Rīga +19°C 
Bērnībā ar māsu vācām ārstniecības augus nodošanai aptiekā – ceļmallapas, māllēpenes. Likās – saplūcam brangām nastām, bet lapiņas un puķītes kalstot pārvērtās vien tādā saujiņā, aptiekā svari knapi sakustējās, un aptieķniece mums saujā iebēra tikai melnās kapeikas. Uzzinājām, ka lielāks svars ir saknēm un augļiem, – vāksim tos. Gājām lasīt mežrozīšu paaugļus. Mamma tos cepeškrāsnī izžāvēja kā skanošas krelles – nekāda lielā svara vairs nebija. Sarakām baldriānu saknes, nomazgājām, salikām klētī žāvēties, bet to dēļ kaķene un naktī kļuva tik kaislīga, ka izplēsa caurumu klēts skaidu jumtā, – nācās remontēt.
Pagalmā auga liepa, un ik vasaru liepziedu laikā tai nogrieza kādu zaru, kas meta ēnu uz sētsvidu, un tad mēs pļāpādamas ilgi sēdējām, plūcām ziedus un likām spainī, ik pa laikam piespiežot, lai nebirst pāri. Izžuvušus liepziedus mamma glabāšanai sabēra spilvendrānās. Neviens to lērumu nespēja izdzert, bet nākamajā vasarā lasījām atkal – bija šī gada liepziedi, pērnie liepziedi un aizpērnie liepziedi. Arī es joprojām neprotu izmest vecās tējaszāles. Ja pavisam nav, kur likt, ieberu katlā, krāsojot Lieldienu olas.
Es ticu zāļu tējām. Joprojām par īstu glābēju uzskatu raspodiņu tēju visādām sieviešu kaitēm – pati esmu pieredzējusi, kā raspodiņš noregulē mēnešreižu kalendāru. Ticu, ka asinszāles tēja ir stiprāka par drūmu prātu, – tā ir dabīgs antidepresants. Ticu un zinu, ka māllēpes tiešām palīdz pat pret ļoti mokošu klepu, liepziedi tiek galā ar temperatūru, bet piparmētras noder visiem dzīves gadījumiem, jo viens saka, ka tās uzmundrina, cits – ka nomierina.
Pusaudzes gados mamma mācīja vārīt trejdaivu sunīšu tēju pret pumpām un tīruma kosas jeb ašķus pret spītīgākajām nieru kaitēm. Viņa to zināja, jo viņas mamma to zināja. Daudzām no mums paaudžu paaudzēs ielikts kaut kas no raganas. Neesam ne garas lekcijas klausījušās, ne mēnešiem ilgu kursu sertifikātus saņēmušas, bet zinām, ko darām. Paskatāmies uz savām zāļu tēju burkām un precīzi paņem tieši to, ko tobrīd vajag pašai vai otram. Pastiepjam roku un starp liepu ziediem krūzē iemetam arī vienu baltu pelašķi vai kādu nātres lapu.
Sieviete, kas vāc tējaszāles, tic rītdienai. Viņa jau laikus gatavojas visam, kas vien varētu atgadīties: šo dzersim, kad kāds sāks šņaukāties un krekšķināt; šo – kad nevarēs aizmigt; šo – kad sirds nemierīga; bet šo – vienkārši tāpat.
Pašas lasīta tēja nekādā ziņā nav stāsts par nabadzību, tas ir stāsts par māju izjūtu. Lai kādas tējas veikalos nopērkamas – baltas, melnas, sarkanas vai zaļas –, neviena nešķiet tik tuva un saprotama kā Latvijā augušās, pašas plūktās un kaltētās. Piparmētras. Kumelītes. Medainas vīgriezes. Žāvētas ābolu miziņas. Visgaršīgākā aveņu tēja izdevās manam tētim. Viņš ziemā pa sniegu aizbrida līdz avenājiem, ienesa istabā, sagrieza gabalos, tad tos gareniski pāršķēla uz pusēm, uz plīts pažāvēja un vārīja sarkanu tēju. Ja man būtu plīts, es arī darītu tieši tāpat.
Katru gadu apņemos, bet tā arī aizmirstu laikus parūpēties par Ziemassvētku dāvanām – pašas lasītām zāļu tējām. Pamēģini! Lasi labā prātā, bez pasaules steigas, izliec žāvēt mierā un tumsā, neaizmirsti un apčubini. Šāda dāvana diez vai iepriecinās tos, kas novērtē tikai krāsainus grabuļus, bet cilvēki, kuriem tu esi svarīga, noteikti sapratīs. Viņi jautās: tu tiešām pati lasīji? Jā, pati! Ziemā, kad ārā būs tumšs un slapjš, viņu mājās pēkšņi ienāks liepziedu jūlijs, raspodiņu jūlijs vai piparmētru jūlijs.
