Rīga +17°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tā bija dīvaina draudzeņu ballīte! Neatceros, kā viss sākās, bet vienā brīdī visas jau bijām nostājušās ierindā, un viena – tā, kura priekšā, – sauca: «Meitenes, aiziet!» Smiedamās piecēlušas savus dibenus no mīkstajiem zviļņiem un atstājušas uz galda pusizdzertās vīna glāzes, diriģentes vadībā visas grozīja savas vijoles, veica pietupienus un vicināja rokas. «Un ko tu tur bremzē?» jaunizceptā trenere palūkojās uz mani, kamēr es ar telefonu filmēju šo balagānu, lai vēlāk parādītu vīram.
Nespēju aptvert, kā citas tik ātri un vienoti bija saorganizējušās sportiskajai aktivitātei, kurā visvairāk gan tika nodarbināta mutes muskulatūra, padziļinot smieklu krunciņas ap acīm.
Kad pēc piecminūšu treniņa atskanēja: «Meitenes, malači, varam turpināt malkot vīnu!» – manās slinkajās miesās savu ceļu uzsāka milzīgs izmaiņu vilnis, un pēc pāris dienām man dzima ideja: bet es taču varu vingrot arī mājās!
Paldies Dievam, bija jau 4. janvāris, tātad tā nebija nekāda tipiskā jaunā gada apņemšanās, kam līdzi nāk spriedze un kas parasti rezultējas ar smagu izgāšanos. Šim jaunajam gadam man vispār nebiju nekādu apņemšanos un vēlēšanos. Dzīvo taču, nevis vēlies! Nu re – un tagad es vingroju!
***
Pēc sava otrā divdesmit minūšu treniņa aizrakstu draudzenēm vacapa grupā ziņu: «Šobrīd esmu tizla, ierūsējusi, bet būšu stipra! Jo – un tagad ieklausieties! – esmu sākusi vingrot!» Mana ziņa acumirklī uzspridzina čatu, un telefonā cita pēc sportiskā ātrumā citas sāk krist ziņas ar dažādiem izsaucieniem un uzmundrinājumiem.
Pirmo iedrošinājumu no pašpasludinātās viena vakara treneres bijām saņēmušas jau nākamajā rītā pēc brīnišķīgi kopā pavadītā vakara.
Vēl pēc dienas – nākamo: «Kā mums iet ar pietupieniem? Bikini sezona tuvojas. Darbojamies!» Nu kā var iet?! Labi mums klājas arī tāpat – bez pietupieniem. Tomēr viss šis sportiskais vilnis mani bija sasniedzis, ieplūdis manās kuslajās miesās, no atmiņām izceļot laiku, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas, atgādinot arī, ka reiz taču man bija intensīvs treniņu grafiks vairāku gadu garumā.
Tolaik dažādus spēka vingrinājumus varēju izpildīt bez aizelšanās un izbolītām acīm, pilatēs vairs neizskatījos kā varde, kas mēģina sakult sviestu. Atcerējos arī, kā ik dienu devos uz mežu un stundu nūjoju, arī lietū, vējā un sniegā. Ak Die’s, cik es biju apņēmīga! Līdz kādā pavisam parastā dienā notika pavisam nejēdzīga ceļgala trauma, kas apstādināja mani uz pāris mēnešiem, vēlāk ietekmēja kustības, gaitu – visu dzīvi.
Citiem vārdiem sakot – parādīja manai apņēmībai nepieklājīgu žestu un izaicināja uz dueli.
Kurš kuru? Es, protams, spirinājos pretī – sāku pat apmeklēt individuālos treniņus pie fizioterapeites, un, pateicoties tiem, man izdevās veiksmīgi atgriezties kājāmgājēju rindās. Taču tikpat veiksmīgi atgriezos arī savā slinkajā ampluā – turpmāk mans vienīgais treniņš bija iešana no mājām līdz mašīnai, no mašīnas līdz darbam, no darba līdz mašīnai utt.
***
Bet, redz, notiek viena dīvaina vīna ballīte, un smadzenes pēkšņi atkal ir vietā! Tā nu vingroju jau vairākas nedēļas… Lēnā garā savā nodabā, nevienam neko nemēģinot pierādīt, pēc atmiņas – sākot ar iesildīšanās vingrinājumiem un katru vingrojumu atkārtojot vairākas reizes.
Ja kaut kas aizmirstas, uzlieku Youtube – tā, izrādās, ir sportisko aktivitāšu paradīze tādiem kā man!
Un arī Instagram algoritms sācis vingrot man pa pēdām… Pašlaik esmu izvēlējusies pilates, ko pazīstu vislabāk, – tās, šķiet, vislabāk arī der maniem iesīkstējušajiem muskuļiem. Vingroju gandrīz katru dienu kādas 20–30 minūtes – kamēr apnīk. Domāju, ka ar laiku palielināšu treniņa ilgumu un slodzi. Bet varbūt arī ne.
Ik pa laikam atgādinu sev, ka izvingrināt visu ķermeni ir vairāk nekā nekas, tomēr, ja godīgi, manuprāt, pa īstam sportot nozīmē kaut ko pavisam citu – saspringtajā dienas grafikā ieplānot laiku, tad nenormāli saņemties, izkārtu mēli skriet uz sporta zāli, knapi paspēt uz treniņu, pa ceļam simts reižu nodomāt, cik ļoti negribas, tomēr neatmest ar roku, ierasties sporta klubā, pārģērbties, vēl reizi pierunāt sevi nedoties prom un gluži vai aiz matiem ievilkt sevi zālē. Pēc tam atgādināt sev, ka dzīve ir grūta (bet neviens taču nesolīja, ka būs viegli), pieredzēt to visu, skatoties spogulī uz citiem nelaimes putniem un domās sūtot mierinošo: «Būs labi!»
Un pēc tam dušā būt laimīgai, ka esmu dzīva, ka saņēmos, ka esmu tāda malacīte!
Un tā katru reizi – piedzīvojot emocionālās šūpoles no briesmīgas saņemšanās līdz absolūtai svētlaimei. Jā, tā, lūk, ir sportošana! Es pat teiktu – garīga augšāmcelšanās.
Bet tagad no tā visa nav nekā. Es tikai vingroju. Un tikai tad, kad gribu. Un dažkārt vispār nevingroju. Bet nākamajā dienā atkal pavingroju. Nu, protams, tas neskaitās. Es taču jums saku – māžošanās! Agrāk – jā, tad es sportoju, bet tagad māžojos. Un nevienam arī nemaksāju. Arī tāpēc – neskaitās!
Bet kopumā ir tāda laba sajūta. Nevienam neko negribas pierādīt. Pat ne sev.
«Mammu, bet tu nemāki tā kā tā meitene jūtubā!» punktu uz i uzliek mazais dēliņš, noraugoties, kā sparīgi vingrinu savas kuslās rokas un kājas. Un es pasmaidu. Atceros vakaru, kad šis stāsts sākās, – kā starp vīnu un smiekliem, skatoties dīvaināko treniņu pasaulē, pamodos jaunam sākumam. Arī tā gadās. Un varbūt kādreiz vingrošu pa īstam. Bet pagaidām šādi ir labi.
