Rīga +25°C 
«Vecumdienās ēšanas paradumi var mainīties. Cilvēks ēd mazāk nekā agrāk, ātrāk jūt sātu, izvēlas vienkāršākus ēdienus vai vairs nevēlas sēsties pie galda kopā ar citiem. Nereti šādas pārmaiņas uzlūko kā pašsaprotamu novecošanas daļu, tomēr ne vienmēr tā ir,» saka vispārējās aprūpes māsa un Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Ilze Gricius, kura pētījusi depresijas, trauksmes un stresa simptomātikas saistību ar ēšanas uzvedību vecāka gadagājuma cilvēkiem.
«Ēšana nav tikai kaloriju un uzturvielu uzņemšana. Tā ir cieši saistīta ar fizisko veselību, garastāvokli, spēku, neatkarības sajūtu, ieradumiem, atmiņām, attiecībām un drošības sajūtu.
Ja mainās apetīte, attieksme pret ēdienu vai vēlme ieturēt maltīti kopā ar citiem, tas var būt svarīgs signāls, ka cilvēkam vajadzīgs atbalsts, veselības pārbaude vai vienkārši citāda – cieņpilnāka – pieeja ikdienas maltītēm.
Tāpēc apetītes zudumu, pārmēru našķēšanos, atteikšanos no maltītēm vai vēlmi ēst tikai dažus ierastus produktus nevajadzētu uzlūkot tikai kā vecuma niķus, jo dažkārt aiz tā slēpjas vientulība, depresija, hronisks stress, sāpes, zobu problēmas, košļāšanas vai rīšanas grūtības, medikamentu blaknes, hroniskas slimības vai vienkārši – nogurums no ikdienas.»
Nē, nav jābūt bēdīgiem!
«Skumjas, raizes vai satraukums var būt saprotama reakcija uz dzīves notikumiem – izmaiņām veselībā, ierasto lomu maiņu ģimenē vai sabiedrībā, tuva cilvēka zaudējumu, vientulību. Taču ieildzis stress, trauksme un depresija nav neizbēgama novecošanas daļa! Tāpēc ir svarīgi atšķirt īslaicīgu un hronisku stresu. Īslaicīgs stress ir normāla organisma reakcija uz grūtībām vai pārmaiņām, taču, ja spriedze kļūst pastāvīga, tā sagrauj dzīvi. Cilvēks slikti guļ, nespēj atpūsties, jūtas izsmelts, kļūst viegli aizkaitināms vai zaudē interesi par ikdienu, un tas viss ietekmē asinsspiedienu, gremošanu, imunitāti, sāpju uztveri. Trauksme vecumdienās arī nav tikai rakstura īpašība vai pārlieka raizēšanās. Tā izpaužas pastāvīga spriedze, baiļojoties par veselību, drošību, naudu, tuviniekiem, nākotni. Visbiežāk vecāka gadagājuma cilvēks gan nelieto tieši šādus apzīmējumus savām sajūtām, bet sāk biežāk sūdzēties par sirdsklauvēm, elpas trūkumu, saspringumu, vēdera darbības un miega traucējumiem vai grūtībām pieņemt pat vienkāršus ikdienas lēmumus,» novērojusi pieredzējusī aprūpes māsa.
Viņa gan atgādina, ka trauksme ne jau vienmēr ir kas negatīvs – reizēm tā liek rūpīgāk sekot līdzi veselībai un laikus vērsties pie ārsta, regulāri lietot medikamentus, vairāk kustēties vai uz labo pusi mainīt ēšanas paradumus. Problēma sākas tad, ja trauksme paralizē, traucējot attiecības un pašaprūpi. «Vecumdienās drīkst būt skumji un arī grūti un drīkst vajadzēt palīdzību. Taču ilgstošs stress, trauksme, nomāktība, intereses zudums, miega vai apetītes izmaiņas nav jācieš klusējot, jo tā nav neizbēgama novecošanas procesa sastāvdaļa!
Turklāt depresija ne vienmēr izskatās kā skumjas. Tā var izpausties kā spēka trūkums, vienaldzība, lēnāka domāšana, grūtības koncentrēties, nevēlēšanās sakopt māju, iet dušā, mainīt apģērbu, satikt cilvēkus vai piedalīties sarunās.
Cilvēks var vairākkārt pārjautāt vienu un to pašu, baidīties palikt viens, atteikties doties ārā, izvairīties no ārsta apmeklējumiem vai, gluži pretēji, ļoti satraukties par katru ķermeņa sajūtu. Dažkārt trauksme liek cilvēkam kļūt ļoti piesardzīgam arī pret ēdienu – viņš var baidīties, ka ēdiens būs par treknu, par sāļu, par smagu, kaitīgs kuņģim vai veselībai. Tad ēdienkarte kļūst šaura, un cilvēks izvēlas tikai dažus drošus produktus.
Ilze Gricius skaidro: «Ļoti bieži psihiskā pašsajūta izpaužas tieši attiecībās ar ēdienu. Ja cilvēks ir nomākts, viņam nav spēka gatavot, iepirkties vai pat apsēsties pie galda, viņš ēd tikai maizi, putru, cepumus, saldumus vai citus viegli pieejamus produktus. Dažkārt ēdiens kļūst vienveidīgs nevis tāpēc, ka cilvēks neko citu negrib, bet tāpēc, ka citam ēdienam vajag vairāk enerģijas, izvēles un piepūles. Un tā veidojas apburtie loki. Piemēram, stress veicina neveselīgu ēšanas uzvedību, bet neveselīga ēšana savukārt var pastiprināt stresu. Hroniskas slimības var mazināt kustību spējas, bet mazāk kustību savukārt pasliktina slimību norisi un vispārējo pašsajūtu. Vientulība var mazināt vēlmi gatavot un ēst, bet nepietiekams uzturs var samazināt spēku un vēlmi satikt citus. Tāpēc ēšanas paradumu maiņa bieži ir ne tikai uztura jautājums, bet signāls par cilvēka kopējo veselības un dzīves situāciju.»
Ieturēt maltīti vienam
Vientulība var ļoti tieši ietekmēt to, kā cilvēks ēd, jo maltīte nav tikai fizioloģiska vajadzība – tā bieži ir saistīta ar kopā būšanu, sarunām, sajūtu, ka cilvēks kādam ir svarīgs. Ja šī sociālā daļa pazūd, mainās arī maltītes nozīme. «Agrāk ēdiens bija saistīts ar ģimeni, dzīvesbiedru, bērniem, darbu vai viesiem, bet ēšana vienatnē var kļūt tukša un mazāk nozīmīga. Cilvēks var gatavot retāk, izlaist ēdienreizes…
Arī manā maģistra darbā skaidri iezīmējas šī saikne: vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri dzīvo vieni, ir augstāki stresa un emocionālās ēšanas rādītāji nekā tiem, kuri dzīvo divatā.
Tas nenozīmē, ka katrs cilvēks, kurš dzīvo viens, ēd neveselīgi vai jūtas slikti, taču parāda, ka dzīvošana vienatnē var būt nozīmīgs riska faktors, īpaši tad, ja tai pievienojas slimības, kustību ierobežojumi, zemi ienākumi vai mazs sociālais atbalsts,» tā Rīgas Stradiņa universitātes pētniece.
«Vienam vientulība mazina apetīti, bet citam veicina emocionālu ēšanu. Ēdiens, īpaši salds un viegli pieejams, var īslaicīgi aizpildīt tukšuma sajūtu vai kļūt par vienu no nedaudzajiem ikdienas priekiem. Un bieži tā tiek signalizēts, ka cilvēkam pietrūkst drošības, dienas ritma un emocionāla atbalsta. Tāpēc tuviniekiem šādās situācijās nevajadzētu sākt ar pārmetumu: «Tev vajag normāli ēst!» Labāk palīdz konkrēti, mierīgi jautājumi: «Vai tev ir grūti gatavot tikai sev?», «Vai gribētu, lai reizēm paēdam kopā?», «Ko tev pēdējā laikā patiešām gribas ēst?» Šāda pieeja cilvēkam ļauj justies sadzirdētam, nevis vainotam. Dažreiz ļoti daudz nozīmē nevis pati maltīte, bet klātbūtne – kopīga zupa, telefona zvans pirms pusdienām, regulāra ciemošanās vai uzaicinājums pie galda,» iesaka Ilze Gricius.
Populārākie raksti
Kad apetīti maina slimība
Ir arī vairākas neirodeģeneratīvas slimības, piemēram, Alcheimera slimība un citas demences formas, frontotemporālā demence, Pārkinsona slimība un citas nervu sistēmas slimības, kas var mainīt ne tikai atmiņu, kustības vai domāšanu, bet arī ožu, garšu, apetīti, ēdiena izvēli, spēju košļāt un norīt, kā arī pašu ēšanas uzvedību.
«Viens no biežākajiem mehānismiem ir ožas un garšas izmaiņas. Cilvēkam var šķist, ka ēdienam vairs nav garšas, ka tas ir pliekans, neinteresants vai negaršīgs.
Dažkārt tāpēc palielinās vēlme pēc izteiktākas garšas – saldā, sāļā, skābā vai pikantā. Tuviniekiem tas šķiet izvēlīgums, bet patiesībā cilvēks vienkārši vairs neuztver garšu tā kā agrāk. Pārkinsona slimības gadījumā ožas pasliktināšanās var parādīties agri. Vēlāk ēšanu var ietekmēt kustību lēnīgums, trīce, stīvums, grūtības sagriezt ēdienu, noturēt galda piederumus, košļāt vai norīt. Cilvēks var ēst ļoti lēni, nogurt ēšanas laikā, klepot maltītes laikā vai izvairīties no produktiem, kurus ir grūtāk sakošļāt. Tā nav kaprīze – tā var būt slimības izpausme.
Savukārt demences gadījumā cilvēks var aizmirst, ka nav ēdis, vai, tieši otrādi, aizmirst, ka jau ir paēdis, var vairs neatpazīt ēdienu, apjukt pie galda, nezināt, kā lietot galda piederumus, zaudēt interesi par maltīti vai kļūt nemierīgs ēšanas laikā. Dažiem cilvēkiem mainās arī ēdiena izvēle – biežāk gribas saldu, mīkstu, vienkāršu vai ļoti pazīstamu ēdienu. Ļoti raksturīgas ēšanas uzvedības pārmaiņas var būt frontotemporālās demences gadījumā. Šī slimības forma biežāk ietekmē uzvedību, impulsu kontroli un sociālo spriestspēju. Cilvēkam var parādīties izteikta tieksme pēc saldumiem vai ogļhidrātiem, pārēšanās, atkārtota viena un tā paša produkta izvēle vai pat vēlme ēst neēdamas lietas. Tuviniekiem tas var šķist kā rakstura maiņa, bet patiesībā tā var būt smadzeņu darbības izmaiņu izpausme,» vispārējās aprūpes māsa dalās pieredzē.
Ilze Gricius turpina: «Pilnīgs vai izteikts apetītes trūkums arī nav jāuztver kā normāla novecošana. Tas var būt saistīts ar depresiju, sāpēm, infekciju, aizcietējumiem, mutes dobuma vai zobu problēmām, medikamentu blaknēm, onkoloģisku slimību, demenci, Pārkinsona slimību vai citām hroniskām slimībām. Arī ēšanas lēkmes vai pēkšņa, grūti kontrolējama vēlme ēst noteiktus produktus var būt saistīta gan ar emocionālu spriedzi, gan ar noteiktām smadzeņu slimībām.
Īpaša uzmanība jāpievērš rīšanas grūtībām.
Ja cilvēks maltītes laikā bieži klepo, aizrijas, ēd ļoti lēni, izvairās no cietākiem produktiem, viņam mainās balss pēc ēšanas vai biežāk rodas elpceļu infekcijas, tas var liecināt par rīšanas traucējumiem. Šādos gadījumos nevajadzētu vienkārši pierunāt apēst vēl. Drošāk ir vērsties pie ārsta, lai izvērtētu, vai nav nepieciešama rīšanas funkcijas pārbaude un ēdiena konsistences pielāgošana. Tātad pēkšņas vai izteiktas ēšanas paradumu pārmaiņas vecāka gadagājuma cilvēkam vienmēr ir jāuztver kā veselības signāls, nevis tikai kā rakstura vai vecuma īpatnība. Svarīgi ir pamanīt, kas tieši mainījies: garša, apetīte, ēšanas daudzums, droša rīšana, ēdiena izvēle vai uzvedība pie galda. Šādi novērojumi ir ļoti noderīgi arī ģimenes ārstam.»
