Diāna Zande: Viņas aizbrauc uz sieviešu retrītu, atraisa sievišķību un tad atgriežas savas dzīves miskastē

– Kad aicināju uz interviju, teicāt: man ir laiks tikai pēc divām nedēļām. Varbūt cits būtu mēģinājis izbrīvēt laiku agrāk, bet jūs ļoti skaisti pratāt nosargāt savas robežas. Kā iemācīties pateikt nē? 
– Pirmkārt, pateikt nē nozīmē iegūt zināmu nepopularitāti. Otrkārt, nē nesakām tāpēc, ka mammai taču nedrīkstēja teikt nē, tad viņa kļuva bēdīga. Un redzējām, kā arī mammīte nesaka nē. To, ka jāsaka nē, ar prātu saprotam, bet nav nekādas saprašanas, kā to tehniski darīt. Ir grūti to sākt darīt, un patiesībā grūti ir arī otram – tam, kuram saku nē.

Man riebjas tā koķetēšana: «Meitenes!» Neesmu meitene, esmu sieviete, un man patīk būt sievietei.

Man to ļoti iemācīja tas, ka agrā vecumā sadzima bērni, sapratu – ja vienmēr teikšu jā, es nojūgšos. Un bērniem vajag mammu, kas nav nojūgusies. Bērniem diezgan bieži jāsaka: es tevi mīlu, bet – nē; man ir jāizguļas! Un, ja durvis ir ciet, tātad nē. Bet tagad – jā! Jo tas nenozīmē – vienmēr nē. Visam ir laiks un robežas.