Rīga +19°C 
Viņš Zemessardzē iestājies pagājušā gadsimta 90. gados. «Tas man bija jādara, jo tēvs Mārtiņš Vērdiņš vecākais arī bija gan aktieris, gan strēlnieks,» atzina Vērdiņš. Toreiz Zemessardzē viņš bijis Pārdaugavā 16. bataljonā, bet tagad kopā ar savu un bijušās sievas leģendārās aktrises Mirdzas Martinsones dēlu Mārtiņu Matīsu Vērdiņu ir Zemessardzes Studentu bataljonā. «Esmu tur zemessargs veterāns,» nosmēja Vērdiņš.
Savukārt par apsargu viņš sāka strādāt 2005. gadā. «Tolaik vēl biju Dailes teātrī un meklēju iespēju piepelnīties. Mani piesaistīja kāds sludinājums – vajadzīgs apsargs. Darbā pieņēma uzreiz, vien paralēli apsargāšanai bija jāiziet īpaši kursi – jāapgūst tuvcīņa, prasme rīkoties ar ieroci. Pēc kursiem absolvents drīkst arī nēsāt ieroci un būt miesassargs, bet man to nevajag, jo es specializējos sēdēšanai postenī un teritorijas apsargāšanai. Kad veicu apgaitu, nemitīgi ir jābūt modram un gatavam reaģēt.
Var teikt, ka darbā visu laiku esmu kā uz adatām.
Piemēram, ja atskan ugunsgrēka trauksmes signalizācija, steigšus jānoskaidro iemesls, kas to izraisījis. Paldies Dievam, visas bijušas viltus trauksmes,» apsarga darba aizkulises atklāja aktieris.
Pa šiem gadiem viņš strādājis gan Labklājības, gan Ārlietu ministrijas apsardzē, rūpējies par kārtību un drošību Doma baznīcā tās restaurēšanas laikā, sargājis Vecmīlgrāvī skolas sporta laukumu un ostu. Bet pirms trim gadiem viņš sargāja Rīgas Stradiņa universitātes fakultāti, netālu no Rīgas Mārtiņa evaņģēliski luteriskās baznīcas.
«Šī ir ļoti īpaša vieta. Netālu ir Mārtiņa kapi, kur apbedīti tādi ļaudis kā komponists Emīls Dārziņš, amatnieks un uzņēmējs Jānis Šteinhauers,» apgalvoja Vērdiņš. «Nav tālu arī Zunda kanāls, kur aktierim Arno Upeniekam savulaik stāvēja laiva. Kad strādāju Nacionālajā teātrī, bohēma sita augstu vilni – nereti ar Ģirtu Jakovļevu, Gunāru Cilinski un citiem ievērojamiem aktieriem izmantojām laivu, lai pabraukātu pa Daugavu, pieturētu Zaķusalā un iedzertu kādu stiprāku dzērienu,» teica Vērdiņš.
Vai tā tikai sakritība, bet fakts paliek fakts, ka netālu no vietas, ko apsargāja aktieris, dzīvojis viņa mammas jaunākais brālis, kuru nošāva čekisti. Mārtiņam gan šajos gados visas maiņas ritējušas mierīgi – nav bijis ne smagu starpgadījumu, ne zagļu ielaušanos viņa apsargātajos objektos. «Paldies Dievam, līdz pat šai dienai neviens nav brucis virsū. Kad nododu maiņu, vienmēr nākamajam sargam novēlu mierīgu nakti. Šis vēlējums ir piepildījies,» noteica Vērdiņš.
Šajos 18 gados viņam bijis tikai viens amizants mirklis, un tas gadījies Ārlietu ministrijā tās remonta laikā. «Tā māja izskatījās kā pēc Hirosimas katastrofas – gruveši, iekšpuse izārdīta, no stāva uz stāvu vajadzēja staigāt pa laipām. Ik pēc divām stundām bija jāveic apgaita. Kā tagad atceros, bija svētdiena, saulīte spīdēja, un pēkšņi klusajā Krišjāņa Valdemāra ielā sāka kustēties dēļi, kas pie ministrijas bija sastiķēti kopā, veidojot žogu.
Iekšā līda meitene un viņai pakaļ – vecis ar kameru plecā.
Sākumā domāju: «Ko viņi te meklē, un kas tie tādi?» Vēlāk izrādījās, ka tā bija žurnāliste un operators no Ogres Televīzijas. Viens no celtniekiem bija operatora brālis, un viņiem abiem bija radusies ideja uztaisīt reportāžu par šo vietu,» dzīvi stāsta Vērdiņš. Pats labākais, ka, pateicoties šim atgadījumam, Vērdiņš tika uzaicināts filmēties seriāla Sarkanais mežs epizodēs, jo operators arī tur filmējis.
Stāstot par apsarga aroda finansiālo pusi, Mārtiņš uzsver, ka konkrētus ciparus nesauks: «Nav zelta bedre, bet tas ir labāk nekā nekas. Ja vien ir spēks, varēšana un iespēja, ir jāstrādā. Protams, ar apsardzi un pensiju iztikt ir vieglāk.» Šīs medaļas otra puse ir tas, ka apsardze ir diennakts darbs. «Strādāju divas diennaktis nedēļā. Citreiz atbraucu vakarā, ir Panorāmas laiks, un esmu tik noguris, ka vienīgais, ko vēlos – iekurt kamīnu un apsēsties klubkrēslā,» atzina Vērdiņš.
Arī vecumdienās bija radošs
Pirms 63 gadiem Mārtiņš Vērdiņš kopā ar Ģirtu Jakovļevu, Ausmu Ziedoni-Kantāni, Imantu Skrastiņu un citiem kultūras ļaudīm absolvēja Latvijas Valsts konservatorijas aktieru kursu. «Par godu šai jubilejai no darba brīvajos brīžos esmu uztaisījis savu studiju biedru portretus. Vēl jau arī uzstājos ar savu monoizrādi Literārais kabarē, kurā dalos ar aforismiem un epizodēm par aktieru dzīvi. Man ir padomā vēl šādi tādi projekti un izstādes,» par savu radošo dzīves pusi pirms trim gadiem stāstīja Mārtiņš Vērdiņš.
Mārtiņa Vērdiņa zīmētie portreti:
