli, esam atklājuši, cik skaisti ir ceļot trijatā. Tas ir simtreiz grūtāk, no daudz kā jāatsakās un daudzkārt vairāk jāplāno, tomēr šķiet – cik skaisti, ka bērns redzējis kādu brīnišķīgu Itālijas ainavu, kuru, visticamāk, nekad neatcerēsies. Jānis gan teiks – redzētais tomēr nosēžas bērna prātā un emocijās. Mani ļoti laimīgu dara tas, ka trijatā esam aizbraukuši ceļojumā un tā mierīgi pasēžam. Kristapiņš spēlējas ar savu iemīļoto žirafi un mielojas ar jogurtu, mēs sarunājamies. Tie ir tādi lieli laimes mirkļi. Laikam tāpēc, ka man ir svarīga sajūta – neesmu visu laiku piesieta pie mājas, varu arī iziet. Skaidrs, ka visur ar bērnu nevar doties, bet daudz kur tomēr var.
Jānis: Piedzimstot bērnam, tu arī miegu izjūti pilnīgi citā krāsā. Tas, izrādās, tev bijis daudz tuvāks un nozīmīgāks draugs, nekā esi to iedomājies. Izmaiņas praktiskajos apstākļos ienes arī jaunas vēsmas attiecībās – tu saproti, ka tev jāmācas atbalstīt un sadarboties ar otru. Iespēju robežās esam mēģinājuši izprast savu situāciju un to, kā otrs jūtas. Zane uz saviem pleciem iznesusi vislielāko vezumu, un es esmu centies turēt līdzi, cik nu man laiks atļauj.
Esmu tas, kam jāiet pēc mamuta, tāpēc ar prieku izbaudu šo mūsu sadarbību un garīgo mijiedarbību, kas ir līdzās praktiskām norisēm.
Zane man tic, ļoti atbalsta, tikai tāpēc varu savā radošajā darbībā darīt lielas lietas, pat lielākas nekā jebkad iepriekš. Viņa ļoti sirdsgudri māk mūsu ģimenes struktūru turēt tādā iņ un jan savienībā. Trauslais ar spēcīgo un trauksmainais ar mierīgo ir harmonijā un līdzsvarā.
Zane: Gaidīšanas laikā biju iztēlojusies, kā tas būs, un noskaņojusies – vai, vai, vai, nebūs vairs laika sev, nebūs miega! Apkārtējie tevi mazliet sabaida ar to visu. Taču nevienu brīdi neesmu jutusies atdalīta no reālās dzīves. Nevienu brīdi neesmu apskaudusi Jāni, ka viņš var aizbraukt uz Rīgu, bet es ne. Man ir savas grūtības, Jānim savas, un visi darbi mums ir sadalīti un līdzsvarā.
Un tomēr – kādas bijušas jūsu lielākās grūtības?
Jānis: Līdz triju mēnešu vecumam viss bija mierīgi, bet tad sākās nakts miedziņu drāma.
Zane: Es cenšos neskatīties pulkstenī un neskaitīt, cik reižu naktī ceļos. Daudz, pārāk daudz. Reizēm Kristaps it kā pamostas, bet viņu var aizmidzināt. Bet ir reizes, kad ne… Neirologs saka – tas tāpēc, ka bērniņš reizē apgūst ļoti daudz iemaņu: rāpot, staigāt. Reizēm naktī redzu – viņš nometies četrrāpus un miegā it kā rāpo.
Jānis: Godīgi sakot, piemēram, šobrīd man nāk baigais plīsiens…
Bet man bijušas arī piecas sešas dienas pēc kārtas, kad esmu bijis ārpus Latvijas un visu nakti kā daudzi pieaugušie izgulējies. Tā bijusi liela dāvana.
Zane: Ar krūts barošanu arī uzreiz negāja kā pa diedziņu.
Barošanai klāt ir ļoti daudz emocionālu aspektu. Tajā var piedalīties tikai mamma un bērns, un tētis gribēdams nevar palīdzēt. Sievietei psiholoģiski ir ļoti smagi – kā es plānoju būt mamma, ja es viņu pat pabarot nemāku un nevaru?
Un kā jūs tagad audzināt cits citu?
Zane: Tādu pavisam maziņu viņu redzējuši tikai paši tuvākie cilvēki. Bet nu, šķiet, pienācis laiks viņu padarīt sabiedriskāku. Piemēram, šodien Kristapiņu pieskata Jāņa mamma. Mēs esam bijuši uz diezgan daudziem koncertiem, pabijuši dažādos kultūras pasākumos. Pirmais gads ir nemitīgu izmaiņu pilns. Skatāmies fotogrāfijas, kur viņš ir pavisam maziņš – pidžama par garu, piedurknes par lielu.
Jānis: Arī acu skatienā jau ir pavisam citas jautājuma zīmes un cita mērķtiecība tajā, kā viņš visu uzlūko. Ar laiku parādījusies sajūta, ka viņam izveidojusies sava enerģētiskā čaumaliņa. Sākumā viņš ir kā gliemezītis bez mājiņas, bet nu jau izveidojusies trausla aizsargkārtiņa, kas kļūst arvien stiprāka. Mēs jūtam, kad viņam kaut kā ir par daudz. Un to brīdi palaist garām nevar. Īpaši, ja pārkāpta robeža, viņš par to sūdzas vēl vairākas dienas. Bet nu jau mazo cilvēku pazīstam arvien labāk, un tā ir ļoti laba sajūta. Brīnišķīgi un ļoti pamācoši ir arī tas, ka bērns ļoti labi māk sajust tos tavus segmentus, kurus šobrīd vajadzētu mazliet izaicināt, patestēt vai uztrenēt. Bērns daudz ko pasaka priekšā, viņā tikai jāieklausās.
Saruna publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2019. gada novembrī.
