Rīga +27°C 
Lieko drēbju drāma
Mūs pārpludina tā dēvētā ātrās modes industrija. Tās biznesa modelis balstās uz milzīgu preču apjomu, ārkārtīgi zemām cenām un strauju apriti. Dažkārt apģērbs maksā tik maz, ka pircējs to uztver gandrīz kā vienreizlietojamu. Nav noslēpums, ka zemas cenas veicina impulsīvus pirkumus: cilvēki iegādājas lietas, kuras viņiem nav vajadzīgas, uzvelk pāris reizes un izmet. Nereti internetā pasūtītā blūze, žakete vai bikses izrādās tik bēdīgas kvalitātes, ka atkritumos nonāk uzreiz pēc saņemšanas – pirkuma atgriešanas iespēja neatmaksājas vai pat nav pieejama.
Viens no tā dēvētās ultraātrās modes un hiperpatēriņa ļaunākajiem piemēriem ir nesenais skandāls ar Temu.
Šai Ķīnas izcelsmes interneta pārdošanas platformai, kura cenšas pasaulei iesmērēt miljoniem preču par neadekvāti zemām cenām, Eiropas Komisija pavasarī piemēroja 200 miljonu eiro sodu.
Protams, Temu nesodīja par zemajām cenām un straujo apriti. Regulatori secināja, ka platforma nav spējusi pārliecinoši nodrošināt, lai Eiropas tirgū nenonāk nedrošas un nelegālas preces. Šis nekvalitatīvā apģērba aprites monstrs jau sen ir kļuvis par atkritumu vairošanas simbolu.
Pasaule slīkst lieka tekstila blāķos. Daļa nonāk labdarībā, daļa – lietoto preču tirgū. Taču arī tā ir problēma: pasaulē saražo tik daudz apģērba, ka otrreizējais tirgus nespēj visu absorbēt. Rezultātā milzīgus tekstila apjomus sadedzina vai noglabā poligonos.
Plaši zināmi arī milzīgie apģērbu apjomi Čīles Atakamas tuksnesī – no tāluma šķiet, ka redzi kalnu grēdas, tuvplānā atklājas miljoniem lupatu: jakas, džinsi, kurpes, kleitas, sporta krekli, bērnu drēbes.
Daudzas ir nevalkātas, vēl ar cenu zīmi. Te sasviesti arī milzīgi lietotā un nepārdotā apģērba apjomi no visas pasaules, kas bijuši paredzēti humānajai palīdzībai, bet izrādījušies lieki. Līdzīgi skati paveras arī Āfrikā, īpaši Ganā – upju piekrastēs un izgāztuvēs krājas drēbju tonnas. Krāsainie audumi pinas kokos un aizsprosto notekas. Attēli no šīm vietām šķiet gandrīz sirreāli – daba burtiski pārklāta ar tekstilu. Kad tu izmet blūzi vai kreklu, tas pazūd no tava redzesloka. Šie kalni rāda – nepazūd nekas. Dace Akule: «Bieži neaizdomājamies, ka mūsu maisiņā saliktās vecās drēbes, ko aiznesam līdz konteineram, var nozīmēt, ka pēc laiciņa arī tās atradīsies aiz trejdeviņiem kalniem un jūrām, kā to pērn bija noskaidrojuši TV Aizliegtais paņēmiens žurnālisti. Latvijā konteineros nonākušām lietotām drēbēm viņi bija ielikuši čipus – tās bija nokļuvušas ļoti tālās zemēs.»
Tekstils ir viens no nopietnākajiem dabas piesārņotājiem. Divas trešdaļas pasaules tekstila ir lēta, veikli saražojama sintētika – tā neburzās, ātri žūst. Taču patiesībā – tā ir plastmasa, katrā mazgāšanas reizē atdalās mikroskopiskas šķiedras, kas nonāk ūdeņos. Bet pat videi draudzīgāka tekstila ražošana nepaiet bez ciešanām dabai. To ražojot, tiek patērēts milzīgs ūdens daudzums – viena T krekla izgatavošanai vajag vairākus tūkstošus litru ūdens, atkarībā no kokvilnas audzēšanas apstākļiem.
Ne velti Eiropā tekstila nozari uzskata par trešo videi kaitīgāko patēriņa jomu pēc pārtikas un transporta.
Tekstils ir viens no sarežģītākajiem atkritumu veidiem. Pārstrādei neder viens liels, nešķirots veco drēbju kalns: kokvilnai, vilnai, poliesteram un jauktiem audumiem vajag atšķirīgas metodes. Sarežģīti ir audumi ar elastāna piejaukumu, daudzslāņu materiāli, oderes, rāvējslēdzēji un pogas, krāsoti, impregnēti, apdrukāti apģērbi. Pārstrādi īpaši apgrūtina auduma dažādās šķiedras. Tās vispirms jāatdala – tehnoloģiski sarežģīti.
Tāpēc pasaulē joprojām tiek pārstrādāta tikai neliela daļa no visa izmestā tekstila. Jaunu saražot ir lētāk.
Un vēl – kad apģērbs nonāk šķirošanas punktā, bieži vairs nevar droši noteikt, no kā tas patiesībā izgatavots un kā to pārstrādāt.
Labā ziņa – Eiropas Savienībā reāla kļuvusi ideja par apģērba digitālo pasi, kad šķiedrā iestrādāts elements glabā atslēgu uz piekļuvi ziņām par auduma sastāvu, ražošanas ķēdi, kopšanu un pārstrādes iespējām. Vairs nebūs jāzīlē, kas slēpjas vecā mēteļa oderē vai džempera pavedienos: materiāls pats uzrādīs savu biogrāfiju. Radīts arī elektronisks pavediens: identifikators iestrādāts pašā tekstilmateriālā un ļauj izsekot tapšanas cikliem. Ir arī risinājumi, kad diega šķiedrās ietverts ar aci neredzams luminiscējošs pigments, ko vēlāk var nolasīt ar īpašu ierīci. Tā iespējams pārbaudīt, vai vilna, kokvilna, pārstrādātais poliesters tiešām ir tas materiāls, par kādu tiek uzdots.
Viszaļākais apģērbs ir tas, kas jau atrodas tavā skapī. Pērc retāk, izvēlies rūpīgāk. Ilgtspējīgas modes diskusija arvien vairāk ir par to, vai konkrēto lietu vispār vajadzēja pirkt. Varbūt bija vērts vispirms pārlūkot vecāku drēbju skapi. Tā ir iespēja novērtēt senāk tapušu audumu augsto kvalitāti un investēt mantotās lietās pāršujot, pielabojot.
Izraidītās modes jaunie ceļi
Ieraudzīju bildes no Čīles lupatu poligona, un sareiba galva. Aizdomājos. Par laimi, man ir atvaļinājums un dzimis rīcības plāns – pāreju vienīgi uz dabai draudzīgu kapsulas garderobi. Esmu nobriedusi skapja radikālai revīzijai, šķiroju, ko atstāt, no kā atteikties.
Un tātad – esmu salikusi maisā visu no skapja izraidīto drēbju klāstu. Turp devās izbalējuši kokvilnas krekliņi, kaudze poliestera blūžu, kleitu. Uziris zīda lakats. Viskozes šalle. Lina kleita, ko esmu pārgriezusi, cerot, ka griezuma vietā izveidošu bārkstis un būs man gara žakete, tomēr tas nav noticis, jau iestājies idejas noilgums. Jauna lina kleita, bet man par šauru, pārdot nav laika un patikas. Laba žakete, bet morāli nokalpojusi. Kokvilnas palagi, ko vairs negribas lietot. Vairāki savēlušies vilnas džemperi. No modes izgājušas šalles un cepures. Mākslīgās kažokādas apkakles, ko vairs nelietošu. Pāris neaktuālu mēteļu. Trencis, kuru nesen nopirku, un tomēr nepatīk, taču sen nokavēts atgriešanas termiņš. Vecās zeķes – vilnas un kokvilnas. Viena zila zeķe, kaudzīte zeķbikšu. Ko lai daru?
Dace Akule: «Manā skapī ir arī sintētika – atzīstu, ka krasa, melnbalta pieeja šajā sfērā nedarbojas. Ir apģērbs, kurā bez sintētikas iztikt nevar. Piemēram, lietus jakās, – lina trencī izmirksim un nosalsim. Peldkostīmos, sporta tērpos, piegulošā veļā sintētikai ir priekšrocības. Protams, ir iespējams dzīvot arī bez sintētikas. Manā dzīvē – pagaidām vēl ne. Un svarīgi neaiziet drēbju izmešanas radikālismā, labāk – solīti pa solītim.» No nevajadzīgā tekstila vēlos atbrīvoties maksimāli draudzīgi videi, mācoties ieguldīt laiku un interesi. Nevis kā vēl nesen – iemetu sadzīves atkritumu konteinerā un aizmirsu. Un ne kā vecos laikos – vedu uz lauku fazendu, tur – laipns radinieks tālās pļavas malā iekurtā ugunskurā liekās drēbes izkūpināja videi toksiskos dūmos. Tā vairs nenotiks!
Protams, ja nav slinkums čaklāk padarboties, paveras andeles mandeles ceļš. Ja gribas cieši izsekot savu veco drēbju liktenim, tad labu nevajadzīgo apģērbu un tekstilizstrādājumus varu pati piedāvāt bērnunamiem, pansionātiem, sociālās aprūpes centriem, sieviešu patversmei un citām labdarības organizācijām. Vecas, tīras segas noderēs dzīvnieku patversmēs.
Latvijas Atkritumu apsaimniekošanas likums nosaka, ka valstī tiek nodrošināta tekstilizstrādājumu atsevišķa savākšana. Jau trīs gadus darbojas tekstila savākšanas tīkls, valstī lielākie tā apsaimniekotāji – EcoBaltiaVide un CleanR. Tekstila konteineri atrodami pie lielveikaliem, daudzdzīvokļu mājām, atkritumu šķirošanas laukumos. Tajos liekami ne vien gultasveļa, segas, galdauti, aizkari, bet arī pa pāriem sasieti apavi.
Daudzi domā, ka konteinerā drīkst mest tikai valkājamu apģērbu. Tas ir viens no biežākajiem pārpratumiem.
Latvijā drīkst nodot arī TĪRAS novalkātas drēbes, novecojušu, saplēstu tekstilu. Arī dalīto atkritumu savākšanas laukumos pieņem ne tikai ideālas, ziedošanai derīgas drēbes, bet arī plašāku tekstila klāstu. Pirms vešanas vēlams noskaidrot prasības. Savākto tekstilu šķiro – daļa nonāk atkārtotā lietošanā, daļu pārstrādā, pārradot, piemēram, suvenīros, mugursomās, paklājos vai skaņas izolācijas materiālos. Bet nederīgo izmanto tehniskiem mērķiem vai enerģijas ieguvei. Latvijā pašlaik darbojas divas tekstila savākšanas pieejas. Pirmā – tīrs, sauss tekstils, kas vēl var kalpot cilvēkiem un pēc šķirošanas – nonākt atkārtotā lietošanā. To pieņem labprāt. Otrā pieeja – tekstils, kas jau ir atkritumi. Ar to ir sarežģījumi. Retais apsaimniekotājs savā konteinerā grib redzēt cauru palaga gabalu un izdilušu kreklu un to uzsver arī noteikumos. Tad ko iesākt ar acīmredzami saslaucītu grīdas lupatu vai ar krāsu aplietiem džinsiem? Tie slaidā lokā jāmet piemājas zaļajā miskastē. Dace Akule to nosauc par piesārņoto tekstilu, kas derēs vairs tikai sadedzināšanai.
Dace Akule: «Jūs veicāt garderobes revīziju, salikāt drēbes kaudzītēs un tagad prātojat, kur ko likt, kam piedāvāt, vai drīkst izmest. Un kādā brīdī zūd enerģija. Šobrīd ar Zaļo brīvību un kolēģiem Eiropā strādājam pie jaunas idejas, kur mēģināsim patērētājam palīdzēt tekstila apritē, jo šobrīd katram pašam ir jābūt pirmajam šķirotājam. Tas ir projekts, kā Eiropā pilotēt depozīta sistēmu lietotam tekstilam, padarot to vienkāršāku. Ideja: lieko apģērbu varēsim aiznest uz viedo konteineru, kas ar mākslīgā intelekta palīdzību, izmantojot digitālās produktu pases, novērtēs kvalitāti, sapratīs materiālu. Ja tekstils der pārdošanai, tad novirzīs pārdevējam, ja – pārstrādei, tad īstenos atmaksas modeli, kāds jau ir zināms dzērienu iepakojuma jomā.»
Uzmanības centrā
Pati savas garderobes pavēlniece
Konstatēts, ka aptuveni tikpat tekstilizstrādājumu, cik Latvijā ik gadu ieved no jauna, nonāk arī atkritumos. Tas krāšņi ilustrē galveno ilgtspējīgas modes paradoksu: problēma nav tikai tajā, kur drēbes nonāk pēc valkāšanas, bet arī tajā, cik daudz apģērba vispār tiek saražots un nopirkts. Tāpēc: visnekaitīgākie tekstila atkritumi ir tie, kas nekad nav radušies.
Apzinos, ka pati vien esmu vienīgā savas ilgtspējīgās garderobes pavēlniece. Un nevis pie tekstila konteinera, bet gan pie veikala plaukta dzimst mans verdikts: pēc dažiem gadiem manā skapī būs mīļš mētelis, ko vēl valkāt, vai – kārtējais maiss ar tekstilu, ar kuru neviens īsti nezina, ko iesākt.
Derīgas adreses:
KOPĀ ZAĻĀK – informatīva kampaņa klimatneitralitātes veicināšanai Latvijā, ko finansiāli atbalsta Emisijas kvotu izsolīšanas instruments. Par rakstu cikla saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
