Rīga +17°C 
Es nerunāju par tādiem spēcīgiem teikumiem kā, piemēram: es tevi mīlu. Nē, reizēm tie ir vienkārši, pat sadzīviski teikumi, kas pateikti pavisam ikdienišķās situācijās. Ikreiz, kad tos dzirdu, iekšēji piefiksēju: lūk, šis ir tas teikums. Dīvainākais, ka šie teikumi var turpināt dzīvot manī gadus un pat gadu desmitus.
Jūs jautāsiet: kas tad tie ir par tādiem liktenīgiem teikumiem? Nu, piemēram: «Sarunājam tā, viens try*, viens riktīgs try, un, ja nesanāk, – game over**.» Jūs nodomājāt, ka tas ir vīrieša teikts teikums attiecību situācijā? Nebūt nē. Šim teikumam ir vismaz divdesmit gadu, tas pieder manai labākajai draudzenei un ticis pateikts kādā pelēkā rudens dienā universitātes vestibilā, kad licies: visi mēģinājumi kaut ko būtisku izdarīt noteiktā dzīves situācijā piedzīvo vienu fiasko pēc otra. Viņa skatījās manī ar tādu enerģiju un apņēmību, ar tādu vēlmi iedot vēl vienu cerību un drosmi mēģināt, ar kādu var skatīties tikai vistuvākais draugs, kuram no sirds rūp, lai tev dzīvē viss izdodas. Viņā pat bija vairāk ticības šim try nekā man pašai.
Šis teikums iedeva spēku mēģināt vēl pēdējo reizi, un tad – ja nu nesanāk, tad nesanāk, bet es vismaz būšu izdarījusi visu, kas bija manos spēkos.
Nākamajos mūsu draudzības divdesmit gados mēs viena otrai šo teikumu atgādinājām situācijās, kas bija pat daudz smagākas un bezcerīgākas nekā tas mirklis rudens dienā universitātes vestibilā. Joprojām ir situācijas, kad to pasakām. Reizēm pēc šā teikuma paskatāmies viena uz otru skumju pilnām acīm un pat jau zinām, ka tas try nenostrādās, bet – tajā mirklī mums atkal ir knapi divdesmit gadu un jūra līdz ceļiem.
Vai, piemēram: «Lai viņš tevī iemīlas pirmais!» Smieklīgi un mīļi, bet tad, kad agrā jaunībā mums ar to pašu draudzeni lūza sirds neatbildētu jūtu dēļ, kad jutāmies negribētas, neskaistas (tā mēs teicām), šis teikums sapurināja mūs abas. Ka mums nevis ļoti un par katru cenu jācenšas, bet jāatgādina sev, ka mums ir pašapziņa un pašcieņa. Un ka mēs esam baigi foršās. Šo teikumu mēs vairs sen nelietojam, nav vajadzības, bet kaut kur izplatījumā tas tomēr dzīvo – kā daļa no manas viena teikuma teorijas.
«Vai tev nav žēl pazaudēt savu dzīvi un jaunību?» Tas ir vēl viens teikums no teorijas. Šo teikumu man teica tēvs kādā dzīves posmā, kad visas dienas atgādināja filmu Murkšķa diena, kur uz apli atkārtojas vieni un tie paši notikumi, kuriem īsti nav jēgas, nav dzīves garšas un nav pulsa.
Tā vietā, lai lasītu audzinošas lekcijas, viņš ienāca istabā, noglāstīja galvu, apsēdās pretī un ilgi skatījās manī, gaidot atbildi.
Neko daudz mēs vairs todien nerunājām, bet cauri dzīvei šis jautājums skan brīžos, kad dzīves vektors šķitis vērsts neīstajā virzienā. Tas ir labs kontroljautājums arī tad, kad jaunība pagājusi.
«Ja tu varētu piebremzēt emocijas un apvaldīt aso mēli, tev cenas nebūtu,» reiz kādā darba situācijā man teica priekšniece. Tas nebija domāts ļauni vai aizskaroši, tieši pretēji – ar vislabākajiem nodomiem. Ne vienmēr atceros to brīžos, kad vajag pievaldīt aso mēli, bet iespēja, ka kādai manis versijai nav cenas, ir visai iedrošinoša.
Un tagad jūs teiksiet: nu kas tad tur tik īpašs? Teikumi kā teikumi. Turklāt ne visi ir publiski atklājami – tie ir privāti un dziļi personīgi, un bez konteksta tie neko citam nepateiks. Bet stāsts ir par ko citu. Mums katram noteiktā dzīves brīdī kāds pasaka teikumu, kas turpina dzīvot un rezonēt mūsos vēl ilgi. Jautājums ir tikai par spēju sadzirdēt šo teikumu un ieraudzīt to starp simtiem citu. Un ļaut tam darīt savu darbu.
- Try – mēģināt (angļu val.). game over – spēle beigusies (angļu val.)
