«Kad cilvēks nāk pēc palīdzības, es nevaru pateikt nē.» Saruna ar krūts ķirurgu Kristapu Eglīti

Dakter, nav noslēpums, ka esat Latvijas Onkoloģijas centra Krūts ķirurģijas nodaļas vadītāja profesora Jāņa Eglīša dēls. Pat balsis jums ar tēvu ir tik līdzīgas!

Daudzi tā saka. Kad piezvana, domā, ka ar manu tēti runā, bet reāli esmu es.

Vispār man vecāki neļāva studēt medicīnu. Teica, lai izvēlos jebko citu, tikai ne kļūt par ārstu, ķirurgu. Jo smaga profesija, ilgi jāmācās. Viņi negribēja, lai eju to grūto ceļu.

Bet man pēc vidusskolas galvā bija divi varianti. Vecvecākiem, tēta tētim, laukos pie Rankas starp Gulbeni un Smilteni ir aitu ferma. Es tur nedēļu pavadīju, baigi patikās – mierīgi, neviens nestreso, un tad bija lielā izvēle: iet uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti vai studēt medicīnu. Tā kā man vienmēr ļoti patika bioloģija, tā derētu abiem virzieniem. Taču man piemīt arī tāda pašdestruktīva īpašība – man vajag, lai visiem man apkārt ir labi, pat tad, ja sanāk sev nodarīt pāri.

Salīdzinot ar Somiju, kur stažējos, viennozīmīgi varu teikt, ka mūsu ķirurgiem ir labākas rokas, ātrākas rokas, precīzākas rokas.