Rīga +19°C 
Es, protams, vēlētos, lai manā dzīvē viss notiktu kā vairumam dāmu: ieejat salonā, veicat kādu procedūru un skaistāka dodaties tālāk dzīvē. Bet tas ilgus gadus nav mans scenārijs! Ar mani ik pa brīdim atgadās kas tāds, kas kļūst par sarunu tematu draudzeņu kopā sanākšanās. Kā, piemēram, šis gadījums ar Ziedoņa dzeju.
Kā zināms, katrai no mums ir savs sāpju slieksnis, un mans nav no zemajiem – bet tikai līdz brīdim, kad sākam runāt par vaksāciju. Vaksācijas laikā mans sāpju slieksnis zibens ātrumā pietuvojas nulles atzīmei un pat slīd vēl zemāk. Man tiešām sāp. Sāp viss: uzacu korekcija, padušu vaksācija un arī tā – pati intīmākā vaksācija. Pēdējo gadu laikā varbūt jau mazāk, bet agrā jaunībā pirms bikini vaksācijas uzskatīju par pienākumu meistari brīdināt, ka procedūras laikā varu arī lamāties. Un ne jau ar latviskajiem ka tevi divi deviņi! vai jedritvai kociņ!, nē, stipri vien skarbāk. «Nekas, tā gadās,» parasti šīs dāmas, kam uzticēts pārbaudīt manu sāpju slieksni, bijušas saprotošas. Bet palaikam gadās dažādi, hm… interesanti piedzīvojumi.
Viens no ieteikumiem, ko man nācies uzklausīt: «Jums vajadzēja nedaudz iedzert, pirms nācāt uz procedūru, alkohols mazina sāpes!» Interesants ieteikums. Nespēju īsti iedomāties, kā tieši tas iedomājams, ja es uz procedūru būtu atbraukusi ar savu auto, piemēram. Vai ja ir darbdienas vidus? Iedomājos, kā dodos dienas gaitās viegli sasārtušiem vaigiem, minimāli iereibusi, bet toties – iztikusi bez lamāšanās.
Ieteikums par alkoholu pirms vaksācijas man vienmēr licies dīvains – līdz brīdim, kad to pārspēja cita pērle.
Tajā dienā gulēju uz kušetes un atcerējos, kā katrs vaska rāviens iziet caur sirdi un mugurkaulu. Pēc kārtējā rāviena, ko pavadīja mans «Au!» vai nu kas līdzīgs, meistare man paskatījās acīs un jautāja: «Imanta Ziedoņa dzeju zināt?» – «Zinu,» mulsi atbildēju, jo, lai nu ko, bet šādu jautājumu nebiju gaidījusi. «Tad skaitiet! Skaļi! Tas palīdzēs novērst domas no sāpēm!» pārliecības pilnu sejas izteiksmi mudināja meistare.
Šai mirklī no pārsteiguma paliku ne tikai bez Ziedoņa dzejas pantiem galvā, bet vispār bez valodas. Tomēr kaut kā mēģināju sakopot domas un vienlaikus Ziedoņa tekstus. «Skaitiet, skaitiet!» kundze nebeidza mani mudināt. Ļoti skaidri iedomājos, kā es te puskaila guļu un sāpēs deklamēju «bez mīlestības nedzīvojiet…» vai «un tādas lielas laimes nemaz nav».
Vai zināt, cik daudz gribasspēka vajadzīgs, lai šādi, guļot uz kosmetologa kušetes, kaut kur starp karstu vasku un pēdējām pašcieņas paliekām pateiktu stingru nē? Daudz.
Procedūru beidzām bez daiļlasītāju priekšnesumiem.
Nu, vai, piemēram, matu griezums. Jums ir gadījies iet salonā ar vienām, kā moderni saka, ekspektācijām, bet iznākt ar pilnīgi neplānotu rezultātu? Man ir! Nekas liels tajā dienā nebija plānots: nokrāsot un mazliet apgriezt matu galus. Viss gāja pēc plāna līdz brīdim, kad ar sānskatu caur matu vērpetēm, ieraudzīju friziera šķēres savu acu augstumā. Atceros, kā pazibēja doma: kādēļ viņš – jā, vīrietis – griež tik augstu? Nezinu, kas bija noticis ar manu prātu, bet neprotestēju… Kad atliecu galvu, biju tikusi pie tādas frizūras, kā Reičela seriālā Draugi, tikai īsākas versijas. Mati, kas bijuši pāri pleciem, nu bija knapi zem zoda. Biju šokā. Aizgājusi mājās apstulbumā blenzu spogulī, domājot, vai šo visu varētu glābt, turpmāko pusgadu, kamēr mati ataugs, tos nēsājot astē. Nevarēja.
Neatceros, vai raudāju, bet no šīs dienas iemācījos salonos aizstāvēt savas cilvēktiesības uz normālu frizūru. Nerunājot par jebkādiem dzejas lasījumiem.
Nu jau labu laiku esmu atradusi savus uzticamos meistarus – frizieri un kosmetologu – un šīm dāmām saku: ja izdomāsiet iet prom no darba, lūdzu, pabrīdiniet. Iešu jums līdzi.
Jo atrast ideālu meistaru nav no vieglākajiem uzdevumiem.
Tiesa, nesen man steidzami vajadzēja krāsot matu saknes – tikai saknes… Mana mīļā meistare bija brīvdienā, un kas gan varētu noiet greizi, tajā pašā salonā uzticot tik vienkāršu darbu kā matu sakņu piekrāsošanu citai meistarei? Gribat zināt? Pēc nepilnām divām stundām atkal pilnīgi neplānoti biju ruda! Ruda un dusmīga kā pūķis. Tiesa, labi audzināts pūķis, kurš nerīkoja scēnu. Rudās šausmas uz manas galvas tajā pašā salonā likvidēja mana mīļā friziere. Viņu sauc Nadežda. Viņa tiešām ir mana cerība. Vismaz matu jautājumos.
