Apsolītās zemes kārdinājums – kā desmitiem tūkstošu migrantu taranēja Eiropas vārtus Seutā

Seutas autonomā Spānijas pilsēta ir vien 18,5 kvadrātkilometru liela, taču tajā dzīvo 84 000 iedzīvotāju, kuri lepojas ar bagātīgu vēsturi, skaistām 19. gadsimta eklektisma arhitektūras pērlēm un smalkām pieczvaigžņu viesnīcām. Feniķieši, grieķi, portugāļi, spāņi – saimnieki te mainījušies bieži. Un arī tagad iedzīvotāju sastāvs ir raibs: katoļi, musulmaņi, ebreji un pat hinduisti dzīvo saticībā.

Nelielais Spānijas anklāvs atrodas Ziemeļāfrikas augšdaļā, no kontinentālās Spānijas daļas to atdala Gibraltāra šaurums. Četrsimt kilometru tālāk uz dienvidiem no Seutas atrodas otrs spāņu anklāvs – Melilja. Šīs ir vienīgās Eiropas Savienības teritorijas, kurām ir sauszemes robeža ar Āfriku.

Abas pilsētas būvētas pirms daudziem gadsimtiem kā cietokšņi uz mūžam nokaitētām robežlīnijām, kas atdala ne tikai valstis, bet civilizācijas.

Senatnīgo ieliņu labirintos savijas gan militārā funkcija, gan tirdzniecības un loģistikas takas – blakus lielgabaliem, citadelēm un novērošanas torņiem vienmēr pastāvējušas ostas un tirgi, krogi un smalkas kafejnīcas. Tomēr pēdējos gados šīs nomaļās un pat nedaudz garlaicīgās teritorijas globālajā šaha lauciņā iemanto arvien izteiktāku lomu – kā vietas, kur var izcelties konfliktu ugunskurs.

Maroka neatzīst šo teritoriju iekļaušanos Spānijā, migrantu straumes vairākkārt mēģinājušas ielauzties spāņu pusē. Tomēr nekas no iepriekš pieredzētā pat klāt nestāvēja šāgada jūlija haotiskajiem notikumiem, radot satricinājumu Eiropas Savienības valstu vidū un daudz sirmu matu Spānijas politiskajai vadībai.

Pieci kilometri ar peldriņķi