Rīga +22°C 
Droši vien katrs, kurš ir vienīgais bērns ģimenē, kādā dzīves posmā ir vēlējies, lai viņam būtu brālis vai māsa – cilvēks, kas atšķirībā no draugiem vienmēr paliks viņa dzīvē. Diemžēl māsas vai brāļa esamība vēl negarantē to, ka jums būs brīnišķīgas attiecības. Pēdējā laikā tiek izceltas un godinātas dzimtas, cilvēki rīko dzimtas salidojumus, kur tuvāk iepazīst savus radus. Kādam tas tiešām ir svarīgi, bet citam – nepavisam, un ir cilvēki, kuriem pat nešķiet būtiski zināt, kas bijuši viņa vecvecāki. Turklāt ne jau visām dzimtām ir, ar ko lepoties, un ne visiem būšana kopā ar radiem ir kaut kas bagātinošs un skaists. Reizēm tas ir kā dūksnājs, no kura gribas izrauties. Bieži gadās arī, ka par īsto dzimtu kļūst radi, kas tiek iegūti apprecoties, caur sievu vai vīru, – tieši ar viņiem izveidojas sirsnīgas attiecības un rodas piederības sajūta.
Gandrīz katrā dzimtā ir kāda ēna vai tumši noslēpumi, un, ja cilvēks jūt, ka tas ir kaut kas tāds, kas neļauj viņam kvalitatīvi dzīvot, tiešām varbūt ir labāk no radiem atdalīties, nevis palikt un tur iestigt.
Atsevišķs stāsts ir par to, ja pārī satiekas cilvēki no atšķirīgiem sociālajiem slāņiem. Lai gan mums te, Latvijā, nav karaļu dzimtu, aristokrātu un plebeju, tik un tā dzīves un izglītības līmeņi mēdz būt ļoti atšķirīgi, un, ja apprecas cilvēki no dažādiem sociālajiem slāņiem, ģimenēm satiekoties, var rasties daudz problēmu, kā veidot attiecības ar jaunajiem radiem. Tad bieži gadās, ka kāds no savas ģimenes arī atsvešinās, un, protams, radiem ir iemesls sacīt: redz, tie svešie cilvēki viņam svarīgāki un mīļāki. Tomēr neviens nevar prasīt, lai vīrs vai sieva izbeidz attiecības ar saviem vecākiem vai radiem, ja viņam pašam tās ir svarīgas. Dzīve pārī jau nenozīmē, ka kopā jābūt 24 stundas diennaktī – savu laiku var organizēt tā, lai pietiktu uzmanības gan vieniem radiem, gan otriem. Pieauguši cilvēki vienmēr var meklēt un atrast racionālu risinājumu, lai attiecībās ar radiem būtu emocionāls komforts.
Uzmanības centrā
Kas vainīgs – bērni vai vecāki paši?
Dzirdēts arī ne viens vien stāsts par to, kā cilvēks gados savu īpašumu gatavs novēlēt kādam, kurš nav radinieks, bet pēdējos dzīves gados par viņu rūpējies un viņam palīdzējis, teikdams: no saviem bērniem dzīvē neko labu neesmu saņēmis, tāpēc viņi neko nav pelnījuši… Šādus vārdus dzirdēt ir ļoti skumji, taču bērni ir tādi, kādus vecāki viņus ir izaudzinājuši.
Ja vēlaties bērna veidolā sarūpēt sev mūža līdzgaitnieku vai draugu, tad par to ir jādomā jau no bērna ieņemšanas brīža.
Un pirmie trīs dzīves gadi šajā ziņā ir paši svarīgākie. To apliecina arī to cilvēku pieredze, kas adoptējuši bērniņus. Ja ģimenē ienāk pavisam mazs bērns, tad viņu var izaudzināt atbilstoši tām vērtībām, kas pašiem ir svarīgas. Bet, ja bērniņš ir jau piecus, sešus, septiņus gadus vecs, viņš jau ir noformējies kā personība, un tad viņš ir jālauž, jāmaina, un tas ne vienmēr izdodas. Tāpēc, ja kāds sūkstās: cik slikti ir mani bērni, kā viņi mani nemīl vai par mani nerūpējas un tad jau svešs cilvēks ir simtkārt labāks –, diemžēl pašiem vien jāatzīst, ka tādus tos savus bērnus esam izaudzinājuši.
Dzirdēti arī stāsti par mammām, kuras pašas izvēlējušās dzīvot tā, lai pieaugušajiem bērniem nemaz nebūtu iespēju ar viņām tikties tik bieži, kā gribētos. Un pēc tam jāklausās dažādi vispārinājumi no sērijas: «Kad es tev kaut ko lūdzu, tev nekad nav laika! Kad tava draudzene kaut ko palūdz, tad gan vienmēr laiks atrodas – tad tu skrien kā vēja plēsta! Bet tev jau mūždien tie svešie cilvēki bijuši tuvāki un svarīgāki par pašas māti…» Aizbraucot pie draugiem, neviens nesunī un nekritizē. Tur bieži vien ir tā atšķirība.
Brāļi un māsas – ienaidnieki vai draugi?
Par svešiniekiem dažkārt kļūst ne tikai vecāki un bērni, bet arī brāļi un māsas. Bērnībā attiecības brāļu un māsu starpā itin bieži mēdz būt saasinātas, jo iemeslu konfliktiem ir ļoti daudz, un var gadīties, ka šajā laikā attiecības tiek sabojātas tik ļoti, ka pēc tam tās atpakaļ uzbūvēt vairs neizdodas. Biežāk tā notiek tad, ja vecāki vienu bērnu izteikti vairāk lutinājuši, bet otram ticis vairāk aizrādījumu vai kritikas. Bet arī tad brāļi un māsas pieaugot, kad vecāku ietekme vairs nav tik liela, bieži spēj izveidot brīnišķīgas attiecības.
Dzīvē mēdz notikt ļoti dažādi – ir māsas un brāļi, kas saprotas tik labi, ka gluži vai saplūst vienā cilvēkā un pat nespēj viens no otra atdalīties, bet gadās arī tā, ka jūtas kā pilnīgi sveši cilvēki un gadiem nesarunājas.
Iespējams, bijusi kāda nesaprašanās vai palicis kaut kas līdz galam neizrunāts, bet dažreiz pat nav bijis ne strīdu, ne konfliktu, un viņi paši nezina, kāpēc notikusi tāda pilnīgi nesaprotama distancēšanās vienam no otra. Kad beidzot sāk runāt, izrādās – var būt brīnišķīga saprašanās un lieliskas attiecības. Tomēr visbiežāk jau atsvešināšanās notiek, ja piedzīvota kāda netaisnība ģimenē, un tas var notikt ne tikai bērnībā un pusaudža gados, bet visu dzīvi, nemaz jau nerunājot par tik bieži sastopamajām situācijām, kad naids uzliesmo, mantojumu dalot.
Radi ir tādi, kādi ir
Radus mēs tiešām neizvēlamies, un, lai arī ar radniecības saitēm esam sasieti uz mūžu, tie radošanās deķīšu raksti mēdz būt ļoti raibi. Piemēram, katrreiz, kad mamma atbrauc no viesošanās pie saviem lauku radiem, stāsta vienu un to pašu – visi uz mani esot dusmīgi, jo es esot kļuvusi lepna, vairs nebraucot ciemos, pat nepiezvanot. Bet ar viņiem kontaktēties esmu pārstājusi tāpēc, ka apnicis atbildēt uz mūžīgajiem jautājumiem: vai tad tev beidzot ir kāds brūtgāns; vai tad par bērnu laišanu pasaulē tu vispār nedomā? Skaidrs taču – ja būtu brūtgāns, būtu arī apprecējusies un arī bērni būtu…
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēks attālinās no radiem, – viņi pārkāpj personīgās intimitātes robežas.
Kāds māk pietiekami asi atbildēt uz šādiem un citiem netaktiskiem jautājumiem, bet ne visi ir tik drosmīgi, lai spētu noturēt savas pozīcijas, vai arī vienkārši negrib sevi lieki sāpināt, ielaižoties sarunās par sev jūtīgām tēmām, – tad jau labāk no tā visa izvairīties un vispār nesatikties.
Dažkārt pat nav tāda acīmredzama iemesla, lai neradotos, bet ir arī situācijas, kad aizvainojumi, pārpratumi un savulaik līdz galam neizrunātais velkas līdzi no paaudzes paaudzē: tava vecmāmiņa nodarīja pāri manai vecmāmiņai, un tā tas arī palicis – visi joprojām ir tajās pašās pozīcijās, lai arī pašu vecmāmiņu vairs nav šajā saulē. Vai arī: bērnībā pieredzēts, kā vecāki strīdējušies ar radiem par to, kurš kuram kad nav palīdzējis vai nav atbalstījis, un tas turpinās nākamajā paaudzē – kāpēc gan lai es brauktu palīdzēt savas mammas māsai, ja viņa nav palīdzējusi manai mammai, kad viņai tas bija tik ļoti vajadzīgs? Ja cilvēks visu dzīvi attiecības mēra ar savu bērna vai pusaudža vecumā pieredzēto, viņš nemaz nevar izaugt līdz pieaugušu cilvēku attiecībām. Neviens nevienam neko nav parādā! Ja es no laba prāta gribu ar tevi uzturēt attiecības un par tevi rūpēties, tad tā tas arī notiek. Ja tu par to esi pateicīgs, ļoti jauki, bet, ja tu man saki, ka par maz rūpējos, varu to arī nedarīt.
Katrs pats ar savu raksturu un izpausmēm nosaka, vai šā cilvēka klātbūtnē ir patīkami uzturēties vai ne. Jo īpaši tas attiecas uz radiem.
Ja tā padomā – arī tu pati taču savu neapmierinātību vai dusmas visbiežāk mēdz izgāzt ne jau uz svešiem cilvēkiem, bet uz tuvākajiem.
Un arī radu attiecībās var šķist – kontaktējoties ar šiem cilvēkiem, es taču varu justies pavisam brīvi un man savs raksturs itin nemaz nav jāpiebremzē. Bet tad nav jābrīnās, ka, piemēram, māsīca nolemj – kāpēc gan būtu jādraudzējas ar šo kašķīgo sievieti tikai tāpēc, ka viņa man ir radiniece? Man taču ir citi cilvēki, ar kuriem dalīt priekus un bēdas.
Neiestrēgt pagātnes attiecībās
Taču tas, ka reiz attiecības ar radiem pārtrauktas, nepavisam nenozīmē, ka tā tam jāpaliek uz visiem laikiem. Cilvēki dzīves laikā ļoti mainās, un to mēs vislabāk redzam attiecībās ar saviem draugiem – mēs kādu laiku esam līdzgaitnieki un domubiedri, jo mums ir daudz kopīga, un tad tas dažādu iemeslu dēļ var pazust un izsīkt. Ar radiem ir tāpat. Divdesmit gadu vecumā mēs uz radu būšanu skatāmies citādi nekā tad, kad ir četrdesmit, un vēl citādi, kad ir jau pāri sešdesmit. Pats būtiskākais ir neiestrēgt pagātnes attiecībās, bet dzīvot uz priekšu. Turklāt dzīves prioritātes līdz ar gadiem taču arī mainās.
Lai starp radiem izveidotos saikne, ir jāiegulda darbs. Pat ja viņu nav skaitliski daudz, kādam tik un tā ir jāuzņemas iniciatīva – jāsauc visi kopā –, savukārt tiem, kuri tiek aicināti, ir svarīgi atsaukties.
Attiecību veidošana prasa personīgu iesaistīšanos un atbildības uzņemšanos. Lai arī bieži vien šķiet, ka ērtāk un vienkāršāk būtu neatsaukties, jo mums katram taču ikdienā ir savas svarīgas lietas kārtojamas, dārzi ravējami un putekļi slaukāmi, un tas prasa gan laiku, gan enerģiju. Taču jāņem vērā – ja kāds ir apvainojies, ka tu trīs gadus neesi varējusi atrast laiku viņu apciemot un pat ne piezvanīt, tad šīs attiecības, visticamāk, ar to arī beigsies. Tomēr arī tad – ne jau uz visiem laikiem. Vienmēr taču pastāv iespēja tās atjaunot – pašai piezvanīt, painteresēties, kā klājas, parunāties, uzaicināt ciemos.
