Rīga +14°C 
Sāksim, piemēram, ar drēbju skapi, jo sākt ar jauniem kursiem, studijām vai jaunu darbu varētu būt nedaudz sarežģītāk un prasītu lielāku pašdisciplīnu. Lai sakārtotu drēbju skapi, vajag tikai labo gribu un vieglu apnikumu pret lietām, ko plānoji izmest vēl pagājušajā rudenī. Bet paturēji ar domu – lai vēl ziemu nodzīvo. Un, ak tu dieviņ tētiņ, kas tik šajā labas gribas mudinātajā glabāšanas akcijā ir izdzīvojis! Piemēram, kleita–šorti. Pat nezinu, kā lai citādi sauc šo garderobes brīnumu, kas ir kā trīs vienā – kleitiņa, svārciņi un šorti. Vēsturiskā pieredze no citiem gadiem liecina, ka tas labi noderēja, braucot ar velosipēdu. Vai mūzikas festivālos. Šovasar šis apģērba gabals un velosipēds ir izrādījies nekad nesaticies tandēms.
Par festivāliem pat nerunājot. Tātad – prom!
Prom arī dzelteno hūdiju, kas apliecina tikai vienu: nevajag pirkt drēbes no labiem un kvalitatīviem zīmoliem, jo tās tiešam ir nenovalkājamas. Četras vasaras, un vēl dzīvs. Bet ar mazu, toties labi pamanāmu neiztīrāmu kleksi priekšpusē. Prom! Vai arī melnā kleita ar atkailināto muguru, izceļojusi Itāliju krustu šķērsu vairākos piegājienos, bet – šovasar ceļojuma laikā tomēr palika mājās. Un nez vai arī nākamvasar tā vairs var cerēt uz spožu dzīvi… Nē, nu labi, šo vēl varētu skapī paturēt. Bet tiešām – pēdējo ziemu! Atšķirībā no baltajām biksēm, kas vispār pieredzēja tikai divus iznācienus – precīzi līdz brīdim, kad ar tām apsēdos uz soliņa mājas pagalmā. Soliņš izrādījās ar mazliet zaļu sūniņu, un viss, ko varu teikt: balts ar zaļu ne vienmēr iet kopā. Izmazgāt šo traipu nevar, un objektīvi – bikšu staras ir par garu.
Ļoti iespējams, šīs bikses būs no tām, kas būs dejojušas vienu vasaru.
Jūs taču saprotat, uz ko es tēmēju, – drēbju skapja revīzija ir lieliska iespēja ievilkt svaigu gaisu. Goda vārds, ikreiz, kad aizdodu prom kādu savu dzīvi nodzīvojušu apģērbu, man šķiet, ka ne tikai skapī, bet arī plaušās fiziski kļūst vairāk vietas. Ir lietas, no kā man ir grūti atvadīties, un es arī neplānoju to darīt, piemēram, pirms deviņiem gadiem pirkta kleita, kas ar visu cenas zīmi joprojām gaida savu iznācienu. Tā ir gara, smalka, trausla. Pirkta īpašam gadījumam, kas nekad nenotika, un gaida kādu citu tikpat īpašu gadījumu. Pacietīgi gaida jau gadiem. Lai pagaida vēl.
Daudz sarežģītāka par drēbju skapja revīziju ir sociālo mediju kontaktu revīzija. Bet šeit, līdzīgi kā pie daktera, – ejam, darām un daudz nediskutējam. Jo, lai man piedod Visums, bet vienreiz kādā ballītē satiktus cilvēkus man tiešām nevajag savos sociālo mediju kontos. Nešaubos, ka viņi ir jauki cilvēki, bet viņi tādi paliks, arī ja nebūs mani feisbuka draugi. Tas pats attiecas uz Instagram. Brīdī, kad sapratu, ka par citu cilvēku dzīvi zinu tik daudz, ka jau spēju nojaust viņu dienaskārtību, lai gan ikdienā ne tikai nekomunicējam, bet pat nejūtam nekādu dižu interesi par otru, vieglu roku šīs sekošanas pārtraucu.
Domāju, ka neviens to pat nepamanīja, bet arī te notika līdzīgs fenomens kā ar drēbju skapi – kļuva vieglāk elpot.
Jo man tiešām nav ne laika, ne vēlēšanās sekot svešām dzīvēm, sadarbībām un pašpasludinātiem viedokļu līderiem. Sekoju draugiem. Radiniekiem. Tuviem paziņām. Smieklīgam šunelim Volfijam, kas dzīvo Barselonā, – mēs neesam tikušies, bet viņš ir tik amizants, ka ļoti gribas viņam sekot. Sociālo mediju revīzija kaut kādā nedefinējamā veidā dod vairāk telpas. Varbūt vairāk telpas domāt. Mazāk laika pavadīt, sekojot citu dzīvēm, atziņām un viedokļiem, kas ne vienmēr ir dikti būtiski. Atliek vairāk laika savai dzīvei. Bet, ja gribas zināt, kā otram cilvēkam klājas, vienmēr var piezvanīt. Vai vēl radikālāk: piezvanīt un sarunāt tikšanos.
Tātad divi plāna punkti mums ir izpildīti – skapis un virtuālā realitāte sakārtoti jaunai dzīvei. Bet, ja no kaut kā atsakāmies, kaut kam ir jānāk vietā. Sociālo mediju kontaktu vietā manā rudens restartā ir tikšanās ar cilvēkiem, kas man ir interesanti, kas varētu dot kādu padomu vai likt paskatīties uz dzīvi no citas perspektīvas. Ar šiem cilvēkiem visbiežāk dzīvojam dažādos sociālajos burbuļos, dažos gadījumos varbūt esam attāli pazīstami. Nevēlos viņus intervēt, man neko no viņiem nevajag, vien sarunu pie vienas kafijas. Viss notiek ļoti vienkārši: uzrunāju, saku, ka priecātos tikties uz kafiju, lai pārrunāto to, to un vēl to, un, lūk, jautājums, kur mani interesētu viņu skatījums. Vai tas būtu iespējams? Pagaidām vēl neviens nav atteicis, bet vairāki ir piekrituši. Ko es iegūstu? Citu perspektīvu, jaunu skatījumu, varbūt padomu. Varat saukt to arī par mentoringu. Ko iegūst viņi? Nezinu. Varbūt sajūtu, ka viņu pieredze kādam var būt noderīga.
Vēl manā rudens restartā ir laiks. Laiks šajā sarakstā ir visekskluzīvākais punkts. Laiks, ko tu pats kontrolē. Laiks ģimenei. Laiks sēdēt dīvānā un skatīties sienā. Laiks domāt. Laiks aiziet uz sporta zāli nevis tad, kad sanāk, bet tad, kad to patiešām gribas. Laiks hobijiem.
Laika ir tik, cik tā ir, vairāk nebūs, un, ja gribas laiku tam, kas patiešām svarīgs, no kaut kā būs jāatsakās.
Atteikšanās ne vienmēr ir salda un viegla, bet ieguvums ir neaprakstāms. Laiks dzīvei. Nevis tikai darbam un pienākumiem, bet laiks dzīvei, kas nav obligāta, kas nepalīdz nopelnīt vairāk naudas vai pakāpties pa karjeras kāpnēm. Tai dzīvei, kas nepārtraukti ir atlikta uz kaut kādu mistisku vēlāku laiku, bet tas vēlākais laiks tik un tā izrādās aizņemts. Pats no sevis laiks nerodas. To palīdz atrast apjausma, ka mans laiks ir ierobežots, – pat tad, ja dzīve izrādīsies bezgalīgi gara. Sauciet to par pusmūža krīzi.
Un tad, kad man ir laiks, es varu izdomāt, ko man gribas. Izrādās, gribas gleznot. Nu labi, tas ir pārāk liels vārds, bet gribas padarboties ar krāsām. Pastāvēt pie molberta. Pazīmēt savam priekam. Izlasīt grāmatu, nevis tikai nopirkt un ielikt plauktā. Izmēģināt jaunu recepti. Saprast, ka medus ruletei vajadzēja ņemt tik daudz krējuma, kā receptē norādīts, nevis par pusi mazāk, jo receptē minētais likās daudz par daudz. Nekas, pieredze. Nākamreiz zināšu. Man atkal ir laiks studēt. Manā vecumā, kas nav tipisks studiju vecums. Studējot man ir laiks domāt par lietām, par ko man nebūtu jādomā, ja nestudētu. Pelēkās šūniņas vingro un nemirst.
Rudens restarts nav tikai stāsts par jaunu matu krāsu, veselības pārbaudi vai skaistumkopšanas procedūru vasaras saules samīļotajai ādai. Tas nav arī par trim vai piecām jaunām lietām rudens garderobē – lai gan tam es neiebilstu, jo, kā noskaidrojām, skapī ir atbrīvojusies vieta.
Rudens restarts ir atbilde uz jautājumu: ko es tiešām vēlos? Es vēlējos kārtību skapī, vairāk klusuma sociālajos medijos, sarunas ar tiem, kas mani interesē, un laiku dzīvei. Mums katrai ir savs rudens restarts. Kāds būs tavs?
