🩷 Atver rakstu izlasi un iegrimsti lauku idillē ar SANTA+ 
Rīga +21°C 
Ļoti gribētos tā – pienākt pie ezera, laiski novilkt kleitu, lēni iebrist ūdenī kā tādai nārai, klusi nopeldēt pieklājīgu līkumu un tad tikpat glīti iznākt krastā. Bet man nekas nesanāk! Pirmkārt, peldkostīms pa ziemu parasti kaut kā saraujas. Nav jau ko brīnīties – apkures sezonā telpās ir sauss gaiss, un sausumā viss saraujas. Otrkārt, es nemaz neprotu skaisti peldēt.
Reiz ar vīru aizbraucām uz spa. Pēc tam viņam teicu: «Zini, man šķiet, ka tad, kad tu peldi, visiem būtu jāsastājas pie baseina, jāskatās un jābrīnās, cik smuki tev sanāk, īpaši kraulā!» Vīrs, vārdus pārāk neizvēlēdamies, atbildēja: «Uz mani jau tāpat neskatītos, jo visi skatītos uz tevi, – tādu peldēšanas stilu droši vien neviens vēl nekad nav redzējis!» Jūtīgāka dvēsele uzmestu lūpu, bet es pārsmējusies skaidroju, kur tādu peldēšanas stilu var iemācīties.
Bērnībā mums laukos bija peļķes lieluma dīķis. Vasarās, kad mazāk lija, tas izžuva tik sauss, ka lopiņiem ūdeni ar zirga ratiem vedām kannās no pāris kilometru attālas akas. Tikai tad, kad dīķis bija pilns vai vismaz puspilns, mēs ar māsām drīkstējām tajā peldēties. Cik silts bija ūdens – tiešām kā piens! Vispirms gan no ūdens virsas ar grābekli noķeksējām zaļi saziedējušās ūdenszāles. Tad pielējām pie dīķa nolikto metāla sili pilnu ar ūdeni, lai govīm vakarā ir, ko dzert. Piesmēlām rezervē vēl kādu spaini, ar ko pašām noskaloties, jo dīķī bija tik daudz dūņu, ka peldoties ūdens drīz pārvērtās pelēkā ķīselī. Ak, jā, un peldēt mācījāmies no sunīša – deguns izsliets, un kūļā ķepiņas. Lūk, kā radies mans ekskluzīvais peldēšanas stils!
Lai arī peldu reti un slikti, patiešām ticu ūdens spēkam, jo ūdentiņ(i)s, akmentiņ(i)s, tie dzīvos saules mūžu. Kā uguns šķīsta visu, tā arī ūdens prot paņemt to, kas tobrīd pieķēries un spītīgi nelaiž vaļā. Ūdenī tiešām var vēsā mierā atstāt visas liekās domas un izjūtas, pagriezt muguru un, atpakaļ neskatoties, nākt krastā – gan tas ar savu mūžības spēku zinās, kā pat vislielākos kreņķus sašķelt smalkās šļakatās: te bija, te vairs nav.
Mana skaistākā pelde bija kādā vasaras pilnbriedā jūrā pie Jūrkalnes – pa pliko gan naktī, gan dienā.
Tu taču zini, cik tāda brīvība ir seksīga – ūdens apskauj un vilina, saka saldus komplimentus un čukst ausī: paliec, neej vēl krastā!
Vienlaikus ūdens ir arī divvientulības labākais fons, jo tā saderībā ar vasaru ir kaut kas tik skaisti un smalki romantisks. Atceries, kā viņš tevi toreiz vizināja laivā? Piebrauca ūdensrozei pavisam blakus, bet tu teici, lai neplūc – lai paliek ziedot. Un tagad iedomājies: te ir ezers, un te – laiva. Un te esi arī tu un viņš. Neaicina tevi pavizināties ar laivu? Nu tad palūdz pati, lai pavizina! Jo tad, kad kāds kopā pudu sāls apēdis pāris iebrauc ezerā ar laivu, mīlestība tieši viņu ūdens ceļā iestāda vienu baltu ūdensrozi. Viņš jautās: «Varbūt tev noplūkt?» Viņa atbildēs: «Lai paliek ziedot.» Tieši tāpat kā toreiz…
Un pašās beigās es atzīšos kādā vasarīgā noslēpumā. Jā, es zinu, ka peldu smieklīgi kā kucēns – deguns izsliets, un kustinu ķepiņas. Taču tajās retajās reizes, kad tomēr peldu, man pašai šķiet, ka daru to tik eleganti kā nāriņa. Jo ūdens ir tik silts un vasara – tik īsa…
