Kad viņš piedzima, es jau spēlējos ar lellēm
Facebook bija video, kurā žurnāliste jautā Allai Pugačovai, kāpēc ir tik grūti sastapt savu īsto vīrieti. «Cik tev gadu?» – «Divdesmit astoņi.» – «Nu, tad jau viņš, visticamāk, vēl nav piedzimis,» smejas Alla. Un smejas arī žurnāliste, jo viņai, protams, grūti noticēt, ka reiz varētu mīlēties ar kādu, kas tagad vēl spēlējas smilšu kastē. Bet ko var zināt? Varbūt tieši tā kaut kad arī notiks.
Foto: Shutterstock
Runā, ka daudzas vidēja vecuma francūzietes par Emanuelu Makronu balsojušas tieši sievas dēļ. Vai, pareizāk sakot, atbalstot dažu labu iesīkstējušu barjeru nojaukšanu. Citas – tieši pretēji – tā paša iemesla dēļ neieredzot šo pārīti ne acu galā. Sāku ar viņām ne tāpēc, lai aicinātu iemīlēšanos uz pusi jaunākos vīriešos padarīt par new black. Turklāt tas arī nav nekas jauns – izrādās, pat karaliene Viktorija, jau krietni gados būdama, mīlējusi par sevi daudz jaunāku indiešu sulaini. Mīlestība ir kā brīnišķīga dāvana, un brīdī, kad to saņem, visas iespējamās blakusparādības šķiet nebūtiskas. Taču tādas ir un visvairāk skar tieši sievieti. Reģistrēta vai nereģistrēta kopdzīve un publiska iziešana sabiedrībā šādā komplektācijā prasa drosmi arī 21. gadsimtā. Katra vis nevar to iznest kā Alla vai Brižita, kuras, eleganti peldot pret straumi, pa ceļam vēl pagūst uzmundrināt citas. Jo publiski un prožektoru gaismā atļaujas darīt to, ko pašas uzskata par pareizu. Par spīti tam, ka tas kādam varbūt šķiet neatbilstoši tradicionālajiem pareizas dzīvošanas normatīviem.
Teiksiet: fui, nu kā tā var, es gan ar jaunāku nekad! Nu, nu…
Divi vai pieci gadi – tā mūsdienās vispār vairs neskaitās vecuma starpība. Pēc bruņu vestes var sākt raudzīties, ja vīrietis ir desmit vai piecpadsmit gadu jaunāks. Teiksiet: fui, nu kā tā var, es gan ar jaunāku nekad! Nu, nu… Jūtu ķīmija reizēm izstrādā trakas lietas, un neviena nav pasargāta, ja pēkšņi pāri brāžas kāds feromonu viesulis. Dod nu tad Dievs atcerēties (un arī īstenot) pašai savas viedās domas citu privāto dzīvju sakarā.
Kaut gan – kāpēc? Vai vērts atteikties no kaut kā aizraujoša tikai tāpēc, ka citiem tas varētu likties nepiedienīgi? Vai tāpēc, ka pastāv lielāks risks, ka attiecībām nebūs nākotnes? Tāds taču ir jebkurās attiecībās! Arī vecāks vīrietis kādā jaukā dienā var aizmirst savu asinsspiedienu, pienākumu iznest miskasti, skaistākos kopdzīves mirkļus un aizspriņģot pakaļ jaunai (varbūt pat ne jaunai – vienkārši citādai) sievietei. Bet, kas neriskē, kā zināms, nedzer arī šampanieti un vispār neko daudz no dzirkstīšanas šajā dzīvē nepieredz.
Viena no četrdesmit plus vecumu sasniegušo viedajām atklāsmēm: dzīve nav bezgalīga. Līdz ar to katra neizmantota iespēja potenciāli varētu būt arī tāds kā garām palaists pēdējais piedāvājums.
Interneta komentāri pie rakstiem par pāriem, kuros vecāka ir sieviete, protams, vislabāk varētu tikt ilustrēti ar tādu pašu dzelteno trīsstūri un zibens cauršauto galvaskausu, kas rotā elektrosadales būdas. Uzmanies – briesmas! Arī sociālajos tīklos, kur vairākums no mums pauž viedokli, neslēpjoties aiz sveša vārda, cilvēki, kuri ikdienā mēdz dalīties ar dvēseliskām atziņām, dzejas rindām, sunīšu un kaķīšu bildēm, pēkšņi zaudē visu empātiju, līdzko rodas iespēja apspriest kaut kādā mērā netradicionālu kopā būšanu. Un beigās gandrīz vienmēr viss reducējas uz stāstu par miesu. Ak vai, tas nabaga cilvēks taču dzīvo ar sievieti, kurai krunkaina āda… Ko nu? Kā lai viņam palīdz?
