Dzīves kolekcionāre Sarma Novicāne-Lazdāne. Par dejām, močiem un mākslu dzīvot ar pilnu jaudu pēc 50

Sarma ir dzimusi Latgalē, studējusi Rīgā sociālo pedagoģiju, tagad ar vīru Jāni dzīvo vienā no privātmāju ciematiem netālu no Ādažiem. Šobrīd viņas nodarbošanās saistīta ar daudzdzīvokļu māju siltināšanas projektiem, procesā ir ap 40 ēku. Taču dzīvē bijušas ļoti dažādas pieredzes un situācijas: studiju laikos Sarma strādāja Dailes teātrī par apkopēju, ir darbojusies krīzes centrā Skalbes, nodarbojusies ar brīvprātīgā darba projektiem, aizrāvusies ar valdorfpedagoģijas filozofiju – te satikusi daudzus draugus, ar kuriem dala arī hobijus, pēc šīs sistēmas mācījušies meita Taiga un dēls Emīls, abi tagad jau pieauguši.

Dzīvē bijuši arī brīži, kad ir palikuši tikai parādi vai tik liela emocionālā bedre, ka šķiet – no kā gan baidīties, jo zaudēt jau tāpat vairs neko nevar.

Taču visas šķēršļu joslas pārvarētas bez apvainošanās uz likteni. «Lai kāda tā būtu, skaista vai sāpīga, bet tā ir mana pieredze, ko vienmēr cienīšu un glabāšu sevī.»

Paralēli ikdienai Sarmai vienmēr bijuši dažādi hobiji, par ko viņa saka – tie drīzāk ir dzīves sastāvdaļa. Turklāt lielākā daļa ir kopīgi ar vīru Jāni, kuru Sarma galvenokārt sauc uzvārdā – par Lazdānu. «Man patīk kolekcionēt dažādas pieredzes. Mēs neesam tie, kas visur uzvar. Arī sacensībās dažreiz vinnējam, dažreiz ne. Taču tas nav galvenais. Galvenais, ka zinu – es varu. Tas man dod vērtības izjūtu. Nevis esmu lūzere, kas tikai sēž dīvānā, bet varu darīt daudz ko interesantu, izaicinošu un varbūt arī sarežģītu.

Un man patīk šī sajūta – nevis skauž, ka kāds kaut ko dara, bet gribas pašai pamēģināt.

Starp citu, reiz Sarma, tad vēl bez bērniem, ar draudzeni aizstopoja līdz Itālijai, jo kāds bija teicis, ka 2005. gadā Venēcija nogrimšot, tātad jāpagūst pirms tam… Toreiz viņas nostopoja 82 mašīnas.