«Sirdslietās nācās iejaukties!» Kā leģendārais treneris Andris Purkalns sargāja savas spēlētājas
Andris Purkalns savu vārdu basketbola vēsturē ir ierakstījis, taču mūsu garajā sarunā to pat nepiemin. Virpinot Nameja gredzenu pirkstā, viņš atceras dzīves pavērsienus, izvēles un liktenīgos cilvēkus. Maijā treneris klusi atzīmēja 91. dzimšanas dienu.
Foto: Aivars Liepiņš (Dienas mediji)
Kad pagājušajā gadā mūsu žurnālā gatavoju rakstu par vienu no mūsu basketbola leģendām Maigoni Valdmani, aizbraucu uz Liepupi. Tur lauku mājās dzīvo basketbolista un trenera meita Vita. Izrādījās, ka viņas patāls kaimiņš ir Andris Purkalns – audzēkņu joprojām cienīts un mīlēts treneris, kura darbs savulaik ir rezultējies TTT zelta perioda čempionu titulos.
«Purkalns ir pelnījis, lai par viņu atgādinātu, lai par viņa dzīvi pastāstītu! » mudināja Vita Valdmane.
Toreiz apsolījos to izdarīt. Laiks ritēja, bet solījumi jāpilda! Pieteicos ciemos. Tā man tika gods iepazīties ar basketbola pasaulē spožu personību. Es nonācu mājās, kas pilnas atmiņu. «Viss, ko te redzat, ir Ilonas veidots. Man jau nebija laika un arī prasmes nolikt īstajā vietā kādu skaistu lietu,» saka mājas saimnieks, kurš joprojām nespēj runāt par sievas aiziešanu mūžībā.
Taču piedzīvots tik daudz, ka stāstu nepietrūkst.
Vienīgi bez Antarktīdas
«Pasaule ir tik interesanta! To es saku kā aculiecinieks, jo esmu bijis visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Loģiski, jo tur jau basketbolu nespēlē! (Pasmejas.) Basketbols man tiešām pavēra iespēju redzēt pasauli. Kā gan citādi es ar padomju pasi būtu nonācis, piemēram, Irākā? Kamēr te man pienācās atvaļinājums, piekritu aizbraukt un mēnesi nostrādāt Bagdādē. Tur uzreiz piešķīra miesassargu, un pirmajā vakarā es viņu uzcienāju ar līdzi paņemto rupjmaizi un Rīgas Melno balzamu. Tas cilvēks iedomājās, ka dzer liķieri, un nenovērtēja balzama stiprumu.
Nākamajā dienā ieradās neģīmī un teica – no, balsam, no, no!
