Mūsdienu epidēmija – pieskārienu bads. Kāpēc platonisks glāsts reizēm ir svarīgāks par seksuālu tuvību
Glāsts vai pieskāriens otram – ne par maigu, ne spēcīgu. Mierinot. Sirsnīgi. Kaislīgi. Gaidīts un ilgots. Ar pirkstu galiem, ar visu plaukstu. Pāri mugurai, pie kakla, uz pleca, atbīdot matus. Senākā valoda un jutīgākais klātbūtnes vēstījums. Attālināšanās laikmeta izaicinājums – kā remdēt pieskārienu badu. Konsultēja sertificēta kustību un pieskārienu terapeite Liene Lāce.
Foto: Shutterstock
Pieskāriena maņa ir pirmā, kas mūsos attīstās, vēl mātes ķermenī esot – auglis jūt, pat ja nespēj to apzināties. Pieskāriena, ķermeniska maiguma lomu pagājušā gadsimta 50. gados skaļi apliecināja Harija Hārlova eksperiments ar rēzus pērtiķēniem: tiem piedāvāja divu veidu surogātmammas figūras. Vienu, izveidotu no koka un metāla stieplēm. Otru – no mīksta, ar frotē audumu pārklāta, materiāla. Pērtiķēnus iedalīja grupās: vienā gadījumā piena pudelīte atradās pie stiepļu mammas, bet otrā – pie mīkstās figūras.
Ne katram glāstam jāpārvēršas kaislē, bet kaislei ir grūti izdzīvot vietā, kur glāstu vairs nav.
Pārsteidzošā kārtā, neatkarīgi no tā, kura figūra nodrošināja barību, pērtiķēni ievērojami vairāk laika pavadīja pie mīkstās mammas, kurai varēja pieglausties. Tas ļāva runāt par ķermeniskas saskarsmes komforta nozīmi un uzskatāmi rādīja būtisko:
