Rīga +20°C 
Pirmajā sarunā meklējam atbildes – KĀPĒC mēs, sievietes, vairāk rūpējamies par saviem bērniem un vīriem, nevis par savu veselību?
Skaidro Ph. D. Marija Ābeltiņa
- Psiholoģe, zinātniece un praktiķe.
- Kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore.
- Pacientus pieņem privātpraksē, vada un organizē arī pašattīstības un pašizpētes nodarbības.
- Autore dažādiem psiholoģiskās izaugsmes treniņiem un apmācību kursiem privātiem un valsts uzņēmumiem, arī Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē.
Fons un toņkārta
Nojaušu, ka sausi cipari un statistika tev varētu neiet pie dūšas, un tomēr – tie palīdz saprast, kādā gaisotnē dzīvojam… 2025. gada sākumā Latvijā bija viens miljons 857 tūkstoši iedzīvotāju un no visiem 53,7 procenti ir sievietes. Senioru grupās dāmu ir ievērojami vairāk nekā kungu. Skaidrs arī tas, ka sieviešu veselības rādītāji tieši ietekmē demogrāfiju, darba tirgu un veselības aprūpes sistēmu. Sieviešu veselība nav tikai individuāls jautājums – tā ir nākotnes attīstības pamats. Bet Eurostat publicētie dati par 2023. gadu rāda, ka Latvijas iedzīvotājiem ir viszemākie veselīgi nodzīvoto gadu rādītāji no visām Eiropas Savienības dalībvalstīm: mūsu sievietēm tie ir 54,3 gadi. Piemēram, Itālijā – 69,6 gadi, Maltā – 71,1 gads, Vācijā – 63 un Polijā – 64,4 gadi, vidēji Eiropas Savienībā – 64 gadi. Veselīgākajās valstīs cilvēka mūžs ir pat par 20 veselīgiem dzīves gadiem bagātāks nekā Latvijā! Arī pēc novēršamās mirstības mēs esam pēdējie Eiropas Savienībā. Tāpat Latvija ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā tādā svarīgā rādītājā kā paredzamais mūža ilgums. Tāpēc rodas loģisks jautājums: kas var palielināt gan sievietes veselīgo dzīves gadu skaitu, gan dzīves kvalitāti? Kas traucē sievietēm izmantot tās iespējas, kuras jau tagad valsts un medicīna piedāvā?
Iespējamie iemesli
Viens no iemesliem – aprūpes sloga nevienlīdzīga sadale. Nekas jau nenotiek vakuumā – tu tā vienkārši sēdi un izlem: «Es tagad nerūpēšos par sevi! Neiešu izmeklēties, neiešu pie ārstiem!» Sievietei ikdienā ir darbs, bērni, mājsaimniecība, mājas solis, vecāki jau gados, arī tad, ja kādam radiniekam ir invaliditāte, viņa aprūpe joprojām nesamērīgi bieži gulstas uz sievietes pleciem. Un, ja mēs paskatāmies uz šiem daudzajiem lielajiem blokiem, kam viņai jāpievērš sava uzmanība, tad pašas veselība bieži vien kļūst par atlikto uzdevumu. Kāpēc?
Pirmais ir praktisks iemesls: daudz pienākumu un kaut kādi darbi vienmēr ir steidzamāki – bērns jānogādā konkrētajā laikā bērnudārzā, pie ārsta jāaizved mamma, un tā tālāk… Bet ir vēl otrs, ļoti būtisks – sociālais – iemesls: sabiedrības gaidas par to, ko sievietei pienākas darīt. Ka viņa pamanīs, atcerēsies, noorganizēs, sagādās, padomās par atmosfēru, siltumu.
Tādas gaidas nereti ir arī darba vidē, ka sieviete būs kafijas pienesēja, vienalga, kāds viņai amats…
Jā, no vienas puses, tās ir sabiedrības gaidas, no otras puses – reakcija, kā mēs, sievietes, vīrieši, dažādas sociālās grupas un sabiedrība kopumā, reaģējam uz to, ka sieviete neatbilst mūsu gaidām. Iedomājies, pēkšņi sāk likt sevi pirmajā vietā, vai kļūst redzamāka un prasa sev algas pielikumu! Kā mēs uz to skatāmies? Nē, tu tik paskaties, kāda – vispār nedomā par bērniem, vai – nedomā par saviem vecākiem, vai – ko viņa ir iedomājusies savā vecumā?! Tā ir marināde, kurā mēs visi atrodamies un peldam.
Trešais iemesls ir sievietes iekšējā psiholoģija, kad mēs uzsūcām sevī visas tās normas un gaidas, ko esam redzējušas gan attiecībā uz sevi, gan attiecībā uz citām sievietēm – uz mūsu mammām, vecmammām, vecākām māsām… Šādi veidojas tas, kā mēs pašas izturamies pret sevi un ko mēs sev iekšēji sakām. Kā mēs izturamies pret savām vajadzībām: vai mēs tajās ieklausāmies, vai bremzējam – Pagaidi, tas nav tik svarīgi, sākumā izdari citas lietas, vai arī sākam sev iekšēji pārmest un jūtamies vainīgas, ja mums ir, piemēram, atpūta. Es domāju, ka problēma nav tā, ka sievietes Latvijā nezina – rūpes par sevi un veselību ir svarīgas. Visticamāk, mēs to ļoti labi zinām. Bet problēma ir tā, ka šīs sieviešu vajadzības – gan domājot par fizisko veselību, gan par psiholoģiskajām vajadzībām – arī sabiedrības līmenī bieži vien nav prioritāte. Un tas jāņem vērā.
Ko ar šo bagāžu darīt?
Ar ko sākt? Protams, mēs varam stiprināt savu iekšējo pasauli, lai vismaz no iekšpuses sevi negraujam. Es nekad nevienā vietā nelaižu garām iespēju atgādināt par līdzjūtību pret sevi. Tā ir īpaša attieksme, ka mēs pret sevi izturamies ar cieņu. Nav runa par žēlošanu vai žēlošanos, bet tiešām par cieņu un ļoti praktiskām rūpēm par sevi. Proti, kā mēs ar sevi runājam, un it īpaši grūtajos brīžos. Te ir ļoti daudz dažādu prakšu, ko sev teikt, kā mazināt iekšējo, nekonstruktīvo sevis kritizēšanu, nemitīgo strostēšanu vai no sevis pieprasīšanu.
Kā ļaut sev naktī gulēt, nevis mosties nakts vidū, jo – kā tad tā, ir nenomazgāti trauki!
Dažreiz es to saucu par praktisku pašcieņu, ka mēs iemācāmies vispār pamanīt savas vajadzības. Savā praksē es redzu, ka sievietēm, kuras nāk pie manis uz terapiju, ir grūti noformulēt, kas viņām ir emocionāli vajadzīgs, nepieciešams. Viņas var pateikt, kas ir vajadzīgs bērnam, kas ir vajadzīgs vīram, kas ir vajadzīgs mammai. Bet – kas tev pašai vajadzīgs? Nūūū, lai mājās būtu miers, lai mani neaiztiek. Labi, tātad robeža vajadzīga. Bet kas vēl? Jo nevar būt, ka cilvēkam ir tikai viena vajadzība… Tātad pirmais mājasdarbs būtu – vispār pamanīt, ko man vajag.
Otrs – runāt ar sevi tādā veidā, lai mēs varam sevi iedvesmot un pacelt spārnos. Nevis nodarboties ar rozā briļļu nēsāšanu un acu aizmālēšanu attiecībā uz problēmām, bet – lai mēs patiešām spējam pateikt sev vārdus, kas mūs stiprina, nevis vājina. Šis būtu otrs lielais mājasdarbs.
Trešais mājasdarbs ir attiecībā pret citām sievietēm. Un arī pret vīriešiem. Mēs visi beidzot varētu aprūpes darbu, kas mājās notiek, atzīt par īstu darba slodzi. Būt tam vadītājam, kas izdomā, kādi apģērbi bērnam vajadzīgi, vai ir sagatavoti ziemas apavi, kad un kurš jāpieraksta pie ārsta, visu šo paturēt galvā un menedžēt – tas tiešām ir darbs. Un vadītāja darbs parasti ir pat labāk atalgots nekā speciālista darbs. Taču šajā gadījumā tas netiek pamanīts. Aprūpes darbs bieži tiek uzskatīts par pašsaprotamu mīlestību, nevis par ļoti lielu slodzi. Es domāju, ka šis ir kaut kas tāds, ko mēs varētu beidzot ieraudzīt un teikt: mājas un ģimenes aprūpe IR slodze. Vēl mēs visi varam beigt tēvus vai partnerus saukt par palīgiem.
Tētis nav mammas palīgs, tētis ir otrs vecāks!
Jo palīdzēt aizvien nozīmē, ka galvenā atbildība joprojām pieder sievietei. Savukārt būtu vecākam nozīmē uzņemties pilna cikla atbildību, ka tu pamani, plāno, izdari, pārbaudi, seko līdzi. Protams, var būt arī ģimenes, kur šīs atbildības ir kā citādi sadalītas, bet tad ir svarīgi par to runāt, nevis – mēs pieņemam to kā pašsaprotamu. Sievietei nav visi darbi jāuzņemas uz sevi – ir jāmācās tos deleģēt, ir jāmācās ģimenē par tiem sarunāties.
Rezumējums
Tas, ko es gribu kopumā teikt, – rūpes par sievietes veselību nav tikai sievietes atbildība, tā ir mūsu kopējā atbildība: ģimenes, darbavietas, sabiedrības. Ko mēs varam darīt?
- Noņemt no sievietes vēsturiskos slogus. Neizlikties, ka to nav.
- Padarīt pieejamākus pakalpojumus tieši sieviešu vajadzībām.
- Vīriešiem mainīt savstarpējās komunikācijas normas attiecībā uz tiem draugiem un kolēģiem, kuri neuzņemas savu atbildības daļu.
- Veidot darbavietās caurspīdīgas un vienlīdzīgas karjeras, atalgojuma un darba vērtēšanas sistēmas. Lai nav tā, ka vīrieti vērtē pēc rezultātiem un potenciāla, bet sieviete papildus tiek vērtēta caur dzimuma gaidām.
- Svarīgi, lai būt veselai neizveidojas kā jauns spiediens un pienākums. Citādi var sanākt, ka aizvien jābūt pieejamai un gādīgai 24/7, skaistai, bezgalīgi jāpierāda sevi karjerā un vēl nemitīgi jārūpējas par veselību. Tās ir pretrunīgas un cita citu izslēdzošas prasības, kas tikai palielina sievietes pienākumu sarakstu.
Ja šīs visas lietas vienlaikus saslēdzas – ja mēs, pašas sievietes, mainām attieksmi gan pret sevi, gan pret pašsaprotamām lietām, sākam runāt – «Hei, darām citādi!», ja mēs cita citu iedrošinām un atbalstām: «Jā, tas, ko tu vēlies, nav nekas anormāls!» un ja arī vīrieši sāk pret mājas darbu slodzi izturēties citādi –, tur jau parādās laiks un telpa nodarboties ar pašaprūpi (veselību) arī pašai sievietei.
Marijas motivācijas vārdi
Kāpēc mums, sievietēm, ir svarīgi būt veselām un rūpēties arī par savu veselību?
Jo mēs esam cilvēki, un mēs dzīvojam dzīvi, un veselība ir tā, caur ko mēs varam to piedzīvot pilnvērtīgi. Es domāju, ka mēs visas šo esam piedzīvojušas. Ja esam izgulējušās, veselas atbilstoši vecumam, mums ir vieglāk gan īstenot savus sapņus, gan palīdzēt īstenot sapņus mūsu līdzcilvēkiem, mūsu bērniem, mūsu dzīvesbiedriem, mūsu kolēģiem. Veselība ir nosacījums, kas palīdz dzīves kvalitāti uzlabot un turēt augstu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu cikla «Tu esi sev svarīga» saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
