Rīga +17°C 
«Esmu iepazinusi sevi krietni patstāvīgāku un arī sapratusi, ka vienatne nav tas pats, kas vientulība. Būt pašai ar sevi un justies mierpilni – tas ir skaisti. Un tas arī pamazām sāk notikt. Daudz biežāk esmu jautājusi sev – ko patiesi es vēlos? Kad esi attiecībās, saaudz ar otru, pieslīpējies, bet, kad paliec tikai ar sevi, tad mēģini saprast – kas mani atraisa un dara laimīgu? Kā man ir labi?
Pēdējie trīs gadi man atklājuši pašai sevi vēl košākā krāsu gammā.
Jūtos no jauna uzziedējusi, bet jau citā enerģijā.
Pēc šķiršanās jutu, ka esmu dziļi iemīcīta zemē un neredzu gaismu tuneļa galā. Un tad izrādās, ka tu tajā zemē patiesībā esi sēkliņa, un tā sēkliņa stiepjas uz augšu un izaug par kaut ko vēl skaistāku. Sākotnējais trauslums un ievainojamība izaugusi apzinātībā, stājā un pārliecībā. Šis laiks man licis iztīrīt visus kaktiņus sevī.
Esmu meklējusi dažāda veida garīgas un psiholoģiskas prakses, meklējusi ārējos resursus, lai sevi spēcinātu. Un tas ļāvis risināt sevi, visus bērnības un savā ziņā pat dzimtas uzslāņojumus. Tā ir bijusi augšana gan uz iekšu, gan uz āru. Esmu pateicīga par to, kādus jaunus ceļus un iespējas dzīve atklājusi. Cilvēkam var atņemt ļoti daudz, bet vienmēr paliks brīvība izvēlēties, ar kādu attieksmi raudzīties uz notikušo. Vai izmantot apstākļus kā izdevību mainīties, vai iekāpt upura lomā un uzskatīt, ka dzīve dara pāri.
Protams, aizvadītais gads arī nav bijis viegls, bija arī kritieni atpakaļ. Bija punkts, kad emocionāli jutos tik zemu, ka ārsts man izrakstīja antidepresantus. Bet tur tas kurzemnieces sīkstums – izlēmu līdz pēdējam turēties un nedzert. Diezgan ilgi nostaigāju ar antidepresantiem somiņā, tomēr pienāca brīdis, kad šķita, ka lūstu un pati vairs netieku galā.
Tas sakrita ar laiku, kad nolēmu izmēģināt elpošanas prakses, un negaidīti Jānis Zaržeckis ar savu sievu Indru palīdzēja man restartēties tikai ar elpošanu. Atceros savu pārsteigumu par to, cik daudz iespējams izdarīt tikai ar savu elpu, nomierinoties un ieklausoties sevī. Kā prāts spēj pārslēgties no nemitīgas trauksmes uz apzinātu miera stāvokli. Man izdevās. Pēc tās nakts izmetu visus medikamentus,» stāsta Lelde Ceriņa.
Plašāk lasiet žurnāla Ieva jaunākajā numurā!
