Etnomūziķis un ballīšu karalis Ēriks Zeps: «Mani veidojis nevis tēvs, bet tas, ka viņa nebija»
Etnomūziķis Ēriks Zeps spēj iegriezt tādu ballīti, ka sievas neskaita savus gadus, bet vīri aizmirst par lāčiem, kas bērnībā uz auss uzkāpuši. Kad dzied un spēlē Ēriks, vairs neesam drūmie latvieši, bet viena īsti priecīga, lustīga un koša tauta.
Foto: Matīss Markovskis
Taču aiz šī neizsīkstošā pozitīvisma un harismas slēpjas pavisam cits stāsts – izteiktu galējību cilvēks, kurš nebaidās atzīt, ka par megalielām emocijām un skatuves ovācijām jāmaksā ar tikpat dziļām emocionālām bedrēm. Neparasti atklātā sarunā Ēriks pirmo reizi ļauj ieskatīties savā ēnas pusē, izvedot lasītāju tālu ārpus ierastās komforta zonas un kliedējot mītus par mūžīgi smaidīgo un bezrūpīgo ballīšu karali.
Turpinājumā:
- Noslēpums dzimšanas apliecībā. Kāpēc tēva vietā dokumentos ierakstīts vectēvs un kāpēc pēc viena neatbildēta zvana Ēriks vairs nekad nemēģinās sazināties ar bioloģisko tēvu?
- Cīņa ar panikas lēkmēm. Par dvēseles tumšajiem periodiem un perfekcionisma lāstu, ko viņš izvēlas izsāpēt vienatnē ar dabu.
- Šķiršanās pagājušajā vasarā. Cik grūti otram cilvēkam ir sadzīvot ar mūziķa dzīvesstilu, režīmu un koķetēriju uz skatuves?
- Īstās attiecības ar Julgī Stalti. Vai viņi ir pāris un kāpēc viņas bērnus Ēriks uztver kā ļoti tuvus radus?
- Akordeons ar savu lidmašīnas biļeti. Kāpēc instruments vienmēr sēž pie loga un kāpēc lēkāšanai basām kājām uz skatuves ir tīri medicīnisks iemesls?
