Septiņi gadi un simtgadīga kūts: Kā Vidzemes pauguros tapa viena no skaistākajām Latvijas lauku mājām

Pasniedzot Arhitektūras gada balvu, fināla žūrija Stūķus raksturoja tā: «Izmantojot konkrētus materiālus un amatnieku darbu, radīta īpaša noskaņa, kas parāda vietējās teritorijas izpratnes līmeni. Uzmanības pievēršana detaļām un drupās esoša šķūņa atkārtota izmantošana radījusi izcilu atmosfēru.»

Sapnis par lauku māju Stūķu saimniekam bijis klātesošs visu mūžu, un dzīve uz akmeņiem Rīgas centrā vilināja īstenot ideju par vietu, kur varētu sabraukt paaudžu paaudzes, draugi un radi. Nenovērtējamu padomu sniedza draugs, iesakot skatīties īpašumu ne tālāk par simt kilometriem no pamata dzīvesvietas. «Pat ne 105, bet simts. Tad māja būšot bieži apdzīvota un ceļš uz to nebūs apgrūtinājums.»

Stūķi atbilda visam meklētajam. Turklāt teritorijā ir pietiekami liela zemes un mežu platība, lai saimnieks varētu realizēt savu hobiju – medības. Protams, lielākais vietas pluss bija ainava – tālās skatu perspektīvas un slāņi, kas rudenī iekrāsojas koši oranži, ļauj nolasīt un izbaudīt Vidzemes paugurainību. Tomēr, lai nonāktu līdz šobrīd redzamajai sakoptajai sētai, bija daudz jāpaveic – kā jau pierasts laukos, ēkas gadu gaitā būvēja bez kādas vienotas vīzijas. Iegādājoties Stūķus, te bija vairākas sliktas kvalitātes mājas, kas nojauktas, izveidots ceļš, iztīrītas aizaugušās platības, un teritorijas labiekārtošanas darbi turpinās joprojām. «Aiz katras skaistas ainavas ir pamatīgs darbs,» lepns par paveikto ir saimnieks.

Septiņi gadi, kuros tapa Stūķu kūts, ir šķietami ilgs laika posms privātmājas celtniecībai, taču, ieraugot fotogrāfijas ar toreizējo postažu, ir skaidrs, kur šie gadi paskrējuši.