Gunta Skrastiņa atraitne: Kad dzirdu aiz durvīm soļus, man liekas, ka viņš nāk

IZLASI TAGAD

Guna Zvirbule

Noskaidro

Kāpēc katram seksuāli aktīvam cilvēkam reizi gadā būtu jāveic HIV tests?

Indra Ozoliņa

Sēnes bērna ēdienkartē. No kāda vecuma un kā tās pareizi pagatavot?

Nekā no izsapņotā vairs nebūs…

«Visu mūžu Guntis blakus man bija miers un paļaušanās. Mēs abi bijām pārlaimīgi. Runājām, ka tagad, kad bērniem stabilas dzīves, mazmeitiņas paaugušās, Pincikājas izkoptas, mēs varētu sākt dzīvot sev. Varētu pabraukt pa Latviju, apskatīties skaistas vietas. Guntim patika braukt, iet pastaigās, vērot dabu, meža zvērus.

Mums dzīvē sāktos skaists laiks, bet tādu pavērsienu nevarējām iedomāties…

Esmu palikusi viena, un nekā no izsapņotā vairs nebūs…» sarunā ar Līgu Blauu žurnālam IEVAS Stāsti pēc aktiera nāves sacīja radījuma Latvijas sirdsdziesma vadītāja atraitne Elita. 

«Mēs sapratāmies no pusvārda, bieži bez vārdiem, tikai paskatoties vienam uz otru. Viņš mani mīlēja un lutināja. (..) Man visus gadus itin nekā netrūka,» atcerējās Elita. Bet tagad Gunta pietrūkst ik uz soļa. Viņa atceras abu ikvakara pastaigas. Skrastiņiem bijuši vairāki maršruti, bet viens no biežākajiem – uz staciju, jo vilciena dunoņa bija skaņa no viņa bērnības.

«Guntis teica, ka tā viņam ir īpaša vieta. Uzgājām augšā uz perona. Viņš klusēdams tur pastāvēja… Vienvakar izgāju šo mūsu pastaigu ceļu. Tik sāpīgi tagad vienai…» Gunta tēvs pagājušā gadsimta 60. gados tika iecelts par Taurupes stacijas priekšnieku. Un stacija Guntim raisīja īpašas atmiņas un smeldzi par mīļajiem, kas pārāk ātri atstāja šo pasauli. Par tēti, mammu, par brāli Imantu Skrastiņu, kurš devās aizsaulē divus gadus pirms jaunākā brāļa. Tagad viņi visi atkal ir kopā.

«Kādā reizē, kad Guntis vēl bija Gaiļezerā, viņš teica – ja nu kas, lai viņu apglabā starp Imantu un mammu. Nekādā gadījumā lai nekremē,» atminējās Elita.

Saglabā vietu, kur palikusi daļiņa viņa sirds

«Pēdējo gadu mēs ar Gunti visu laiku bijām kopā. Nekad pirms tam tik bieži nesanāca, jo Guntis vienmēr ļoti daudz strādāja, bet pandēmija to skrējienu apturēja,» atminējās Elita.

«Gandrīz visu laiku nodzīvojām Pinčos.» Lauku mājas Pincikājas Lejasciemā bija Skrastiņa miera osta, viņa paradīze zemes virsū. Tur vienmēr viss atgādinās par Gunti – viņa stādīta bērzu birztala un priežu audze.