Dzīve bez dzemdes. Mammas pieredze un speciālistu viedoklis

Mans Mazais
Lolita Lūse
Lolita Lūse
7. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Vārdi izņemt dzemdi izklausās biedējoši, tāpēc par šo tēmu parasti skaļi nerunā. Patiesībā sieviešu, kam vairs nav dzemdes, ir daudz. Slimību profilakses un kontroles centra informācija liecina, ka ik gadu Latvijā dzemdi pilnībā vai daļēji izņem līdz pat diviem tūkstošiem sieviešu. Atliek tikai sākt runāt, un kāda atzīstas: arī man bija šāda operācija. Konsultē ginekologi Jana Žodžika, Juris Vītols un Vija Plūme, psihoterapeits Viesturs Rudzītis.

Kāpēc izņem dzemdi?

Iemesli histerektomijai jeb ķirurģiskai dzemdes izņemšanai ir visdažādākie: dzemdes dobuma gļotādas izmaiņas, arī aizdomas par onkoloģisku slimību, bet visbiežākais dzemdes izņemšanas iemesls ir miomas mezgli, kas strauji sākuši augt, ir ļoti lieli vai sievietei traucē, piemēram, izraisa stipru vai neregulāru asiņošanu, un citas ārstēšanas metodes nelīdz. Sievietēm, kas vairs neplāno grūtniecību, mediķi parasti pastāsta, ka dzemdes izņemšana ir daudz vienkāršāka ķirurģiskā operācija nekā miomas mezglu izlobīšana, dzemdi atstājot. Lielus un specifiski novietotus miomas mezglus izoperēt bieži vien ir ļoti sarežģīti, bet dzemdes izņemšana ar laparoskopu vai griezumu parasti ir vienkāršāka un sievieti saudzējošāka – operācijas laiks ir īsāks, asiņu zudums mazāks, atkopšanās ātrāka.

Dzemde sastāv no dzemdes ķermeņa un dzemdes kakla. Tikai dzemdes ķermeņa izoperēšanu sauc par daļēju, bet kopā ar dzemdes kaklu – par pilnīgu dzemdes izņemšanu. Tas, kāda operācija jāizvēlas, atkarīgs no katras konkrētās situācijas. Katrā ziņā, pirms pieņemt lēmumu par daļēju vai pilnīgu dzemdes izņemšanu, ārstam kopā ar pacienti jāizvērtē visi plusi un mīnusi – vai ir iespējami citi risinājumi, vai ir bažas par onkoloģisku slimību, jāņem vērā sievietes vecums un tas, vai viņa plāno vai neplāno grūtniecību utt. 

Dzemdes izņemšana ir neatgriezeniska: sievietei nekad vairs nebūs mēnešreižu un viņa vairs nevarēs dzemdēt bērniņu.

Ginekologi vienprātīgi atzīst: sievietei ir līdz sīkumam jāsaprot, kāpēc jādara tā, kā jādara, un jāzina, kas ar viņu notiek un notiks pēc operācijas. «Lai pieņemtu labāko lēmumu, ļoti svarīgs ir pacientes dialogs ar ārstu, īpaši tad, kad veselības problēmas apdraud sievietes veselību un pat dzīvību,» uzsver ginekoloģe Jana Žodžika.

Esmu kaut ko zaudējusi…

Sieviešu izjūtas gan pirms, gan pēc dzemdes izņemšanas operācijas ir individuālas. Viena to uztver racionāli, bet cita nespēj pieņemt. Ne vienmēr sāp tikai tas, ka līdz ar dzemdes zaudēšanu ir atņemta spēja iznēsāt mazuli. Sāp par ko citu. Ir sievietes, kam šķiet, ka līdz ar dzemdes izņemšanu viņas zaudē kaut ko no savas būtības, savas dzimuma identitātes. Dakteru pieredze liecina: lai kā sievietes bieži vien gribētu, lai viņām nav mēnešreižu, to pēkšņs trūkums izrādās negaidīti sāpīgs. Šis mazais, regulārais ikmēneša notikums tomēr ir tik simbolisks, ka sievietes to nesaraujami sasaista ar savu sievišķību.

Kā stāsta ginekoloģe Jana Žodžika, pieņemt dzemdes izņemšanu bieži vien palīdz ārsta skaidrojums par to, kā darbojas sievietes organisms un kāda ir dzemdes loma. Proti, šis reproduktīvais orgāns ir tam, lai iznēsātu un dzemdētu bērniņu, bet sievietes sievišķo un vīrišķo dzimumhormonu veidošanās notiek olnīcās, nevis dzemdē.

Ja olnīcas operācijā netiek skartas, sievietes hormonālā sistēma turpina darboties, un vienīgā sievietes bēda varētu būt par to, ka viņai nevar būt bērni.

«Viss ir galvā,» saka ginekologs Juris Vītols. Viņš bažām par to, ka līdz ar dzemdes izņemšanu tiek zaudēta sievišķība, mēdzot atbildēt tieši: tās ir tikai tādas pļāpas! «Dzemde ir muskulis, un tai nav nekādas hormonālās lomas! Zinu, ka pragmatiskās amerikānietes, kas izpildījušas savu reproduktīvo plānu, pēc 40 gadu vecuma mēdz savam ārstam teikt: dakter, vai man tur dzemdē nav izveidojies kas tāds, kādēļ tā būtu jāizoperē?»

Dzemde nav sievišķība!

Un tomēr – sievišķā būtība mēdz būt tik trausla… Kas īsti notiek ar sievieti, kurai visi kā viens saka: nu beidz, nekādu sievišķību tu neesi zaudējusi, bet viņai pašai pēc dzemdes izoperēšanas tā tomēr šķiet? Ginekoloģe Vija Plūme vērtē, ka dzemdes izņemšanu kā zaudējumu biežāk izjūt sievietes, kas pašas šā lēmuma pieņemšanā nav vai nejūtas tā pa īstam piedalījušās. Mēdz būt dažādi: savulaik un diemžēl arī mūsdienās ne visi ārsti izskaidro, kas un kāpēc ir jādara un kā tas ietekmēs sievietes turpmāko dzīvi. Tāpat var būt akūtas, dzīvību apdraudošas situācijas, kad sievietei dzemde jāizņem tūliņ – domāšanai un cita risinājuma meklēšanai nemaz nav laika. Vēl daktere norāda, ka dzemdes zaudēšanu daudz vieglāk uztver sievietes, kam līdz ar operāciju tiek atrisinātas kādas ilgstoši traucējošas problēmas. Piemēram, sievietei, kurai gadiem ir bijis jāsadzīvo ar nekontrolējamu asiņošanu, dzemdes izņemšana tik būtiski uzlabos dzīves kvalitāti, ka viņa to, visticamāk, uztvers kā atvieglojumu, nevis zaudējumu. Savukārt sievietei, kam dzemde jāizņem ļaundabīgas slimības dēļ, notikušo pieņemt var būt grūtāk – viņu nekas nav traucējis, nekādas sūdzības nav bijušas, lēmums ir bijis jāpieņem ļoti ātri un bez variantiem, līdz ar to sievietei nav pārliecības, vai tiešām bija jāzaudē dzemde. Tikmēr ginekologi uzsver: ja sievietei, kura vēl plāno bērniņus, tiek izņemta dzemde, tātad tam ir bijis nopietns iemesls. Šādas operācijas nekad nenotiek tāpat vien.

«Sievietei, kas pēc dzemdes izņemšanas vairs nejūtas kā sieviete, visticamāk, šīs operācija ir sakritusi ar laiku, kad viņai savā sievišķajā būtībā ir bijis jāpakāpjas citā, augstākā līmenī, bet kāda iemelsa dēļ tas nav izdevies,» saka daktere Vija Plūme.

Visticamāk, šai sievietei jau pirms tam kaut kas ir emocionāli sāpējis, kaut kas nav bijis atrisināts vai saprasts, un dzemdes izņemšana nu tiek uztverta kā iemesls tam, ka savā sievišķajā būtībā neizdodas virzīties tālāk.

Tikmēr vērtējot ne tikai medicīniski, bet arī ezoteriski, būtu jāsaprot: ja jau orgāns ir bojāts, tātad kaut kas enerģētiski nav bijis kārtībā līdz šim, un nu jāizšķiras – smelties sievišķību vietā, kura ir slima un pat veselību un dzīvību apdraudoša, vai tomēr no tā atbrīvoties. Vija Plūme saka: «Sieviete nav tikai dzemde. Dzemdei ir saistība ar sievietes būtību, tomēr diez vai tā ir galvenā vieta, kur rodas un mīt sievišķība. Sievišķība jeb sievišķais spēks, manuprāt, rodas un balstās sievietes personības enerģētikā, mīlestības un radīšanas jaudā.» Un to nevar izoperēt pat ar visasāko skalpeli.

Šīm sievietēm vajadzīgs īpašs atbalsts

Skaidro Viesturs Rudzītis, psihoterapeits:

«Man bieži pārmet: nu ko es tik daudz par to dzemdi runāju! Bet es redzu, kas notiek ar sievietēm, kuras zaudējušas dzemdi, – satieku viņas savā praksē. Tas, cik grūti sievietes pieņem šo zaudējumu, pierāda, ka dzemde ir kas vairāk nekā tikai orgāns bērna iznēsāšanai.

Dzemde ir sievišķās būtības bioloģiskais centrs.

Piecdesmit gadu vecumā dabiski zaudējot reproduktīvās spējas, tā pati sieviete notiekošo, visticamāk, uztvertu kā normālu procesu. Bet viņa var nebūt gatava, ja šis brīdis viņai pienāk priekšlaikus­ – 30, 35, 40 gados, turklāt nevis dabiski, bet mākslīgi. Sievietei ir svarīga reproduktīvā funkcija kā tāda – ne tikai no fiziskā, bet arī psiholoģiskā viedokļa. Zaudējot dzemdi, sieviete pati var būt pārsteigta par to, cik jūtīga viņa patiesībā izrādās.

Par dzīvi pēc dzemdes zaudēšanas ir daudz mītu. Piemēram, par izmainītajām seksuālajām sajūtām abiem partneriem. Sievietēm pat mēdz ieteikt par notikušo nestāstīt vīram. Un sievietes nestāsta, neirotiski gaidot, kad vīrs sajutīs, ka kaut kas ir mainījies, un viņu atraidīs. Šā iemesla dēļ patiešām mēdz izjukt laulības.

Sievietes stāsta, ka viņas pēc dzemdes izoperēšanas atbalstu ir meklējušas dažādos forumos. Diemžēl nākas atzīt, ka ginekologiem un ķirurgiem ne vienmēr pietiek laika, lai izrunātos ar pacientēm. Turklāt mūsdienu informācijas laikmetā tas ir jo īpaši sarežģīti – sievietes no dažādiem avotiem daudz uzzina pašas, un šī informācija ne vienmēr sakrīt ar ārsta teikto. Līdz ar to var gadīties, ka ārsts saka vienu, bet sieviete sadzird pavisam ko citu. Protams, varētu jau sadrukāt un izsniegt sievietēm informatīvus bukletus, bet tas neko neatrisinās – nekad un nekas nespēs aizvietot dzīvo sarunu. Iespējams, šo lomu slimnīcās varētu pildīt, piemēram, medmāsas vai kāds cits īpašs personāls, un noteikti būtu vērts dzemdi zaudējušajām sievietēm veidot īpašas atbalsta grupas.»

Mammas pieredze. Es nezināju, ka gribēšu vēl vienu bērniņu…

Stāsta Agrita (39 gadi): «Pirmos gadus pēc dzemdes izņemšanas dzīvoju eiforijā: kas tad tur – kāda atšķirība, ir dzemde vai nav. Pat labāk, ka nav – mēnešreižu nav, jāizsargājas nav: vienos priekos! Dzemdes izņemšana bija mana izvēle, rūpējoties par veselību: 35 gadu vecumā man atklāja dzemdes kakla vēzi. Teorētiski varēja izoperēt tikai dzemdes kaklu, dzemdi neskarot. Bet tolaik, lai būtu pilnīgi droša, ka vēzis savu ceļu neturpinās, kopā ar dakteri izlēmām: man tiks izņemts gan dzemdes kakls, gan dzemde. Tobrīd tas man patiešām šķita pareizākais lēmums. Es jau nezināju, kā mana dzīve iegrozīsies tālāk. Gadu pēc operācijas izšķīros ar vīru – izrādījās, ka viņam jau sen ir cita sieviete. Paliku viena ar trim bērniem – dēlu un dvīņu meitenēm. Un tad notika tas, kas man pat prātā nebija ienācis. Man izveidojās attiecības ar gados jaunāku kolēģi. Jā, es iemīlējos, un viņš iemīlējās. Šis pavērsiens pilnībā izmainīja manu pārliecību, ka dzīve bez dzemdes ir tas pats, kas dzīve ar dzemdi. Ziniet, nav gan! Uzsākot jaunas attiecības, sajutos nepilnvērtīga – kas es par sievieti, ja nespēju radīt bērnus! Viss loģiskais, ko biju izdomājusi pirms tam, tagad izskatījās pilnīgi citādi. Protams, mans vīrietis teica: es runājot muļķības – ja mēs abi gribēsim bērnu, mēs taču varēsim adoptēt! Tikmēr man, attiecībās pieredzējušākai sievietei, nemaz tik rožaini viss neizskatījās. Skaidri zināju, ka agri vai vēlu pienāks brīdis, kad viņam tomēr gribēsies bērniņu, turklāt – bērniņu ar mani, bet to es viņam nespēšu dot. Turklāt tas nebija stāsts tikai par viņu, bet arī par mani – es biju patiesi, patiesi iemīlējusies, un mana sievietes būtība sauca pēc mūsu kopīgā mazuļa. Tā bija ilga un grūta cīņa pašai ar sevi. Tik grūta, ka jutos kā karuselī, kuru nevaru apturēt. Sāku iet pie psihoterapeita, ļoti daudz strādāju ar sevi. Ir labāk, tomēr vēl ik pa laikam atkal jau domāju – kā būtu, ja būtu…

Ja man būtu palikusi dzemde, mēs varētu meklēt un atrast iespēju iznēsāt mazuli, bet tagad šādas iespējas nav un nekad nebūs.

Ar to samierināties ir grūti, tādēļ jebkurai sievietei, kam ir izvēle – atstāt dzemdi vai tomēr ne, iesaku padomāt vēl un vēlreiz.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+