Rīga +22°C 
««Kāpēc jūs sevi nemīlat?» kādā saviesīgā pasākumā man pajautāja tur satiktais numerologs,» Ievas Stāstiem teic Nellija Janaus. ««Kāpēc nemīlu?! Mīlu gan!» – «Tad kāpēc jūs rindā pēc saldējuma vienmēr esat pēdējā? » Es tā gluži neuzskatīju. Jā, visos darbos, kuros biju, vienmēr biju otrā, pirmais vienmēr bija vīrietis. Kārlis Līcis, Andrejs Inkulis, Anatolijs Gorbunovs, Imants Daudišs, Jānis Peters, Raimonds Pauls. Tā man bija laba darba un dzīves skola, pagodinoši strādāt blakus ievērojamiem cilvēkiem, lielām personībām, bet tas bija arī ļoti atbildīgi un satraucoši.
Viņi mani uzklausīja, bet es nekad neuzsvēru savu viedokli. Iemācījos šajos darbos būt diplomāte.
Strādājot kopā ar Maestro, mūsu laikā tapa pirmās Kultūras ministrijas prēmijas un stipendijas māksliniekiem, tika iedibināta Lielā mūzikas balva, kuru šogad pasniedza jau 33. reizi.
Lai šīs ieceres realizētos, bija jāpaveic liels darbs, un tajā ir arī mans pienesums. Mūsu laikā tika nodibināta Kultūras akadēmija, bet liela nozīme bija cilvēkiem, kas tālāk realizēja tās pastāvēšanu. Ja nebūtu Pētera Laķa, pirmā Kultūras akadēmijas rektora, nekas no šīs augstskolas varēja nesanākt.
Laķis bija personība ar savu redzējumu, kurš iegrieza akadēmiju tādā virzienā, kādā attīstoties tā kļuvusi par prestižu un augsti profesionālu augstskolu. Man bijusi laime un liela likteņa labvēlība satikt šos cilvēkus, kopā ar viņiem strādāt, un, esot viņiem blakus, veidojās arī mana personība.
Piedzīvoju neaizmirstamus emocionālus brīžus. Līdzdarbojoties XX Dziesmu svētku sagatavošanā, noslēguma koncertā Mežaparkā jutos laimīga, pārdzīvojumā man bira asaras. Domāju – lūk, augstākā virsotne, ko viens cilvēks mūžā var vēlēties piedzīvot!» atzīst Nellija Janaus.
