Rīga +23°C 
Noteiktos gadījumos palīdzēs
Enzīms jeb ferments ir absolūti nekaitīgs elements, precīza vielas kopija tam, ko ražo mūsu pašu organisms. Ja kādu iemeslu dēļ šī ražošana ir traucēta vai nenotiek, tas izpaužas ar dažādām nepatīkamām sajūtām. Dažos gadījumos šīs sajūtas mēdz robežoties ar stāvokli, ko var traktēt kā slimību. Populārākā ir piena cukura jeb laktozes nepanesība. Latvijā tā ir aptuveni 25–30 procentiem iedzīvotāju. Respektīvi, cilvēks uzturā lieto pienu vai piena produktus (pienskābajos produktos piena cukura ir mazāk, jo pienskābās baktērijas rūgšanas procesā daļu šā cukura ir jau apēdušas), un viņam pūšas vēders, ir graizes, smaguma sajūta. To var objektīvi noteikt arī ar analīzēm, taču klīniskā aina visu pasaka priekšā. Ja tu pēc piena produktu ēšanas jūties lieliski, tev nav piena cukura nepanesības.
Var būt arī tā, ka laktāze – enzīms, kas šķeļ piena cukuru, – neizzūd pilnībā, kādreiz glāzi piena pa malciņam vari izdzert vai uzliet pienu griķiem un lēni izēst. Problēmas parādās, tiklīdz apēd vairāk. Tad attiecīgi jāizvēlas piena produkti bez laktozes vai papildus jālieto laktāze – jāskatās individuāli, kas katrā konkrētajā situācijā der labāk.
Laktāzes veidošanās tievajā zarnā parasti ar gadiem pakāpeniski samazinās. Kādam tas notiek ap 11–12 gadu vecumu, citam 18–24 gados, bet vēl kādam laktāzes daudzums nesamazinās līdz pat mūža beigām, un tad piena produktu ēšana diskomfortu nerada.
Ja lieto laktāzi papildus, ir svarīgi to pareizi dozēt – arī tas ir individuāli jāpielāgo. Kādam pietiek ar vienu tableti vai kapsulu, citam vajadzīgas divas – tas atkarīgs gan no pašsajūtas, gan no tā, cik daudz laktozes jeb piena cukuru uzņemts.
Taču jāatceras, ka laktāzi tāpat kā citus gremošanas enzīmus nelieto profilaktiski. Laktāze vajadzīga tikai tad, ja ēd piena produktus, kuri satur laktozi.
Uzmanības centrā
Gadījies pārēsties
Gan laktāzi, gan citus gremošanas fermentus var iegādāties bez receptes kā uztura bagātinātājus. Agrāk bija populāras festāla tabletes, mūsdienās ir multienzīmu kapsulas (pankreatīns, Kreon, Mezym), kuras ietver galvenokārt proteolītiskos un lipolītiskos fermentus – tos, kas sadala olbaltumvielas līdz brīvajām aminoskabēm, un tos, kas palīdz sašķelt taukus līdz glicerīnam un taukskābēm. Tie jālieto tad, ja patiešām ir vajadzība, piemēram, kad neizbēgami bijis jāēd kaut kas smags un ikdienai netipisks – ēdiens, kurā ir daudz tauku, daudz olbaltumvielu. Tad noder viena vai divas kapsulas.
Ja nav nekādas kaites, bet apzināti vai pusapzināti esi ēdis smagu barību, piemēram, žāvētu, kūpinātu vistu (nevis gabaliņu, bet divus trīs), un augļi, saknes, dārzeņi nav bijuši, vai esi pārēdies saceptas kotletes, karbonādes, tad skaidrs, ka paša organisma gremošanas fermentu būs par maz, lai ātri un efektīvi sadalītu ēdienu. Tad enzīmus var uzņemt no malas. Ir nepareizi ēst daudz par daudz, bet, ja tā sanācis, enzīmus var izmantot.
Citādi, ja ir slimības, piemēram, aizkuņģa dziedzera problēmas, aknu problēmas, zarnu trakta problēmas, kad viss grūti gremojas. Tad šos līdzekļus kombinē ar citiem un lieto ikdienā.
Gremošanas enzīmu koncentrācija tiek mērīta vienībās – ir 20 tūkstoši, 10 tūkstoši, 5 tūkstoši vienību… Dažreiz pacienti baidās lietot vairākas kapsulas, taču, ja vienā kapsulā ir tikai 5 tūkstoši vienību un ir gremošanas traucējumi, tad ar vienu kapsulu būs par maz. Jālieto vismaz divas kapsulas trīs reizes dienā un noteikti ēšanas laikā vai pēc ēšanas – tukšā kuņģī gremošanas enzīmus nelieto.
Ja ir gremošanas traucējumi, enzīmi palīdz strādāt slimajam orgānam atvieglotā režīmā, jo no malas tiek iedots tas, ko organisms pats nespēj pietiekamā daudzumā pietiekami kvalitatīvi saražot.
Ar vecumu enzīmu mazāk
Pēc 60–65 gadu vecuma, citreiz pat pēc 50 gadiem gremošanas fermenti izdalās mazāk. Taču nevajadzētu tāpēc nodarboties ar pašārstēšanos. Daudzas norises organismā notiek lēnāk, un noteiktas vielas izdalās mazāk.
Ja regulāri uzņemsi fermentus papildus, laika gaitā bez tiem vispār neiztiksi, jo aizkuņģa dziedzeris tos ražos vēl neefektīvāk.
Savukārt, ja pārtrauksi tos lietot, būs smaguma sajūta pat pēc nelielām ēdienreizēm. Fermentu lietošana ikdienā būtu jāizrunā ar ārstu. Taču, ja dodies kādā ekskursijā, kur ir cita vide, nav pieejams tik daudz dārzeņu vai ir smagi ēdieni, vari paņemt līdzi fermentus, tāpat kā mēs paņemam līdzi nošpu pret kādām spazmām vai ibumetīnu, lai nesāp galva.
Paskaties podiņā!
Noslēpums ir vārdā lipāze, tās visvairāk trūkst. Lipāze ir ferments, kas palīdz sašķelt taukus, bet mēs ēdam par daudz, un varam apēst arī par daudz tauku. Kuņģis tad iesviež divpadsmitpirkstu zarnā tik daudz barības, ka ar to nevar tikt galā. Vēl mēs kuņģi uztraucam ar alkoholu, smēķēšanu, stresu. Ir arī slimības, kas tracina gremošanas traktu – veicina motilitāti jeb kustīgumu, un atkal kuņģis nodod tālāk uz divpadsmitpirkstu zarnu par daudz barības. Daļa skābes tur ar sulām, žulti, bikarbonātiem tiek neitralizēta, bet visu skābi neitralizēt nevar.
Skābe, tēlaini runājot, neprot neko citu, kā vien mest visu projām, un šis viss pa zarnām aizveļas tālāk.
Arī zarnas sāk trakot, nervozēt, un tā sākas nesagremotu barības vielu izdale, kas izpaužas kā biežāka vai frakcionētāka vēdera izeja: fēces ir taukainas, mālveidīgas, atsevišķos gadījumos var pat redzēt tauku pilienus. Tas ir tik labs pierādījums – podiņa saturs!
Citiem vārdiem, bez īstās aizkuņģa dziedzera fermentu mazspējas ir neīstā, kas ir daudz biežāka un ko cilvēks pats ar vienu vai otru darbību veicina, vēl palīdz dažādi stresi, uzbudinājums, citas zāles, uztura bagātinātāji.
Gremošanu var veicināt arī bez fermentiem
Vienmēr kārtīgi sakošļā ēdienu!
Siekalu dziedzeri izdala amilāzi, kas šķeļ cieti. Taču vajadzīgs ne tikai šis ferments jeb enzīms, bet arī pašas siekalas, lai sakošļātais ēdiens varētu tālāk sajaukties ar gremošanas sulām un visi elementi, kas tajās ir, ieskaitot fermentus, vieglāk iekļūtu šajā substrātā. Siekalās ir arī lizocīms. Tas ir enzīms, kas nonāvē daļu baktēriju, un tās nenonāk tālāk gremošanas sistēmā (šo funkciju veic arī sālsskābe kuņģī).
Svarīgi! Košļā nevis noteiktu skaitu reižu, bet tik ilgi, līdz jūti ēdiena garšu, un pirms norīšanas sajauc ar siekalām arī šķidros ēdienus: zupu, kefīru, augļu smūtijus. Nevis – buļ, buļ, buļ – izdzer un norij, bet vispirms pavalsti mutē.
Pietiekami padzeries!
Ja uzņem par maz šķidruma, arī organisma šķidrumi, tostarp gremošanas sulas, siekalas, izdalās mazāk, diemžēl jau pēc 40–45 gadu vecuma slāpes vairs precīzi nenorāda, cik daudz vajadzētu izdzert. Kopējais uzņemamā šķidruma daudzums ir 2,5–3 litri. Kļūda ir domāt, ka viss jāizdzer kā ūdens. Patiesībā – tikai puse, otru pusi šķidruma mēs apēdam ar augļiem un dārzeņiem, piemēram, gurķiem, āboliem. Pat vārītā gaļā ir 50 procenti ūdens.
Svarīgi! Ēdot drīkst padzerties, vienīgi nevajag dzert lieliem klunkšķiem. Nesatraucies, ka dzēriens atšķaidīs gremošanas sulas. Ja tā būtu, organisms nespētu pārstrādāt zupas, ko ēdam.
Izvēlies ēdienu, kas nenomāc motoriku un sekrēciju!
Motorika ir ritmiska kuņģa un zarnu trakta saraušanās, un to nomāc smaga barība, piemēram, gaļa, īpaši, ja tā ir degusi, un ļoti trekns ēdiens. Var pieēsties no trim šķēlēm gaļas, kas liks justies smagi un radīs sajūtu, ka ēdiens stāv kuņģī un nekustas no vietas. Bet var pieēsties no pusšķēles gaļas un kārtīgas porcijas brokoļu, puķkāpostu, salātu, burkānu, kas veicinās gremošanas sulu izdali un liks kuņģim sarauties un virzīt barību uz priekšu.
Ēd lēnāk!
Paiet apmēram 20 minūtes kopš ēšanas sākuma, lai smadzenes izsūtītu sāta signālu. Ja ēdīsi ātri, apēdīsi vairāk, nekā nepieciešams.
