Rīga +24°C 
Ar dažāda vecuma senioriem Daina Reinfelde strādā un tiekas jau ilgus gadus, turklāt pati ir sudraba vecumā. «Man ir 65 gadi, un man ir iespēja pārbaudīt, kā teorija saskan ar praksi. Man arī patīk formulējums sudraba vecums, termins, ko lieto, lai apzīmētu sabiedrības daļu vecumā no 55 gadiem. Uzskatu, ka neviens vecums nav tikai vienkārši skaitlis. Tā ir gan iespēja, gan izaicinājums, un nav svarīgi, vai ir 14, 40 vai 60 un 80 gadu. Jo ikvienā šajā posmā meklējam veidus, kā šo vecumu veiksmīgāk pieņemt un ar to sadzīvot.
Kad izkrīt no ierastās aprites un aiziet pensijā, daudzas sāk domāt, ka vecums ir gandrīz vai slimība, un tad daudzas inficējas ar vaimanoloģiju.
Kā tev iet? Ak, es pat izstāstīt nevaru! Tu pat neticēsi! Tāpēc pirmais, kas jāiemācās, – novecošana nav slimība, ko var izārstēt, bet nepārtraukts, neatgriezenisks, neizbēgams bioloģisks process, ar ko saskaras jebkurš dzīvs organisms. Tā ir sliktā ziņa. Bet jebkurai sliktai ziņai pretī liekama labā ziņa. Sev un citām saku: «Labā ziņa ir tā, ka mums šī procesa laikā ir iespējams spiest vai nu gāzes, vai bremzes pedāli. Ieiet turbulences režīmā vai piebremzēt un izbaudīt savus gadus.» Novecojošu cilvēku problēmas pēta daudzas zinātnes nozares, bet mēs arī bez tām mēģinām atrast mezgla punktus, norādes, kas palīdz mums justies labi.»
Kad tu esi veca?
Psiholoģe norāda uz sešām vecuma pazīmēm, kas gadu gaitā izkristalizējušās. «Pirmkārt, sieviete (tāpat arī vīrietis) kļūst veca, kad sāk koncentrēties nevis uz kaut ko pozitīvu, bet gan uz problēmām, nebūšanām, nepilnībām. Otrā vecuma pazīme – tu esi veca, kad sāc baidīties no kaut kā jauna, kad rodas bailes no jauna izmēģināšanas, mācīšanās, no konkurences. Tad radoši centies no tā izvairīties un iestāstīt sev, kāpēc tev to nevajag. Trešā – kad sāc pazaudēt vērtību tam, ko esi sasniegusi, iemācījusies, apguvusi, kad pazaudē vērtību tām kvalitātēm, kas tev ir, un tev tās šķiet bezjēdzīgas, nevērtīgas un nevienam nevajadzīgas.
Bet mēs protam tik daudz! Mēs protam iejaukt pīrādziņiem mīklu, mākam adīt, lāpīt un tā tālāk.
Ceturtā pazīme – sevis salīdzināšana ar citiem. Ko tad es vairs? To jau tikai jaunie un gudrie… Paralēli salīdzināšanai parādās arī mazvērtības sajūta, sevis noniecināšana. Bet mēs varam tik daudz! Tikai cilvēki sudraba vecumā realizējas mazliet atšķirīgi – viņi var izdarīt ne sliktāk par jaunajiem, tikai citā tempā. Piektā pazīme – sākam izvairīties no attiecībām ar apkārtējiem cilvēkiem. Tad sievietē pamostas gliemeža sindroms: ai, ko tad es tur iešu! Pilsētā notiek bezmaksas koncerts, bet – ai, nav vērts, jāpucējas, jāiet, vai būs, kur sēdēt, man nav, ar ko iet. Atrodam dažādus aizbildinājumus, un tā samazinās sociālie kontakti, vienkārši sakot, tā ir bēgšana no attiecībām.
Sestā pazīme – vispār zaudējam dzīves jēgu, un tad ir kā filmā Džimlai rūdi rallallā – cilvēks sēž gultā un uz jautājumu, ko dari, atbild: «Gaidu nāvi!»
Tiesa, atšķirībā no vīriešiem, kas vispār mēdz izvairīties no socializācijas, sievietes tomēr čupojas, kaut vai lai pavaimanātu. Mums ir tā priekšrocība pļurkšķēt, paust emocijas, un tas palīdz mums saglabāties. Arī vaimanāšana palīdz sievietes psihoemocionālajai veselībai! Čupojoties cita citai esam arī tas garainis, kas veicina vārīšanos, un mēs pārliecinām otru kaut kur iet, kaut ko darīt, pamēģināt, iesaistīties. Sievietes mazāk bēg no attiecībām, viņas mēģina tās saglabāt, tāpēc šī viņām ir neizteiktākā pazīme.
Kaut gan intraversija uz vecumu palielinās jebkuram. Sievietēm ir arī vieglāk pieņemt vecumu – ar gadiem mainās sociālo lomu repertuārs, ko pildām, bet sievietei visu mūžu šis repertuārs bijis daudzveidīgs. Novecojot lomu skaits samazinās, taču kaut vai tikai saistībā ar sadzīvi tas joprojām ir apjomīgs, un mums to izdzīvot ir vieglāk. Jau gatavojot maltīti, sieviete pilda vairākas lomas – viņa ir gan sagādniece, gan pavāre, gan trauku mazgātāja. Sievietes retāk pazaudē dzīves jēgu vai arī to atkal atrod, kaut vai adot zeķes Ukrainas karavīriem. Tā ir motivācija, kāpēc kaut kas ir jādara.»
Mums ir arī daudz priekšrocību!
Lai gan nereti ierasts uz gadiem skatīties kā zaudējumiem pilnu laiku, sudraba vecumam ir daudz priekšrocību. «Vispirms jau tā ir cita izpratne par laiku. Manuprāt, laiks ir vienīgais resurss, ko nevar atjaunot. Jo esam jaunāki, jo vairāk to tērējam, jo vēl jau laika ir tik daudz. Bet sudraba vecumā, pat jau brieduma gados, saprotam, ka laiks ir vērtība, un sevišķi sudraba vecumā domājam, cik man vēl ir palicis? Ko es ar šo sev atlikušo resursu gribu darīt? Tāpēc, iespējams, cilvēki gados savu laiku mazāk iznieko. Viena daļa gan saka – laiks skrien tik ātri, nespēju izdarīt visu, ko gribēju.
Bet laiks neskrien ātrāk, ja savu dzīvi iztēlojies kā smilšu pulksteni. Kad augša ir pilna, smiltis tek lēnām un šķiet, ka tās tecēs ilgi. Kad augšā paliek maz, tad izskatās, ka smilšu strūkla ir kļuvusi ļoti ātra.
Bet tā nav, jo atverīte netop ne lielāka, ne mazāka. Laiks tek tāpat. Tāpēc tā skriešana ir tikai subjektīva sajūta. Fiziskā varēšana vai nevarēšana ir viens, bet sudraba vecumā vairāk vai mazāk esam sava laika pavēlnieki – beidzot mēs drīkstam darīt visu, ko gribam. Tagad varam izgaršot šo laiku. Nevis dipadu-dapadu skriet uz darbu, bet varam nesteidzīgi izgaršot rītu.
Arī vakarā vairs neesam atbildīgas par trim ēdieniem bērniem, bet varam uzvārīt tēju un pasēdēt ar aizejošās dienas iespaidiem, piefiksēt patīkamo, kas ir bijis. Vēl viena sudraba vecuma priekšrocība – mēs izvērtējam attiecības ar cilvēkiem, ar dzīves laikā sastaptiem ceļa biedriem, kas gājuši kopā ar mums īsāku vai garāku ceļa gabaliņu. Vēl liela daļa vēlas sakārtot attiecības, kas dzīves laikā ir samezglojušās. Sakopt attiecības. Pēc būtības tā mēs sakopjam pašas sevi un savas izjūta s. Mums ir laiks sakārtot atmiņas, piemēram, albumus. Cik daudzām bildes stāv kurpju kastēs! Atvilktnēs! Daudzas sūdzas, ka nav, ar ko aizpildīt dienu. Tad, lūk, sakārtojiet bildes, lai kādam citam aiz jums nevajadzētu jūsu dzīvi mest ārā,» mudina Daina Reinfelde.
Kā atrast jēgu dzīvot?
Ja sieviete sudraba gados jūtas izsmelta, skumja, ja viņa nekam īsti neredz jēgu, vajadzīgs dzinulis, kā atrast atkal vēlmi celties, mazgāties, ģērbties, iziet no mājas, kaut ko darīt, vienā vārdā sakot – dzīvot. «Ja vēlies izbaudīt sudraba vecumu, sāc ar vienkāršiem, maziem soļiem un ieradumiem – piecelies un apģērbies, nevis visu dienu nostaigā novalkātā flaneļa naktskreklā. Uzvelc sakarīgu veļu. Izņem no kumodes foršu krūzīti un dzer rīta tēju vai kafiju. Pirms tam izdomā, ka šodien vajadzētu iziet līdz kaimiņu mājai, un nevis tāpēc, lai skaitītu soļus, bet sevis dēļ, un paskatīties, vai tā maijrozīte jau ir uzziedējusi vai nav.
Atrodi iemeslu, kāpēc iziet ārā. Sāc ar maziem solīšiem sevis labā un negaidi, kad kāds tevi ģērbs vai kāda dēļ to darīsi – dari to sevis dēļ!
Nākamais solis – ej cilvēkos, jo cilvēki mūs uzlādē. Ej cilvēkos, kas tevi saprot šajā vecumā ar šīm kvalitātēm, plusiem un mīnusiem, jo viņi paši tādi ir. Latvijā ir ļoti daudz vietu, kur kopā sanāk sievietes, un ko viņas tik nedara – tur var tikai pabrīnīties! Kā viņas mācās, kādi ir rezultāti, un ar kādu garšu viņas dzīvo! Ja paliksi gliemeža pozīcijā – mājiņa pāri, neko negribu –, tad ir cauri. Tad pati sevi beidz nost. Tā ir pašiznīcināšanās. Ja ir sajūta, ka apkārt ir vieni terārija iemītnieki, apkārt vienas čūskas un neviena normāla cilvēka, meklē iespējas sevi nodarbināt – nevis vaimanāt un sevi žēlot, bet nodarbināt savu ķermeni, prātu, lai tie tev kalpotu.
Un meklē to, kas raisa pozitīvas emocijas, kas tev sagādā prieku un kas tev ir interesants. Nodarbinot prātu, attaisi acis un paskaties, kas tev ir apkārt, ko tev piedāvā un ko vari izmantot. Tas ir vienkāršākais. Ja spēsi saglabāt asu prātu – un daudzas prasa, kāpēc man tas ir jādara –, tad atbildi: lai palīdzētu sev! Ja būs pietiekami ass prāts un pietiekami daudz optimisma, tad var nākt visādas pārmaiņas un izaicinājumi, bet tu tiksi galā. Man šo sudraba vecumu piedzīvot palīdz mantra, ko skaitu katru rītu, un arī citas dāmas saka, ka palīdz.
Sev no rīta saku: «Zini, Daina, tu esi laimīga sieviete, jo labāk vai sliktāk, bet tu joprojām redzi. Labāk vai sliktāk, bet tu joprojām dzirdi. Labāk vai sliktāk, bet tu jo projām vari saost, sagaršot, sataustīt. Bet labākais – veiklāk, neveiklāk, ātrāk, lēnāk, bet tu joprojām esi neatkarīga ne no viena cita. Daina, tu esi laimīga sieviete.» Tad saprotu, ka viss, par ko mēs šūmējamies, ir nieks, jo man vēl ir tik daudz iedots.»
Izmēģini sniega bumbu!
Lai justos labi, tonusā jātur ne tikai ķermenis, bet arī gars. Daina Reinfelde iesaka vingrinājumu prāta kustināšanai jeb sniega bumbas velšanu (un tai nav nekāda sakara ar sniegu). Paņem baltu lapu, pildspalvu un sāc rakstīt – kopumā jāuzraksta desmit rindiņas. Pirmajā ir viens patstāvīgs vārds, nākamajā – divi, nākamajā – trīs, un tā līdz desmit. Raksti jebko, kas ienāk prātā un par jebkuru tēmu. Šis vingrinājums palīdz atvērties un ieraudzīt sevi, izteikt savas pārdomas, skumjas, prieku.
Projektu Tu esi SEV svarīga finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Žurnāls Santa.
