«Ralfiņš ir Ralfiņš,» Sanda saka, atzīstot, ka, iepazīstot mākslinieku, viņš nereti uz mūžu paliek konkrētā tēlā. Arī Ralfs viņai līdz šim vienmēr asociējies ar Ralfiņu, taču šis priekšnesums visu mainījis.
Sanda neslēpj, ka viņu īpaši uzrunājis Ralfa pārvērtību raupjais un bezbailīgais tēls. «Tu, netīrais lops! Es jutu tādu sušķīgu veci, riktīgi šmucīgu tēviņu. Un man riktīgi patika tas,» viņa ar humoru raksturo savas izjūtas pēc priekšnesuma.
Vēl vairāk – Sanda atzīst, ka šī bijusi tāda ballīte, kurā viņai gribētos palikt ilgāk. Viņa pat iztēlojusies, kā rīkotos, ja Ralfs viņu aicinātu palikt: «Es pilnīgi pārliecināta, ka es jau pāri galdam lēnām rāptos tavā virzienā.»
Izskatās, ka ar šo priekšnesumu Ralfam izdevies ne tikai pārliecinoši iejusties citā tēlā, bet arī likt Sandai uz viņu paskatīties pavisam citām acīm.





































































































































































