Sievietes, kas gaida, un tās, kuras vairs ne… Stāsti par Ukrainas frontes kluso aizmuguri

Vecmāmiņa ar čerešņu

«Tā, dāmas, vai nevienai nav līdzi svaigi augļi, dārzeņi, gaļa, piena produkti, samagons, ieroči?» šoferis noaurojas, kad tuvojamies Ukrainas-Polijas robežai.

Esmu satiksmes mikriņā, ceļā no Kijivas pēc Ukrainā pavadītas nedēļas. Ir vasara. Visas pārējās manas ceļabiedres ir ukrainietes, kas ciemojušās pie savējiem un tagad atgriežas atpakaļ Lietuvā vai Latvijā, kur radušas patvērumu no kara. Dažādu vecumu, dažādas rocības. Auto bagāžnieks pielādēts pilns ar rūtainajām tirgus somām. Bet šoferīša jautājums tāpēc, ka Polijā kā Eiropas Savienības valstī nedrīkst ievest neko no minētā, jo Ukraina ir trešās pasaules valsts. Labi, vienu litru stiprā alkohola drīkst, pieņemsim, ka tas attiecas arī uz paštaisīto kandžu.

«Vai tad čerešņu arī nedrīkst?» ieminas sieviete ap sešdesmit. «Man ir zirņi,» piebalso otra. «Man ķiploki un salo…» saka trešā.

«Neko nedrīkst! Ēdiet visu nost vai metiet ārā!» šoferis ir nepielūdzams. Tādi ir arī poļu robežsargi. Gadījies, ka pat desmaizes liek izmest un vēl morāli nolasa.

«Vai gribat ķirsīšus?» likvidējamie produkti tiek piedāvāti arī man. «Biju savā dārziņā Čerkasos, salasīju mazmeitai. Nekur citur nav tik garšīgas čerešņas kā pie mums, mājās,» sieviete nosaka. Tas, kā viņa to pasaka, mani gandrīz parauj uz asaru. Visa šī kombinācija – tev ir jāpamet mājas, tu nezini, vai tajās vēl kādreiz varēsi normāli atgriezties, tavs dēls karo, bet tu ved mazmeitai ķiršus, jo citur tādu nav. Čerešņa ar māju garšu.

Visus nevaram apēst, atlikumu sieviete paslēpj. Jo gribas taču tai mazmeitiņai aizvest.