Homo nonsensical*. «Cilvēks manī ir tāds, kāds viņš ir» jeb dramaturga Artūra Dīča dienasgrāmata

*Cilvēks nesaprātīgais.

Vienā šādā sarunā, kurā mēģināju noteikt termiņu, cik ilgi ir ok justies nelaimīgam, mans draugs nomaina intonāciju un tā piesardzīgi, pusčukstus, tā it kā parkā tirgotu zāli, pēkšņi man vaicā: Arč, bet tu esi prasījis Čatam? Paga, ko? Ne jau es nesapratu ko viņš domā. Protams, ChatGTP. Es biju pārsteigts par ko citu – ka šis draugs man ko tādu vaicā. Ļoti racionāls, praktisks. Tāds, kurš savas problēmas stāsta boksa maisam, nevis ChatGPT. Un tad es jautāju – ko tu viņam prasi? Un viņš tāds – ai, nu visu kaut ko. Un viss. Saprotiet? Pēkšņi man ir sajūta, ka viņš man stāsta savas dzīves puspatiesu virspusīti, bet īstos sūdus saņem Čats.

***

Bet man nav laika rīkot draugam greizsirdības scēnu, jo viņš man iesaka, lai es arī pamēģinu.

Kādreiz teica – cilvēkam vajag cilvēku, jo mēs esot sociālas būtnes. Bet, redz, izrādās, cilvēkam vajag Čatu. Un tā es nonācu līdz jautājumam sev.